Pirmā Piņķos bija koka baznīca. Ideja par jauna dievnama celtniecību radās jau 19. gs. piecdesmitajos gados, taču šīs ieceres projekta gala varianta (arhitekts J. D. Felkso) pamatakmeni ielika 1872. gada 25. maijā. Mūsdienās redzamais dievnams celts laikā no 1872. - 1874. gadam. Deviņreģistru ērģeles izgatavoja pazīstamais ērģeļbūvētājs Vilhelms Zauers 1890. gadā. 1916. g. 17. jūlijā 5. latviešu strēlnieku bataljons, kas devās uz frontes līniju pie Smārdes, apstājās pie Piņķu muižas. Minētajā datumā Piņķu baznīcā pulkvedis Jukums Vācietis noturēja sprediķi (par šo faktu vēsturniekiem ir atšķirīgs viedoklis), kas iegāja Latvijas vēsturē kā viens no pašiem nozīmīgākajiem tā laika notikumiem. Vēsturiskais notikums Aleksandru Čaku rosināja to iemūžināta savā poēmā “Sprediķis Piņķu baznīcā”. Baznīca (kultūras piemineklis) apskatāma arī no iekšpuses. Diennakts tumšajā laikā tā ir izgaismota. Blakus baznīcai atrodas latviešu strēlnieku piemiņai uzstādītais akmens.

Redzama jau pa lielu gabalu no abiem Daugavas krastiem. Baznīcu cēla 1909. - 1913. gadā. Kā interesants ir jāmin fakts, ka tās būvniecībā izmantoto sarkano ķieģeļu kvalitāte bijusi slikta, tādēļ kopš 1939. g. ir nomainīti ap 60 000 ķieģeļi! Neskatoties uz to, dievnams ir nominēts kā viena no iespaidīgākajām Latvijas sakrālajām celtnēm. Tās būvniecībā pielietoti neogotikas stila dekoratīvie elementi, bet interjera iekārtas - altāris, kancele, ērģeļu luktas, baznīcēnu soli un mūsdienās izgatavotie biktssoli ir veidoti gotiskās formās. Ērģeles būvētas 1931. gadā. Baznīca cieta 1. pasaules kara laikā un to atjaunoja 1921. g. To ieteicams apmeklēt gida pavadībā.

Meklējama starp Bānūžu un Ilzes ezeriem. Vienreizējs koka celtniecības paraugs, kas tapis iepriekšējā dievnama vietā - 1780. g. Baznīca celta guļbūves tehnikā un līdz pat 20. gs. sākumam ēkai bijis salmu jumts, ko pēcāk nomainīja ar koka šķindeļiem. Torni piebūvēja 1911. g. 1994. g. atjaunoja baznīcas torni. Unikāli ir baznīcas logi, kas saglabājušies no 18. gs. Altāris, kancele un ērģeļu prospekts izgatavots 1893. g. Pie baznīcas uzņemtas mākslas filmas “Aija” ainas. Apskatāma arī no iekšpuses.

Meklējama Kaunatas centrā.Kaunatas draudze jeb misiju punkts pastāvējusi no 1690. gada un rakstos tiek minēti dažādi gada skaitļi par pirmās baznīcas celšanas laiku. Tagadējā mūra baznīca celta 1850. gadā, kad to arī iesvētīja, godinot Jaunavas Marijas vārdu. Dievnamā ir ērģeles (lietošanas kārtībā) un apskatāma svētbilde „Svēto Elizabeti apmeklē Marija”.

Romas katoļu Dieva Žēlastības baznīca 1998. gada 19. aprīlī – t.s. “Baltajā svētdienā” jeb Dieva Žēlastības dienā – tika iesvētīta Saulkrastu Romas katoļu Dieva Žēlastības baznīca. Celtnes garums – 24 m, torņa augstums – 16 m. Baznīcu projektējis arhitekts Jānis Šrēders. Dievnamā ir 300 vietu. Kristus tēls altārgleznā ir tāds, kādu to vīzijā 1931. gada 22. februārī Polijas klosterī redzējusi svētā klostera māsa Faustīna, un to veidojis mākslinieks Ēriks Pudzēns.14 gleznās pie baznīcas sienām attēlots ciešanu ceļš – Kristus krusta ceļš no notiesāšanas līdz augšāmcelšanās brīdim. Altāris būvēts no cēlkoka oša. 1998. gada 2. augustā pie Saulkrastu Romas katoļu Dieva žēlastības baznīcas tika iesvētīts 7,38 augsts krusts. Naktī šis krusts tiek izgaismots. Tas ir līdzinieks Golgātas krustam Jeruzalemē, pie kura bija piesists Jēzus Kristus. (Avots: Saulkrastu TIC)

Dievnams vairākas reizes bija dedzis un uzcelts no jauna. Mūsdienās redzamo uzbūvēja 1874. g. un pēc 1927. g. ugunsgrēka atjaunoja 1932. gadā. Baznīcā apskatāma altārglezna „Kristus ar svēto vakarēdienu” un divas I. Zeberiņa gleznas „Jēzus pie krusta” un „Jēzus svētī bērnus” (1957. g.). Ērģeļu prospekts ir pirmais Latvijā, kas veidots „latviskā” gaumē (kokgriezējs P. Plankuss, 1936. g.), bet pats instruments ir nominēts kā Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša skaistākais un apjomīgākais darbs. Ērģeļu stabules ir gatavotas no koka, kas nav bieži sastopams gadījums. Baznīca apskatāma no iekšpuses.

Krimuldas luterāņu baznīcu uzskata par vienu no vecākajām Latvijas baznīcām. Tā celta 13. gs. sākumā drīz pēc Kubeseles iekarošanas un vēlākajos gadsimtos daudzkārt pārbūvēta. Blakus baznīcai izveidots meditācijas labirints "Lilijas zieds". Kad 1217. g. pie Vīlandes kaujā krita lībiešu virsaitis Kaupo, tā pelnus pēc nostāstiem esot apbedījuši baznīcā. Par Kaupo kapa vietu tautā gan dēvē nelielu pauguru pie turpat netālu esošās Runtiņupītes (Runtiņš), kuras labajā krastā atrodas ~ 7 m gara mākslīgi veidota ala - Kubeseles jeb Runtiņala. Runtiņupītes kreisajā krastā slejas Kubeseles pilskalns. Pie baznīcas sākas Kubeseles dabas taka. To izstaigājot, var iepazīt visus iepriekš minētos u.c. objektus, kā arī aiziet līdz Gaujai, kuras labajā krastā iegūlis Lielais (Runtiņa) akmens. Netālu no akmens apskatāmi Gaujas plostnieku uzstādītie enkurkluči.

1651. g. uzcelto baznīcu ar pārtraukumiem cēla pusgadsimta garumā. Tā pilnībā pārbūvēta un mūsdienās redzamo veidolu ieguvusi 1876. gadā. Dievnamā atrodas viens no Latvijā nozīmīgākajiem sakrālā interjera priekšmetiem - valstī vecākā kancele (1590. g.), kas veidota manierisma stilā un 19. gs. uzstādītais sagrautās bruņinieku pils kapelas zvans (1450. g.), kas ir vecākais baznīcas zvans Latvijā. Vācu meistara F. Volfa darinātā altārglezna „Kristus pie krusta” tāpat kā altāris ir nesen restaurēti.