Pirmā baznīca šeit bijusi jau 18. gs. sākumā. Tad tapusi otrā un trešā (1847. – 1848.) – tagad redzamā. Dievnams cieta gan 1. pasaules kara, gan padomju laikā, kad no 1969. – 1993. gadam te bija izvietots vatelīna cehs. Šobrīd ēka pamazām atgūst savu veidolu. Jāpiebilst, ka laikā no 1826. – 1856. g. dievnamā par ķesteri un ērģelnieku strādājis latviešu dzejnieks un tulkotājs Ansis Līventāls (1803. – 1878.). Viņa kaps ar pieminekli atrodas blakus baznīcai. Turpat arī 1. pasaules karā kritušo vācu un krievu karavīru kapi un mācītāja un rakstnieka Jakoba Florentīna Lundberga (1782. – 1857.) kapa piemineklis.

No koka vietējo amatnieku celtais dievnams par grāfu Plāteru līdzekļiem tapis laikā no 1655. - 1658. gadam kā miniatūra vienjoma bazilika. Vienreizējo kultūrvēstures pieminekli uzskata par vienu no Latgales vecākajām koka baznīcām. Tās centrālā altāra kokgriezumus barokālās formās veidojuši Stelmužes koktēlnieku skolas meistari. Sānu altārī atrodas 18. gs. vidū tapusī glezna “Sv. Marija Magdalēna”. Dievnams uz patreizējo vietu – Daugavas labajā krastā ir pārvietots 1698. gadā. Ēka vairakkārt - 1890. un 1918. g. atjaunota. Baznīcai apkārt stiepjas 17. gs. beigās būvēts mūra žogs ar 19. gs. vidū celtu brīvi stāvošu zvanu torni, kas restaurēts 2002. g. Pēc dažādiem informācijas avotiem var spriest, ka Indricas draudze ir Latgalē vecākā.

Dievnams vairākas reizes bija dedzis un uzcelts no jauna. Mūsdienās redzamo uzbūvēja 1874. g. un pēc 1927. g. ugunsgrēka atjaunoja 1932. gadā. Baznīcā apskatāma altārglezna „Kristus ar svēto vakarēdienu” un divas I. Zeberiņa gleznas „Jēzus pie krusta” un „Jēzus svētī bērnus” (1957. g.). Ērģeļu prospekts ir pirmais Latvijā, kas veidots „latviskā” gaumē (kokgriezējs P. Plankuss, 1936. g.), bet pats instruments ir nominēts kā Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša skaistākais un apjomīgākais darbs. Ērģeļu stabules ir gatavotas no koka, kas nav bieži sastopams gadījums. Baznīca apskatāma no iekšpuses.

Atrodas t.s. Katoļu kvartālā starp Liepājas, Baznīcas, Tirgus un Raiņa ielām. Dievnams celts 1640. – 1642. g. kā Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera uzticības apliecinājums Polijas karalim. Tajā saglabājies biktssols ar alegoriskiem gleznojumiem (1691. g.), trīs ar rokoko stilā veidotiem kokgriezumiem rotāti altāri, 16. gs. skulptūra “Madonna ar bērnu” u.c. Iepriekš piesakoties, baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

Atrodas Celtnieku un Z. Mauriņas ielu krustojumā. Dievnams uzcelts 2000. gadā modernās arhitektūras formās (arhitekti Aija un Andris Kokini), kas simbolizē Noasa šķirstu vai zviedru laivas, kas atnesušas kristīgo ticību.

Pirmā Piņķos bija koka baznīca. Ideja par jauna dievnama celtniecību radās jau 19. gs. piecdesmitajos gados, taču šīs ieceres projekta gala varianta (arhitekts J. D. Felkso) pamatakmeni ielika 1872. gada 25. maijā. Mūsdienās redzamais dievnams celts laikā no 1872. - 1874. gadam. Deviņreģistru ērģeles izgatavoja pazīstamais ērģeļbūvētājs Vilhelms Zauers 1890. gadā. 1916. g. 17. jūlijā 5. latviešu strēlnieku bataljons, kas devās uz frontes līniju pie Smārdes, apstājās pie Piņķu muižas. Minētajā datumā Piņķu baznīcā pulkvedis Jukums Vācietis noturēja sprediķi (par šo faktu vēsturniekiem ir atšķirīgs viedoklis), kas iegāja Latvijas vēsturē kā viens no pašiem nozīmīgākajiem tā laika notikumiem. Vēsturiskais notikums Aleksandru Čaku rosināja to iemūžināta savā poēmā “Sprediķis Piņķu baznīcā”. Baznīca (kultūras piemineklis) apskatāma arī no iekšpuses. Diennakts tumšajā laikā tā ir izgaismota. Blakus baznīcai atrodas latviešu strēlnieku piemiņai uzstādītais akmens.

Atrodas Sēravotu ielā 10. Historisma stila celtne būvēta no koka 1899. gadā un ir jaunākā no trijām Ķemeru baznīcām. Baznīcu no iekšpuses var apskatīt dienās, kad notiek dievkalpojumi. Pārējā laikā – no ārpuses.

Vecākā Igaunijas no akmens celtā (uzsāka 1227. g.) baznīca. Baltijā unikāls 13. gs. kristīšanas akmens. Veci sienu gleznojumi.

Redzama jau pa lielu gabalu no abiem Daugavas krastiem. Baznīcu cēla 1909. - 1913. gadā. Kā interesants ir jāmin fakts, ka tās būvniecībā izmantoto sarkano ķieģeļu kvalitāte bijusi slikta, tādēļ kopš 1939. g. ir nomainīti ap 60 000 ķieģeļi! Neskatoties uz to, dievnams ir nominēts kā viena no iespaidīgākajām Latvijas sakrālajām celtnēm. Tās būvniecībā pielietoti neogotikas stila dekoratīvie elementi, bet interjera iekārtas - altāris, kancele, ērģeļu luktas, baznīcēnu soli un mūsdienās izgatavotie biktssoli ir veidoti gotiskās formās. Ērģeles būvētas 1931. gadā. Baznīca cieta 1. pasaules kara laikā un to atjaunoja 1921. g. To ieteicams apmeklēt gida pavadībā.