Vēsturiskais akmens, kurā redzama pirms vairāk nekā 200 gadiem iegrebtā robežzīme, norāda uz bijušo robežas vietu starp Kurzemes hercogisti un Krievijas guberņu. Mūsdienās tas iezīmē Babītes un Jelgavas novada robežu. Akmens meklējams austrumos no Kalnciema – Kūdras ceļa (dienvidos no Labā purva) meža stigas malā un nezinātājam var būt grūti atrodams. Šajā nolūkā noderēs ceļa apraksts: Ap 400 m dienvidos no auto stāvlaukuma pie Liliju ezera no Kalnciema – Kūdras ceļa pa labi (austrumos) nogriežas meža ceļš, kas noved lejā no Krāču kalniem. Pa to jādodas ap 170 m tālāk, līdz tas strauji pagriežas pa labi (uz dienvidaustrumiem). Tad jādodas minētajā virzienā, līdz pēc ~ 0,5 km jāpagriežas uz ziemeļaustrumiem, kur vēl pēc ~ 0,4 km kārtējā meža ceļu krustojumā jāpagriežas uz ziemeļiem. Pēc ~ 0,4 km jānogriežas pa labi (uz austrumiem) uz lielas stigas, kuras kreisajā (ziemeļu) pusē aiz meliorācijas grāvja bezlapu periodā jau redzams apaļīgais akmens stāvs. Līdz akmenim ceļu sliktā stāvokļa dēļ var nokļūt tikai ar kājām.

Musteikas pirmsākumi ir meklējami jau 18. gs. Līdz Musteikai no Marcinkones puses var nokļūt pa grantētu ceļu, kas ved gar bijušajiem kolhoza zivju dīķiem. Automašīnu var atstāt ciema sākumā un izstaigāt to ar kājām, izjūtot veco ēku smaržu un šarmu. Musteikā atrodas Dzūkijas biškopības vēsturei veltīts „dzīvs” muzejs, kur stropos dzīvo bites, bet tā saimnieks ir biškopis pēc aicinājuma un būtības. Ja palūgsiet, viņš demonstrēs – kā ar krama, metāla un posas piepes palīdzību senos laikos ieguva uguni.

Celts 19. - 20. gs. mijā. Blakus tam - Vēršupītes labajā krastā atrodas viens no populārākajiem Latvijas sēravotiem – t.s. “Ķirzaciņa”. Avots iztek no akmenī veidotas ķirzakas veidola, kas tapis 1949. g. (tēlnieks J. Bajārs). Tā ūdens ir veselīgs lietošanai gan iekšķīgi, gan ārīgi. Netālu no paviljona uzmeklējama Jāņa Lībieša alejas zīme. J. Lībietis strādāja par Valsts Ķemeru sēravotu iestādes direktoru no 1928. – 1944. gadam.

Vēsturiskajam novadam ļoti nozīmīga vieta - senais zemgaļu politiski – administratīvais centrs, kas bija spēcīgākā nocietinātā apmetne pirms krustnešu invāzijas sākuma (tad to pārvalda zemgaļu vadonis Viestarts). Mūsdienu ainavā pilskalns izpaužas kā ļoti izteikts paugurs ar nostāvinātām nogāzēm, varenu priekšējo valni un līdzenu plakumu. No tā paveras labs skats uz tuvāko apkaimi. Pilskalna piekājē 9,5 ha platībā atradās senpilsēta. Par šo tāpat kā daudziem citiem Latvijas pilskalniem ir saglabājusies teika par caurumā ielaisto pīli, kas izpeldējusi tuvējās upes (šeit – Tērvete) ūdenī.

Taisnā Celtnieku iela ir bijušās Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa (celta 1900. gadā, 49 km gara) līnijas „trase”, kuras malā (Celtnieku ielā 50) redzama bijusī dzelzceļa stacijas ēka.

Vējupītes grava ir domāta tiem, kurus nebaida vairāki gari un stāvi kāpieni pa koka kāpnēm, kas ved pa augstajām Vējupītes gravas nogāzēm. Ja aiz viesu nama „Līvkalns" kāpsim lejup, nonāksim pie seklās (3,6 m), bet augstās (6,1 m) Pētera alas , kas atgādina plaisveidīgu nišu. Pēc ~ 10 min ilga gājiena pa upīti uz leju (Gaujas virziens), tās kreiso krastu pāršķeļ dziļā Pūču grava, pa kuru tek Kraukļupīte. Abu upes gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās feodāļa Dabreļa ozolkoka pils ar galveno ieeju pilskalna rietumu pusē. Līdz pilskalnam no Pūču gravas dziļumiem uzved koka kāpnes. Lai apskatītu Kraukļu aizu , ir atkal jākāpj lejup pa tām pašām trepēm un jāturpina ceļš Gaujas virzienā. Kraukļu aiza ir Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar līdz 11 m augstām un iespaidīgām smilšakmens sienām, kurās izveidojusies 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vēl pēc aptuveni 10 – 15 min ilga gājuma (ir jāšķērso Vējupīte pa koka tiltiņiem) nonāksim pie kāpnēm, kas uzved Paradīzes kalnā (aprakstu sk. iepriekš pie Nr. 7.).

Pie Vidzemes šosejas pirms Melturu tilta pāri Amatai ir privātais muzejs "Mežabrāļu bunkurs". Bunkurs izveidots, lai varētu vēstīt par Nacionālo partizānu mežabrāļu cīņu laikā no 1944.-1956. gadam, kad mežos pret okupācijas varu cīnījās ap 20 000 Latvijas patriotu. Nacionālo partizānu bunkurs izveidots balstoties uz savāktajām mežabrāļu atmiņām, dienasgrāmatu pierakstiem un fotogrāfijām. Uz bunkuru ved meža taka ar informāciju par dažādiem mežabrāļu piedzīvojumiem un cīņām. Bunkura pazemes daļā apskatāmi vēsturiskie priekšmeti, kas viņus pavadīja dzīvē un cīņā. Saimnieks piedāvā pastaigu pa meža taku, kur izvietota informācija par mežabrāļiem un slēpņu spēle bērniem. Ar iepriekšēju pieteikšanos iespējams iekļūt bunkurā un apskatīt iekārtotu bunkuru ar mežabrāļu izmantoto ieroču, munīcijas un citu priekšmetu ekspozīciju. Stāstījumu papildina savāktās mežabrāļu interviju videoieraksti. Apmeklētājiem iespējams pasūtīt mednieku desiņu cepšanu lapenē pie bunkura.

Teritorija iepretī Melnsilam iekšzemes pusē, starp Ezermuižu un Dūmeli, ir senā Dieviņezera gultne. Ezers savulaik bijis viens no lielākajiem Kurzemē: 7,5 km garš un 1,6 km plats. 1838.gadā tika izrakts kanāls (tagadējā Melnsilupe) un ezera ūdens nolaist jūrā. Barona Kārļa Ostenzakena mērķis bija iegūt lauksaimniecībai auglīgas zemes.  Ezermuiža atrodas kādreizējā Dieviņezera DA galā - jau kopš baronu laikiem ciema iedzīvotāji bijuši saistīti ar pļavu sargāšanu, mežkopību un mežizstrādi. Savukārt Dūmeles ciems atrodas bij.ezera ZR pusē – Košraga virzienā.
No Košraga uz Dūmeli var nokļūt pa meža ceļu (Apakšceļu), kas arī senāk savienoja Košraga zvejniekciemu pie Dižjūras ar Dūmeli zemes vidienē un tālāk Melnsilu Mazjūras krastā. Pa to šodien ved arī marķēts velomaršruts “Gar Dižjūr un Mazjūr”.  Pa ceļam - brīvdienu mājā “Ziedkalni” var sarunāt karpu makšķerēšanu un lauku SPA labumus.

Atrodas 0,3 km ziemeļos no Vecpiebalgas pilsdrupām. Ap 10 m augsto, bet visnotaļ izteiksmīgo Grišku kalnu sauc arī par Piebalgas, Balgas un Veļķu pilskalnu. 13. gs. šeit bijusi svarīga apmetnes vieta ar mākslīgi nostāvinātām nogāzēm un dziļu aizsarggrāvi. Vēstures notikumi ir atstājuši ap metru biezu kultūrslāni. Bezlapu laikā no kalna paveras skats uz Vecpiebalgas baznīcu un pilsdrupu vietu. Pilskalna piekājē ir aka ar Griškavotu.