Nr 50201
Ceļojums ar auto Autobusu braucieni Ceļojums ar sabiedrisko transportu
Ceļojums ar auto Ceļo pats Latvija

Līvu ceļš

Kontaktinformācija

Saistītie objekti

Foto Nosaukums Apraksts
N/A

Kaltenē apskatāmas sekojošas kuģu būvētāju dzimtu mājas: „Caurnāši”- Bertliņu dzimtas mājas, „Ilmati” – pie šīm mājām tika uzbūvēti 6 burinieki; „Maizītes” - kuģu būvētāju Štālu dzimtas mājas, - šeit uzbūvēja 16 divmastu un trīsmastu gofelšonerus; „Dambekalnu” mājas, - šeit vēlāk atradās arī viena no pirmajām zivju konservu fabrikām piekrastē. Jūras pusē var atrast arī Kaltenes vecos steķus - laivu piestātni. 1936. gadā piestātni būvēja tēvs ar dēliem no Rojas – Freiji. Laivu piestātnes garums bija 200 m. Tajā varēja novietot ap 50 laivas. Mūsdienās šeit ir palikuši tikai jūras un laika zoba skarti koka stabi. Lai iepazītos ar mūsdienu zvejnieka darba specifiku, grūtībām un izaicinājumiem, vērts iegriezties Ķirķragā pie vietējā zvejnieka Ervīna Vilciņa. Zvejnieks padalīsies ar interesantiem stāstiem no savas zvejnieka pieredzes, varēsiet paskatīties kā top šī rīta loms un vēlāk to nodegustēt. (Avots: Rojas TIC)

N/A

1387. g. dokumentā minēta kā Minor Irva. Līdz 20. gs. vidum Mazirbe bija lielākā lībiešu apdzīvotā vieta Kurzemes jūrmalā, - zvejniekciems un kuģniecības centrs. Ciemā bija baznīca, skola, aptieka, mežniecība, vairāki veikali, pasta un telegrāfa kantoris, stacija, kokzāģētava, frizētava, maiznīca, fotodarbnīca. Brauskās darbojās ķieģeļu ceplis. 20. gs. 30. g. zvejnieku kooperatīvs uzcēla zivju pārstrādes cehu. 1923. g. šeit nodibināja Līvu savienību un 1939. g. atklāja Lībiešu tautas namu. Tam iepretim atrodas Stūrīši (Taizeļu dzimtas mājas), kur var iepazīt lībiešu sadzīves priekšmetus un, pasūtot, - nodegustēt vietējos ēdienus. Mazirbē dzīvoja pirmie Līvu savienības priekšsēdētāji – Kārlis Stalte un Mārtiņš Lepste. Kultūras darbinieks Kārlis Stalte (1870 - 1978) bija ilggadējs Mazirbes ķesteris un ērģelnieks, bet Mārtiņš Lepste - lībiešu valodas skolotājs 20. gs. 30. gados. No ārpuses apskatāma bijusī Jūrskolas ēka, kurā laikā no 1894. – 1914. g. izglītību ieguva ~ 2000 studentu. Padomju gados te atradās armijas postenis - zastava. 

N/A
Kolekcija ietver piecu dažādu armiju un laiku velosipēdus, kas lietoti Latvijas teritorijā. Kā piemēri jāmin 1. pasaules kara laika cariskās Krievijas armijas velosipēds, Latvijas nacionālās armijas velosipēds, ka arī divi 2. pasaules kara Vācu armijas velosipēdi un atjaunotās Latvijas armijas (90 - to gadu) militārais velosipēds Monark (Zviedrija). Muzeja ekspozīcijā ir apskatāmas lietas, kas ir saistītas ar velosipēdu lietošanu armijā, zīmotnes, apbalvojumi, kā arī neliels ieskats par Latvijas Aizsargu velosipēdistu vienībām. Vienīgais velosipēdu tēmai veltītais muzejs Latvijā ar unikāliem eksemplāriem.
N/A

Oviši (lībiski – Paţikmō) Sena apdzīvota vieta. 20. gs. 30. gados te bija 50 sētas, bet 1990. g. - tikai desmit. Ovišos dzimis lībiešu izcelsmes zinātnieks - entomologs Kārlis Princis (1893 - 1978), kurš 1944. g. emigrēja uz Zviedriju. Ovišu bāka (1814. g.) ir vecākā joprojām funkcionējošā Latvijas bāka - 38 m augsta. No tās augšas paveras skaists skats. Saglabājusies 1905. g. bākas darbinieku ēka, kurā savulaik iekārtoja mazbānīša staciju. Palīgēkā izveidots Ovišu bākas muzejs. Netālu no bākas – metāla Austras koks. Iepretim Ovišragam – laba putnu vērošanas vieta.

 

N/A

Valdemārpils ir maza un klusa pilsētiņa, kas izvietojusies garā Sasmakas ezera krastā. Jau 17. gs. sākumā uz Sasmakas muižas zemes izveidojās amatnieku un tirgotāju miests. 19. gs. vidū Kurzemes pilsētās dzīvoja daudz ebreju tirgotāju un amatnieku, tādēļ Sasmaku tolaik dēvēja par ebreju galvaspilsētu. 1926. g. pilsētu pārdēvēja par Valdemārpili. Pilsētas vēsturiskais centrs ar 19. gs. apbūvi ir pilsētbūvniecības piemineklis. Valdemārpilī apskatāma luterāņu un pareizticīgo baznīcas, bij. Valdemārpils sinagoga, K. Valdemāram veltītais piemineklis, kā arī izcilā Valdemārpils Elku liepa.

N/A

Baltā kāpa ir viena no raksturīgākajām Saulkrastu vietām. No tās paveras skaists skats uz jūru, Inčupes grīvu un plašo pludmali. Baltā kāpa veidojusies, vējam dzenot pludmales smiltis pāri Baltijas ledus ezera mālainajiem nogulumiem. Tās baltais, 18 m augstais smilšu atsegums senatnē kalpoja kā orientieris vietējiem zvejniekiem. Nosaukumu kāpa ieguvusi no baltajiem sacietējušo smilšu slāņiem, kas vizuāli līdzinās smilšakmenim.
Saulkrastu Baltajā kāpā uzstādīti vairāki vides objekti: “Ieejas vārti”, kas veidoti kā stilizēts Baltās kāpas siluets un uz tiem izvietota informācija par jūras piekrasti un Balto kāpu, ežu mamma Frīda un zaķis Fredis, kuri mudina apmeklētājus būt tīrīgiem un nemēslot dabā, kā arī doties dabā klusi – netrokšņojot,  kukaiņu ceļš, kas šķērso apmeklētājiem veidoto taciņu, pievērš uzmanību tam, ka ikdienā mums apkārt rosās ļoti aktīva dzīvība – dažādi kukaiņi, kurus bieži pat nemanām, klausīšanās ierīce taures formā, ir veidota tā, lai varētu ieklausīties niansēs, kas veidojas no jūras viļņu un priežu šalkoņas. No Baltās kāpas līdz Saulkrastu centram vijas Saulrieta taka apmēram 4 km garumā. 

N/A

Agrāk Pize, lībiski Pizā. Tagadējo nosaukumu ieguva no ķeizara laikos uzceltās bākas (Mihailovskij majak), ko nosauca vecā ķeizara Aleksandra II brāļadēla vārdā. Tagad redzamā – pēc kārtas trešā Miķeļbāka būvēta 1957. g. un ir augstākā Latvijā – 57 m (apskatāma tikai no ārpuses). Miķeļtorņa luterāņu baznīca celta 1893. g. Turpat redzama 1857. g. celtā Pizes krogus ēka (sliktā stāvoklī) ar 19. gs. krogiem raksturīgo plānojumu un konstrukciju – vienīgā tāda Lībiešu krastā. Miķeļtornī dzimis pirmais lībiešu kultūras darbinieks Jānis Princis (1796 - 1868), kurš kopā ar dēlu Jāni Kurzemes lībiešu valodas rietumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. J. Princis seniors un J. Princis juniors bija arī autori 1845. g. dzejas izdevumam “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”. Pirms tam dzejas grāmata latviski bija iznākusi tikai Neredzīgajam Indriķim. Miķeļtorņa Olmaņos dzimis Vilhelma Purvīša skolnieks – lībiešu gleznotājs Andrejs Šulcs (1910 - 2006). Miķeļtorņa kapos 1978. g. uzstādīja pieminekli (pirmais lībiešiem veltītais piemineklis) lībiešu dzejniekiem. Līdz 2019. g. ciema centrā paredzēts atklāt mākslinieka Ģirta Burvja veidoto vides objektu “Burinieku gadsimts”. 

N/A

Dārzā, kas atrodas ainaviskā Lādes ezera nogāzē, atrodas Vidzemē plašākā ārstniecības augu brīvdabas ekspozīcija, kurā ir aptuveni trīs simti dažādu augu sugu un šķirņu. Saimnieki vada ekskursijas un dalās savā pieredzē ar tiem, kas vēlas papildināt savas zināšanas par Latvijas ārstniecības augiem, par iespējām tos izmantot pārtikā un veselības atjaunošanā. Ciemiņi var iegādāties augu stādus un jau gatavas veselības augu salikumus pulverizētā veidā atbilstoši katra individuālajām vajadzībām.

N/A

Košragu uzskata par jaunāko lībiešu jūrmalas ciemu (veidojies 17. gs.). 1826. g. Košragā bija 78 iedzīvotāji. 1832. g. Žokos atvēra Dundagas jūrmalas ciemos pirmo lasītmācīšanas skolu lībiešu bērniem, kur par skolotāju strādāja pirmais profesionālo izglītību ieguvušais lībietis Nika Polmanis, kurš austrumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. Košragā bija vējdzirnavas, ūdensdzirnavas, laivu būves vieta. Pavasaros te piestāja laivas ar darba meklētājiem no Sāmsalas. 1932. g. izbūvēja ostu, 1938. g. - molu mudas (jūras mēslu) vākšanai. Pagājušā gs. 30. gados Košragu regulāri apmeklēja somu un igauņu valodnieki, kuri te savāca visvairāk lībiešu folkloras vienību. Norpiedagu mājas cēla lībiešu sabiedriskais darbinieks - Didriķis Volganskis (1884 - 1968). Tur piedzima viņa dēls - lībiešu kultūras darbinieks, mācītājs (Somijā) Edgars Vālgamā (Volganskis, 1912 - 2003), kurš lībiski pārtulkoja A. Pumpura eposu „Lāčplēsis” somu valodā. Mūsdienās Košrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

N/A

Tradicionāla Vidzemes lauku sēta 15 km attālumā no Limbažiem. Viesiem tiek piedāvāta nakšņošana tradicionālā klētī, kas piemērota viesu uzņemšanai. Apskatāmi dažādi senie darba rīki un iespējams uzzināt par to pielietojumu sendienās. Saimnieki izgatavo unikālas celma bungas, stāsta par to izgatavošanu un ļauj viesiem ieribināt sētu. Atbraucot ciemos iespējams arī izkalt savu laimes naglu un iemēģināt roku loka šaušanā. Tiek svinēti tradicionālie latviešu gadskārtas svētki.

N/A

Kaltenes luterāņu draudzes un baznīcas vēsture aizsākusies 1567. gadā, kad Kurzemes hercogs Gothards Ketlers izdevis pavēli būvēt Kurzemē jaunas baznīcas. Kā viena no tām tapusi arī baznīca Kaltenē. Tā saukusies par Svētās Katrīnas baznīcu. 1848. gadā vecās koka baznīcas vietā uzcelta baznīca no māla kleķa. 1880. gadā tai piebūvēta sakristeja, bet pati baznīcas ēka tikusi pārbūvēta un paplašināta 1896. gadā. Tā cietusi pirmā pasaules kara laikā no krievu mīnu kuģa šāviņa. Baznīca atjaunota 20.gs. divdesmito gadu pirmajā pusē. Kaltenes baznīcas altārgleznu „Kristus un Sv. Pēteris uz jūras” gleznojis M.Pols 1898. gadā (pēc R.Rihtera darba motīviem).18.gs. darinātā kancele un ērģeles, kas atrodas baznīcā ir valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi. Ērģeles būvējis ērģeļu speciālists Augusts Martins 1843. gadā, un tās sākotnēji uzstādītas Gulbenes baznīcā. 1943. gadā ērģeles pārvestas uz Kaltenes baznīcu. Šīs ērģeles ir vecākais līdz mūsdienām saglabājies A.Martina būvētais instruments. Baznīcas zvans izgatavots 2006. gadā „Liepājas Metalurgā”. 2012. - 2013. gadā pie baznīcas uzcelta jauna draudzes māja. Pie baznīcas vārtiem uzņemti pirmie kadri kinofilmai "Il­gais ceļš kāpās", kā arī "Meldru mežs". Turpat netālu atrodas mājas ar nosaukumu „Putniņi”. 1921. g. šajās mājas Kaltenē viesojies pats tā laika Kultūras ministrs Rainis. Šeit tajā laikā atradās veikals. 2. pa­saules kara laikā vācieši nodedzināja vecās Putniņu mājas. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Garš ciems abpus Lūžņas upei. 1937. g. te bija 36 mājas un 2 laivu piestātnes. 19. gs. 60. gados Lūžņa kļuva par vienu no kuģubūves vietām, bet padomju okupācijas gados tuvumā atradās militārās bāzes. 20. gs. 30. gados te vairākkārt ieradās somu valodnieks Lauri Ketunens ar igauņu studentu Oskaru Loritsu, kuri sagatavoja lībiešu valodas vārdnīcu. Lūžņā dzīvoja pirmais lībiešu mākslinieks Jānis Belte (1893 - 1946). Lūžņas lībiešu zvejnieka un zemkopja sēta “Dēliņi” apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

N/A

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.

N/A

1869. g., dažus gadus pēc Ainažu jūrskolas dibināšanas, Ģipkā tika dibināta pirmā jūrskola Kurzemē. Šī bija 2. kategorijas jūrskola, kurā sagatavoja tālbraucējus stūrmaņus un tuvbraucējus kapteiņus. 1894. g. jūrskolu pārcēla uz Mazirbi. Pirms jūrskolas atvēršanās šajā ēkā no 1860. g. darbojās skola, bet 1867. g. speciāli jūrskolai, ēkai tika uzcelts otrais stāvs. Tā ir saglabājusies līdz pat mūsdienām un pārveidota par dzīvojamo māju. Skola (Ģipkā un Mazirbē) savas pastāvēšanas 28 gados devusi vairāk kā 200 profesionālu jūrnieku un tai bija liela nozīme kuģu būves veicināšanā piekrastes lībiešu ciemos. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Otra Latvijas vecākā (1849. – 1850. g.), visaugstāk (82 m v.j.l., t.sk. 32 m augsts tornis) esošā un iekšzemē vistālāk (5 km no jūras) celtā bāka. Tās bākuguni izslēdza 1999. g. un mūsdienās bāka kalpo kā lielisks skatu tornis un izstāžu zāle. Skaidrā laikā no bākas labi redzams Irbes šaurums un Serves rags (Sāmsalā) ar Serves bāku. Pie bākas atrodas Šlīteres dabas taka, ko var iziet tikai nacionālā parka gida pavadībā. Taka atrodas dabas rezervātā, kur 1923. g. dibināja Šlīteres dabas pieminekli. Apmeklētāji varēs iepazīt Šlīteres Zilos kalnus - Baltijas ledus ezera senkrasta stāvo krauju, nogāžu un platlapju mežus, avoksnāju, kaļķainu zāļu purvu, kā arī senas meliorācijas grāvju atliekas un satrupējušos egļu stumbrus, kurus sagāza vējš 1969. gada orkāna laikā. Takas garums 1,2 km.

Dabas izglītības centrs “Slītere” ietver dabas taku, bāku, ēku ar ekspozīciju “Dzīvība kokā”, kā arī pagalmu, kur notiek dabas izglītības nodarbības.

N/A

Tēva un dēla Jāņa un Gunta Sereginu velosipēdu kolekcija, kas ir vienīgā seno velosipēdu kolekcija Latvijā un lielākā Baltijā, jau vairākus gadus apskatāma pašu radītā muzejā. Seno velosipēdu kolekcija komplektēta no tehniski interesantākajiem Latvijā atrastajiem velosipēdu attīstības vēstures paraugiem. Kopumā muzejā atrodas aptuveni 70 Latvijā izgatavotu un lietotu velosipēdu. Līdz ar velosipēdiem muzejā plaši pārstāvētas dažādas lietas, kas saistītas ar velosipēdu lietošanu, riteņbraukšanas sportu, riteņbraukšanas biedrībām un velosipēdu ražošanu. Ekspozīcijā aplūkojama arī velosipēdu firmas zīmju lielākā kolekcija Austrumeiropā ar vairāk nekā 1000 emblēmu no visas pasaules. Ekskursijas pieejamas gida pavadībā.

N/A

Dažāda lieluma grupām piedāvā došanos jūrā ar zvejnieku laivu un piekrastes zvejas gaitas vērošanu. Uz Svētupes taisītais nēģu tacis atšķiras no Salacas tačiem pēc uzbūves un zvejas principiem. Sezonas laikā kūpina un gatavo gardus nēģus.

N/A

Pēterupes Mācītājmuiža rakstītos avotos minēta kopš 17.  gs.  beigām.  Muižas parks un ēkas daļēji saglabājušās līdz mūsdienām, arī mācītāja Jāņa Neilanda 1879. gadā stādīta liepu aleja Smilšu ielas galā. un Johana Vilhelma Knīrima  1869. gadā stādītais dižozols. Pēc 1908. gada ugunsgrēka Mācītājmuižas ēka tika atjaunota un daļēji pārbūvēta. Padomju laikos draudzei īpašumu atņēma un māju nosauca par „Līgotnēm”. Vācu laikā mācītājmuižā dzīvoja leģionāri. Pēc kara tika iekārtota slimnīca, tad – vidusskolas internāts, pēc tam ēka pārbūvēta dzīvokļos skolotājiem. Šobrīd ēka ir atkal draudzes īpašumā un šeit dzīvo draudzes mācītājs ar ģimeni. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

Baznīcas pirmā ēka celta 1641.  gadā.  Mūsdienās  saglabājies  ceturtais,  1856.  gadā mācītāja Johana Vilhelma Knīrīma laikā jaunceltais  dievnams. Tā  altāra  gleznu  Kristus  pie  krusta (Golgāta)  1856.  gadā  gleznojis  Jozeps  Millers,  paraugam izmantojot  sava  skolotāja  Pētera  Kornēliusa  radīto  altārgleznu  Minhenes  Ludviķa  baznīcā. Baznīcas patroneses baroneses Bīriņu muižas īpašnieka māsas Augustes Amālijas fon Pistolkorsas apbedījuma piemiņas sienā iemūrēta epitāfija. Torņa būve tiek pabeigta 1856. gada 11. jūnijā, par ko liecina piemiņas plāksne pie baznīcas sienas ar uzrakstu „Erbaut von August von Pistolkors 1856”.  Dievnamu iesvētīja 1864.  gadā un  pēc  gada  baznīcā  uzstādīja  Martina  firmas ērģeles ar 8 reģistriem, ko 1903. gadā paplašināja uz 14 reģistriem. Diemžēl ērģeles izpostīja 2. Pasaules kara laikā. Saulkrastu (Pēterupes) ev.lut.baznīca izdzīvo gan 2.Pasaules kara laikā, kā arī padomju gados. Šis laiks ir viens no grūtākiem, jo daudzas baznīcas apkārtnē tiek izpostītas, draudzes mācītāji atlaisti un draudzes izjukušas. Pēterupes draudze pastāvēja. Baznīca kā arhitektūras piemineklis pat padomju gados tika pie tornīša jumta remonta, kuram līdzekļus piešķīra izpildkomitejas priekšsēdētāja Ņina Manzūrova. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

1877.  gadā, atzīmējot senču nopelnus Neibādes dibināšanā un izveidē, barons Augusts fon Pistolkorss  lika  parkā uzcelt pieminekli. Pēc Pirmā pasaules kara, 30. gadu sākumā, piemineklis nejauši tiek atrasts, tīrot Ķīšupes gultni. Neibādes palīdzības un labierīcības biedrība pieminekli atjauno un 1933. gadā no jauna atklāj. Piemineklis cieš arī pēc Otrā pasaules kara. Šobrīd piemineklis ir atjaunots un atrodas estrādes parkā. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

Par ostas izbūvi K. Valdemārs esot sapņojis jau ļoti agrā jaunībā, kā runā, - vēl bērns būdams! Taču tikai 20. gs. sākumā Rojā tika izveidota tā saucamā patversmes osta –uzbūvēts aizsargdambis jūrā 0,5 km attālumā no krasta ~ 213 m garumā. Taču tas pakāpeniski aizgāja bojā un eksistenci beidza 1933. g. 1930. gados tika uzsākti Rojas upes iztaisnošanas darbi, izmantojot Francijā ražotu zemessmēlēju “Rāpulis”, tika uzbērti vaļņi, izbūvēti akmeņu dambji un pāļu moli, kas vēlāk vairākkārtīgi pagarināti. 1932. g. zvejnieki paši saviem spēkiem izbūvēja 107 m garu molu. Ostas molu rekonstrukcija pilnībā tika pabeigta 1972. g. Kādreiz te, apvienojot piekrastes zvejnieku saimniecības, rosīgi darbojās zvejnieku kolhozs “Banga”. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Vannūzis – ēka no „Kurhaus” piecu ēku kompleksa. Šī nelielā ēka Neibādes kūrorta laikā ir bijis vannūzis. Uz šejieni no jūras ar zirgiem mucās tika vests ūdens, lai kūrorta viesi sliktos laika apstākļos varētu veldzēties jūras ūdenī. Šobrīd ēku var apskatīties tikai no ārpuses. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

Klusā vietā 300 no jūras pie Svētupes grīvas atrodas Vējavas. Tur jūs varat apmesties lauku mājā, klētiņā, ābeļdārza vai lauku namiņos. Visas naktsmītnes ir labiekārtotas un mājīgas. Brīvdienu mājas rīcībā ir kamīnzāle 20 personām, aprīkota virtuve katrā ēkā, lapene 50 personām. Jūs priecēs īsta lauku pirts ar lapu slotiņām, bet veldzēs - dīķis pagalma vidū. Aktīviem tūristiem piedāvājam nakšņošanu vasaras tipa istabā, kā arī telšu vietas ar autostāvvietu Svētupes krastā.

N/A

Ģimenes veidots un vadīts uzņēmums Ziemeļkurzemes piekrastē, kas piedāvā ieskatu zvejniecības un latviskā dzīvesstila tradīcijās. Tiek popularizēti vietējie produkti, kas nākuši no jūras un apkārtnes mežiem, sagatavojot un pasniedzot tos gan senās tradicionālās, gan mūsdienu latviešu virtuves interpretācijās. Piedāvājumā gan pastāvīga ēdienkarte, gan sezonāls piedāvājums. Pasākumu organizēšana grupām ''Mielasts zvejnieku sētā'' (piekrastes tradīcijas, zivju mielasts, izbrauciens ar zvejas laivām), kā arī baudāmas un izzinošas meistarklases ''Ražots Rojā'' (Rojas novada zivju pārstrādes uzņēmumu produkcijas un restorāna virtuves zivju ēdienu degustācijas un iespēja pašiem pagatavot), ''Nacionālās virtuves īpatnības'' (sezonālie latviešu ēdieni - zivis ( kūpināšana, nēģu sagatavošana u.c.), Jāņu siers, bukstiņputra, sklandu rauši u.c. pēc viesu vēlmēm un pieprasījuma), ''Reņģēdāju dzīres'' (zivs, tās sagatavošana, ēdienu pagatavošana un degustēšana),''Dižraušu dzīres'' (sklanda rausis - oriģinālās un inovatīvās versijas, to gatavošana, degustēšana). Piedāvājumā vietējo uzņēmumu produkciju - plašs zivju konservu klāsts, Sabiles vīns un sidrs, augļu un ogu sukādes, pašu saimniecībā spiesta EKO ābolu sula u.c.

N/A

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.

N/A

Somu jēgeru kauju piemiņas vieta Klapkalnciemā.

N/A

Muzeja (dibināts 1954. g.) krājums atspoguļo latviešu un lībiešu zvejnieku, jūrnieku un zemnieku tradīcijas, viņu dzīves vidi un veidu. Brīvdabā apskatāmas zvejnieku sētas ar tīklu būdām, dūmnamiem un kūpinātavām, klētīm u.c. Te izvietota zvejas laivu un Baltijā lielākā enkuru (> 100 eksemplāri, lielākais 22 t) kolekcija. Vējdzirnavas atvestas no Užavas pagasta. 19. gs. dzīvojamā „Smiltnieku” mājā apskatāmi autentiski sadzīves priekšmeti. Muzeja jaunākais eksponāts ir gandrīz 100 gadus vecais Lielirbes Baptistu lūgšanas nams. Popularitāti ir ieguvis brauciens (1. maijs – 31. oktobris) ar mazbānīti (sliežu platums 600 mm) pa 1,3 km garo Kalna līniju, kuras galā ir izveidots griezulis. Muzejēka ir uzcelta pēc bijušās Mazirbes dzelzceļa stacijas parauga. Muzeja daļa ietilpst Jūrmalas parkā (bērnu rotaļlaukumi un Enkuru taka).

N/A

Pēterupes labajā krastā atrodas Saulkrastu vēsturiskā teritorija Pēterupes ciems. Domājams, ka ciems sācis veidoties ap lūgšanu namu (kapelu) tā sauktajos zviedru jeb katoļu laikos. Lūgšanu nams bija nosaukts apustuļa Svētā Pētera vārdā, tādēļ arī upei un ciemam dots tāds nosaukums. Pēterupes ciemu varam uzskatīt par vecāko ciemu Saulkrastu novadā. Pēterupē vecākie laikmeta liecinieki ir Mācītājmuiža, Pēterupes ev.luteriskā baznīca, doktorāts un vecais koka apbūves centrs. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

19. gs. otrajā pusē starp Dzeņu un Lielkalnu mājām izveidojās Vidzemes piekrastē viena no lielākajām kuģu būvniecības vietām - bijusī Ķirbižu (vēlāk – Vitrupes) kuģu būvētava, no kuras līdz mūsdienām nekas dabā vairs nav saglabājies. No 19. gs sešdesmitajiem gadiem līdz 1929. g. šajā vietā tika uzcelti 28 kuģi.

N/A

Izteiktākais Latvijas piekrastes zemesrags, kur vērojama Baltijas jūras (Dižjūra) un Rīgas jūras līča (Mazjūra) viļņu saskares vieta. Vētru laikā te viens pret otru sitas līdz pat 7 metrus augsti viļņi. Rags kā zemūdens sēklis turpinās līdz 5 km attālajai Kolkas bākai. To cēla uz mākslīgas salas, ko uzbēra 1872. – 1875. g. Kad sala nosēdās, 1883. g. uz tās uzcēla tagadējo – 21 m augsto bākas torni (izgatavots Sanktpēterburgā), kas sāka darboties 1884. g. 1. jūlijā. Mūsdienās uz salas atrodas bākas uzrauga ēka un vairākas saimniecības ēkas, kā arī iespaidīgs miglas zvans. Kolkasragā uzstādīts tēlnieka Ģ. Burvja piemineklis “Jūras paņemtajiem”, apskatāms koka kuģa vraks (domājams, no 19. gs.), akmens –Eiropas sirds (K. Valdemārs šo vietu uzskatīja par Eiropas centru), K. Valdemāram veltītie informācijas stendi un kādreizējā PSRS armijas krasta apsardzes spēku bāze, ko izmanto Latvijas robežsardze. Migrāciju laikā Kolkasrags ir Ziemeļeiropas mērogā nozīmīga caurceļojošo gājputnu koncentrēšanās un atpūtas vieta. Kolkasragā izveidots apmeklētāju centrs un vasaras kafejnīca. Kolkasraga apkārtnē zem ūdens atrodas Baltijas jūras lielākā kuģu kapsēta. Peldētājiem šī ir bīstama vieta nepastāvīgo straumju un kustīgo smilšu dēļ. Kolkasraga galā apskatāmas Vecās bākas drupas – 18. gs. celtā dienvidu torņa (ziemeļu torni noskaloja 19. gs. otrajā pusē) atliekas.

N/A

Iespējams, ka Baķu baznīckalns ir bijusi sena kulta vieta. Mūsdienās tā ir kāpās esošs kalniņš, kas izmēros ir nedaudz lielāks par pārējiem. Par šo vietu ir zināms nostāsts, ka kalnā nogrimusi baznīca. Vietas ar nostāstiem par nogrimušu baznīcu var liecināt, ka konkrētajā vietā kādreiz atradusies kāda kristīga vai arī pagāniska lūgšanu vieta. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Vietējais uzņēmums, kas gatavo lielisku zivju kulinārijas produkciju. Ar savu plašo un kvalitatīvo sortimentu tas ir iekarojis stabilu vietu Latvijas tirgū. Piedāvā vairāk kā 50 dažāda veida zivju kulināriju - marinētas zivis, zivis želejā, zivju salātus, gan arī saldētas zivis un filejas. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Amatniece no māla, akmens masas u.c. materiāliem veido traukus un dažādus interjera priekšmetus, apdedzinot tos atklātā uguns ceplī. Apmeklētāji var doties izzinošā ekskursijā, vērot amatnieci darbībā un paši pamēģināt roku krūzītes izvirpošanā. Aicina uz cepļa atvēršanu.

N/A

19. gs. 50 gados šeit darbojusies no Žocenes pārceltā skola. Atrodas pie Ģipkas baznīcas. 1938. g. Dundagas korporatīvs te ierīkojis tirgotavu ar pirmās nepieciešamības precēm.

N/A

Pastaigājoties pa kilometru garo zemes ceļu, kas omulīgi stiepjas gar jūru, var sajust īsto ciema burvību. Labajā pusē skatu bagātina jūrā izmētātie akmeņi, miniatūri puķu dārziņi jūras krastā, aicinoši soliņi, apgāztas laivas. Krasta pusē jau vairāk kā gadsimtu stāv tagadējā Kaltenes bibliotēka. 1899. g. celta kā Nogales barona Nolkena vasarnīca – vairākkārt pārbūvēta un mainījusi savu lomu sabiedrībā. Sākotnēji no 1926. g. šeit atradusies pamatskola, pēc tam klubs, bet no 1992. gada - atkal sākumskola. Ejot pa ceļu, aplūkojamas sakoptas, skaistas kurzemnieku piejūras sētas, starp kurām var atrast arī tādas veco zvejnieku un kuģu būvētāju dzimtas mājas, kā Burliņi. Pie Žulnieku valka „Smilgās” atradusies kuģa kalēja Pētera Valdemāra smēde, kurš bijis tā laika galvenais kuģu kalējs posmā no Kaltenes līdz Upesgrīvai. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Saulkrastu vidusskolas pirmsākumi meklējami Pabažos 1912. gadā, kad no Rīgas uz jūras kapteiņa Reisona mājām atbrauc jauna skolotāja Olga Veicmane (vēlāk precējusies Cīrule), lai skolotu kapteiņa meitu. Apkārtnē radās citi privātstundu gribētāji un jau 1912. gada rudenī Pabažu jūrmalā tiek nodibināta skola. Skolai bija laba slava, un skolēni nāca no plašās apkārtnes. 1913. gada janvārī skola pārgāja uz plašākām telpām Rīgas ielā 20. 
Pirmā pasaules kara laikā skolu izpostīja, inventāru izvazāja. 1918. gadā skola atsāk savu darbību. Skolas dzīve bija neparasti interesanta un dzīva. Tika noorganizēts koris un teātra pulciņš, darbojās jauno literātu pulciņš. Skolas pārzine Olga Cīrule bija apkārtējās sabiedriskās dzīves dvēsele. Līdz 1933. gadam skolēnu skaits bija jau tik liels, ka telpas kļuva pa šaurām. 1933. gadā skola tiek pārcelta uz Raiņa ielu 6, bijušajās doktorāta telpās. Skolu nosauca par Pēterupes pamatskolu. No 1950. gada skola kļūst par Saulkrastu vidusskolu un 1956. gada nogalē skola saņem jaunas, skaistas telpas Smilšu ielā 6. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

Skaistā lauku sētā Ventspils novadā, netālu no jūras dzīvo ģimene, kura jau vairāk kā 40 gadus nodarbojas ar biškopību. Apmeklētāju vajadzībām uzbūvēts veikaliņš un degustāciju zāle. Dažādu ziedu medus, ziedputekšņu (arī medū), propolisa (arī medū), bišu maizes, vaska sveču un suvenīru iegāde. Biškopības produktu (t.sk. medus vīna) degustācija un ekskursija.

Jaunums -  Bišu Dziedinātava! Brīnišķīga iespēja uzlabot gan garīgo, gan fizisko veselību ar apiterapijas - bišu dziedinošā spēka ārstniecisko iedarbību.

N/A

Jūrmalas pilsēta (piektā lielākā Latvijā) dibināta 1959. g., apvienojot Ķemeru un Slokas pilsētas ar Rīgas pilsētas Jūrmalas rajonu. Tā stiepjas 32 km garā Rīgas jūras līča piekrastes posmā. Jūrmalas kūrorts savulaik bija viens no nozīmīgākajiem šāda veida objektiem Ziemeļeiropā. To sekmēja vietējā un starpvalstu transporta un satiksmes (diližanss, tvaikoņi, vilciens) attīstība. Pirmos peldviesus uzņēma Dubultos, kur 1834. g. uzcēla pirmo viesnīcu, bet 1847. g. - pirmo kūrmāju. 19. gs. sāka darboties pirmās ārstniecības iestādes. No 1834. g. sākās strauja vasarnīcu izbūve. Kūrorta attīstību pārtrauca 1. pasaules karš. Pēc tā atkal bija vērojams straujš kūrorta uzplaukums no 12 tūkstošiem (1920. g.) līdz 32 tūkstošiem (1935. g.) atpūtnieku. Līdztekus Jūrmalai attīstījās arī Ķemeru kūrorts, kas masveida atpūtnieku raksturu ieguva padomju periodā.

Mūsdienās Jūrmala ir populāra koncertu, festivālu, izstāžu, sporta sacensību u.c. publisku pasākumu norišu vieta.

N/A

Vēl pirms 20 - 30 gadiem Rojā dzīvoja Laimonis un Ilga Veidemaņi, kuri bija nedzirdīgi cilvēki un ar lielu mīlestību veidoja dažāda lieluma buru kuģu modeļus. Buru kuģu modeļu veidošanas pamatā bija neizsapņotais sapnis par lielajiem sentēvu kuģiem un plašajām jūrām, kuras nebūs lemts izkuģot. Buru kuģu modeļi tika darināti ar lielu precizitāti, rūpību un mīlestību, nekur nemācoties kuģu modeļu gatavošanas noslēpumus. Buru kuģu kolekciju tagad mantojusi Laimoņa Veidemaņa mazmeita, kura vēlas brīnišķīgo kolekciju un vectēva rūpīgo darbu parādīt plašākai publikai. Mājas saimniece apmeklētājus sagaidīs un pastāstīs savu stāstu par to, kā tapa kuģi. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Pili cēla kā militāri stratēģisku objektu, tādēļ tā savā pastāvēšanas laikā ir piedzīvojusi dažādus laikus un varas. Celtne (pirmoreiz pieminēta 13. gs. beigās), neskatoties uz postošajiem kariem, ar minimālām izmaiņām ir saglabājusi savu ordeņa pils pamatapjomu un būtību, kas ir Latvijai unikāls gadījums! Dēvēta arī par Latvijas vecāko viduslaiku cietoksni. Kopš 2001. gada ēkā ir izveidots Ventspils muzejs – viens no modernākajiem Latvijā.

N/A

Pirmo reizi dokumentos minēts 1582. gadā. Pitraga sēkļos guļ daudzi nogrimuši kuģi. 1826. g. Pitragā uzskaitītas vienpadsmit sētas un 190 iedzīvotāji. 19. gs. vidū te atvēra krogu. 1937. g. ciemā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības (g.k. jaunsaimniecības). Ciemā bija vairākas zivju apstrādes vietas - kūres. Pitragā dzīvoja izcilā lībiešu valodas teicēja Marija Šaltjāre (Bertholde, 1860 - 1930), kura dalījusies ar vairāk nekā 200 pasakām un teikām, vairāk par 90 dziesmām, rotaļām u.c. Pitraga baptistu lūgšanu nams uzcelts 1902. gadā. Pirmā pasaules karā tas izdega, 1925. g. – to atjaunoja, bet 20. gs. beigās remontēja. Pitraga centrā Krogu mājās saimnieks izveidojis 27 seno lībiešu krasta žogu paraugus un piedāvā zivju kūpināšanu un degustāciju.

N/A

Ap 9 m augstais, no lieliem laukakmeņiem veidotais krāvums ir sava veida piemineklis Krišjānim Baronam un viņa veikumam latviešu tautas labā. Valpenes muižā dzīvoja K. Barona māte un nākamais Dainu tēvs. Akmeņos iekalti zudušo māju vārdi. To virziens akmeņu piramīdā norāda kādreizējo māju atrašanās vietas. Valpenes piramīdas krāvuma idejas autors bija Imants Ziedonis, bet izpildītājs - tēlnieks – Vilnis Titāns.

N/A

Brīvdienu namiņš "Pie Andra Pitragā" atrodas Dundagas novada Kolkas pagasta Pitraga ciemā "Krogu" mājās. Gan brīvdienu namiņš, gan kempinga laukums atrodas klusa meža ielokā, netraucētā atmosfērā no pārējās apkārtnes tikai kādus 800 m no jūras piekrastes. Kempinga laukumā var uzņemt ap 50 teltīm un 3 treileriem. Ir arī iespēja aplūkot visdažādākos senatnīgo žogu veidus vienuviet, kā arī pastaigāties pa 1 km garo meža taku.
Paralēli naktsmītnēm saimnieki nodarbojas arī ar zivju kūpināšanu un tirgošanu, piedāvā zivju degustācijas grupiņām.

N/A

Vēstures avotos minēts 1310. gadā. 1582./1583. g. Piltenes vaku reģistrā ciemā minētas astoņas sētas, bet 1731. g. Dundagas muižas vaku grāmatā – trīs. 1826. g. katrā sētā dzīvo 16 – 17 cilvēki, kopā ap 60. 1935. g. uzskaites dati liecina, ka Saunagā lībiešu valodu pratuši visi 49 lībieši, bet tikai 11 no viņiem ģimenēs runājuši lībiski. Saunaga Rūpniekos bija veikals, kura īpašniekam Kārlim Tilmanim piederēja brētliņu sālītava. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Arvīds Ludeviks (1912 - 1996). 1945. g. maijā viņš no Ventspils uz Zviedriju vadīja velkoni “Rota” ar latviešu bēgļiem. Kuģi aizturēja un kapteini izsūtīja uz Sibīriju. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Visvaldis Feldmanis (1938 – 2017).

N/A

Atrodas 1,2 km dienvidos no Ģipkas centra, otrpus Jūrmalas – Kolkas ceļam (P 131). Grūti noticēt, ka tagad redzamā un no laukakmeņiem būvētā baznīca ir tapusi pavisam nesen – pēc 1992. gada, jo iepriekšējā nodega padomju laikā – 1979. g. Ironisks ir apstāklis, ka baznīcas tornī pēc 2. pasaules kara atradās Dundagas mežniecības uguns novērošanas postenis. Ugunsgrēka laikā gāja bojā greznais altāris un ērģeles, taču altārgleznu „Kristus pie krusta” izglāba. Tagad dievnams atkal kalpo savam pamatmērķim.

N/A

Mazbānītis ir lieliska iespēja atgriezties pagātnē – laikā, kad Latvijas teritorijā „valdīja” mazbānīšu laikmets. Līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem Ziemeļkurzemes piekrastē darbojās šaursliežu dzelzceļš, kas savienoja piekrastes zvejniekciemus. Līdz mūsdienām dabā ir saglabājušās tikai vietas (tikko samanāmi koridori dabā), atsevišķas staciju ēkas vai to atliekas. Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā interesenti var izbraukt 1,4 km garo Riņķa līniju vai 3 km garo Kalna līniju, kuras galā ir griezulis. Mazbānīša lokomatīve būvēta 1916. gadā Vācijā. Apskatāma arī stacijas ēka ar visu aprīkojumu.

N/A

Līvu informācijas centrā “Kūolka” ir pieejama plaša informācija par lībiešiem:  dažādi drukāti izdevumi, filmas, lībiešu teicēju, dziesmu un valodas paraugu ieraksti. Skatāmas lībiešu gleznotāja Jāņa Beltes un viņa meitas Zelmas Beltes gleznas. Eksponēti sadzīves priekšmeti, zvejniecības un zivju apstrādes rīki, rokdarbi. Te apskatāmi arī slaveno kājgriežu iekārotie zābaki.
Patlaban (2017.g.) pašā Kolkas centrā no jauna tiek veidots daudzfunkcionāls Līvu saieta nams, kas ietvers jau esošos Lībiešu informācijas centra piedāvājumus, saglabājot un popularizējot lībiešu materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu, gan arī attīstot neformālās izglītības iespējas. Sadarbībā ar biedrību “Domesnes”, kuras biedri daudzus gadus vākuši un saglabājuši piekrastē izskalotos veco koka kuģu fragmentus, gan atjaunotajā ēkā, gan tās apkārtnē izvietos arī zemūdens mantojuma eksponātus.

N/A

SIA N. Bomja maiznīca „Lielezers” atrodas Limbažos. Uzņēmums dibināts 1991. gadā. Maiznīca piedāvā dažāda veida rudzu maizes, kviešu maizes un konditorejas izstrādājumus.

Maiznīcas “Lielezers“ lepnums ir īsta rudzu maize un sadskābmaize, kas ceptas pēc ilgas un darbietilpīgas tehnoloģijas. Pašu dzirnavās tiek malti Latvijā audzēti rudzu un kviešu milti, bet plaucējumi tiek diennakti nogatavināti pašu darinātajos apses koka kubuliņos un raudzēti ar ieraugu. Klaipus dala un veido tikai ar rokām. Maizes ražošanu vada pieredzes bagāti maiznieka amata meistari ar palīgiem - maiznieka amata zeļļiem.

Tiek piedāvāts ražotnes apmeklējums un tikko ceptas maizes degustācija.

N/A

Igates pils "Dzirnavu krodziņš" atrodas klusā un gleznainā vietā, netālu no Limbažiem, 76 km attālumā no Rīgas. Šeit ir viegli nokļūt gan ar sabiedrisko, gan arī ar personīgo transportu.
Pils teritorijā uz veco dzirnavu pamatiem izveidots Dzirnavu krodziņš, kurā joprojām griežas dzirnavu rats, samaldams graudus, no kuriem pavāri gatavo gardus senlatviešu ēdienus. Piedāvā plašu ēdienkarti un klāj arī banketus. Vasarā ir arī galdiņi terasē ar skatu uz dzirnavu dīķi.

N/A

Kalēja darbnīcā apskatāmi darbi – lukturi, svečturi, eņģes, kamīna rīki, kāpņu margas, vārti, kā arī eksponāti no 18. gs. Skolēnu un tūristu grupām piedāvā ekskursiju un stāstu par senlietām un kalēju darbu. Apmeklētāji var paši izkalt naglu. Jauno pāru „pārbaudes” pie kalēja un sava laimes pakava kalšana. Pieņem pasūtījumus.

N/A

Ziednīca ir zāļu sievas Līgas Reiteres pirts un zāļu lapene. Piedāvā pirts procedūras lieliem un maziem. Saimniece parādīs, kā sasiet pirts slotiņas, izkurināt pirts krāsni un uzmest vieglu garu. Iespēja uzzināt, kā no savvaļas augiem uzvārīt gardu tēju vai pagatavot salātus, kā arī uzpīt skaistus kroņus un uzaust zāļu paklājus. Piedāvā meistarklases un izbraukuma pasākumus – radošās nodarbības, mācību seminārus, vakarēšanu, praktisko pēršanu. Zāļu sieva stāsta arī par valodu un tradīcijām.

N/A

„Strand” komplekss bija lielākais un greznākais Neibādē. Tas sastāvēja no trim ēkām, deju paviljona un parka. Mūsdienās saglabājusies tikai viesnīcas ēka, kurā bija iekārtota Saulkrastu ambulance – Ainažu ielā Nr. 17. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

Ļoti interesants zvejniecības vēstures piemineklis. Sedumi ir kādreizējās zvejas laivu piestātnes, kurās zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja savu inventāru. Sedumiem bija arī sociāla loma – tajos pulcējās vīri, sprieda par turpmākajiem darbiem, bet sievas un bērni taroja tīklus (lasīja zivis ārā no tīkla, kad tas pilns ar lomu). Bigauņciema sedumu tīklu būdas laika gaitā ir ieskalotas jūrā, bet Ragaciema sedumi – daļēji gājuši bojā. Lapmežciemā esošie ir vislabāk saglabājušies. Viena no tīklu būdām ir atjaunota, bet pārējās atrodas ļoti sliktā stāvoklī. Tas varbūt ir arī iemesls, kādēļ, ejot gar jūras krastu, tām ir jāpievērš uzmanība un jāuztaisa kāda „vēsturiska" foto.

N/A

Ķemeri (Kemmer) pirmo reizi rakstiskajos avotos ir pieminēti 1561. g. 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā ir labi zināmas Ķemeru sēravotu ūdeņu un purvu dūņu dziednieciskās īpašības, tādēļ uz šejieni ārstēties dodas Kurzemes augstāko aprindu pārstāvji. Viesus uzņem vietējie mežsargi. Šajā laikā notiek pirmās dūņu peldes. Jūrmalas un Ķemeru peldvietu attīstību uz kādu brīdi pārtrauc 1812. g. Tēvijas karš. Divas desmitgades vēlāk - no 1833. līdz 1835. g. Ķemeru labumus izmēģina Baltijas ģenerālgubernators grāfs K. M. Pālens, kurš vēršas pie Krievijas cara Nikolaja I pēc atbalsta kūrorta tālākai attīstībai. Lūgums tiek atbalstīts un 1836. g. cars atvēl 700 ha valsts zemes un piešķir 100 000 rubļu dziedinātavas celtniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz Slokas – Tukuma lielceļam. Divus gadus vēlāk (1938. g.) atklāj pirmo valsts peldu iestādi. Šo arī uzskata par kūrorta dibināšanas gadu. Kūrorta slava izplatās visā Krievijas impērijā un tas kļūst aizvien populārāks. Vairākos posmos tiek uzsākta Ķemeru ainavu parka izveide, kas ir nozīmīga kūrorta sastāvdaļa. 19. gs. vidū un otrajā pusē kūrorta tālāku attīstību sekmē gan tvaikoņu, gan arī 1877. g. atklātā dzelzceļa satiksme no Rīgas līdz Tukumam. 1912. g. atklāj tiešo dzelzceļa līniju Ķemeri – Maskava. Īsi pirms 1. pasaules kara pacientu skaits sasniedz 8300 cilvēkus gadā. 1. pasaules kara frontes līnija Ķemeru purvā turas vairākus gadus un kūrorts tiek pamatīgi izpostīts. Neskatoties uz to, pēc kara notiek strauja tā izaugsme un Ķemeri kļūst par iecienītu Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu un vienu no modernākajām Eiropas dziednīcām. 1924. g. Ķemeros uzceļ jaunu peldiestādi ar dūņu vannām, kas tajā laikā ir viena no modernākajām Eiropā, bet 1936. g. Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis atklāj vienu no izcilākajām pirmās neatkarīgās Latvijas laika celtnēm – viesnīcu „Ķemeri". Arī pēc 2. pasaules kara – Padomju laikos kūrorts ievērojami paplašinās un tā apkārtnē izveido gandrīz 10 sanatorijas, kur strādā ~ 100 ārstu. 1971. g. Ķemeriem piešķir Vissavienības nozīmes kūrorta statusu. Laikā no 1975. – 1985. g. Ķemeros top lielākā no sanatorijām – Līva (sākotnēji - Latvija), kurai ir divi vienpadsmit stāvu korpusi. Līvā vienlaikus varēja ārstēties līdz 1200 pacientu, bet gada laikā – pat līdz 140 000 pacientiem. Sanatoriju slēdz 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā kā nerentablu. Līdz pat 1994. g. Ķemeros darbojas piecas sanatorijas: „Čaika", „Daugava", „Dzimtene", „Ķemeri" un „Līva" (Latvija) un kūrorta poliklīnika „Ķemeri". Vēlāko laiku var uzskatīt par sava veida Ķemeru kā plaša mēroga ārstniecības kūrorta norietu.

N/A

Bērziņu mājās cep brīnumgardu kviešu un rudzu maizi pēc senām dzimtas receptēm. Garšu un smaržu maizei piedod īpašā krāsns, kurai ir vairāk nekā 70 gadi. Maizi iespējams pasūtīt vai, iepriekš piesakoties, izveidot un izcept paši savu kukulīti.

N/A

Uzskata, ka Limbažu Ķezberkalniņā bijusi Metsepoles lībiešu novada pils Lemisele. Tāpat atrodamas ziņas, ka līdz pat 16. gs. no jūras pa Svētupi un Dūņezeru līdz šejienei braukuši tirgoņi. 1223. g. bīskaps Alberts Limbažos uzbūvēja mūra pili. Limbaži tāpat kā Valmiera kļuva par Hanzas savienības locekli. 16. gs. sākumā gan tās ekonomiskā loma ievērojami samazinājās, jo Svētupe un Dūņezers kļuva kuģniecībai neizmantojami. Laikā no 16. – 18. gs. pilsēta un pilsētnieki cieta no kariem, slimībām un ugunsgrēkiem. Tā rezultātā iedzīvotāju skaits sasniedza savu visliekāko kritumu – astoņi cilvēki. 19. – 20. gs. mijā un 20. gs. sākumā saimnieciskā dzīve atkal atjaunojas.

N/A

Tradicionāla Vidzemes lauku sēta 15 km attālumā no Limbažiem, kur viesiem ir iespēja nakšņot romantiskā klētiņā. 1924. gadā celtā labības klēts pārtapusi par klētiņu viesu uzņemšanai. "Dzirnupes" ir piemērota atpūtai divatā vai atpūtai ar bērniem. Klēts ēkā atrodas arī pirts.

Teritorijā atrodas dīķis un upīte, kas piemēroti peldēm, makšķerēšanai vai romantiskam izbraucienam ar laivu, lapene, smēdes namiņš, kur saimnieks iemācīs izkalt naglu, volejbola laukums, šūpoles, mazdārziņš ar vietējiem lauku labumiem un ziedošas pļavas.

Aplūkojami arī dzīvnieciņi, kurus ļauts apskatīt, pabarot un pat samīļot.

N/A

Saimniecība "Ūši" atrodas vēsturiskajā lībiešu apdzīvotajā teritorijā Latvijas ziemeļrietumos, ko mūsdienās mēdz dēvēt par Lībiešu krastu, un specializējas lībiešu tradicionālo ēdienu gatavošanā. Saimniecība piedāvā iepazīt lībiešu garšas un izzināt viņu tradicionālo ēdienu gatavošanas paradumus. Saimniece demonstrē Ziemeļkurzemes tradicionālā ēdiena - sklandrauša gatavošanas procesu, kas ir reģistrēts arī kā tradicionālais Latvijas produkts.

Apmeklētājiem tiek piedāvātas sklandraušu gatavošanas meistarklases grupām līdz 10 cilvēkiem, kā arī degustācijas un tradicionālo ēdienu maltītes brīvā dabā grupām līdz 50 cilvēkiem. Tāpat iespējama ekskursija kājāmgājējiem „Pastaiga industriālās Kolkas vēsturē” ar teatralizētiem elementiem un Latvijas labāko šprotu degustāciju. Pieejamas arī nakšņošanas iespējas kempingā un brīvdienu mājā.

N/A

Romas katoļu Dieva Žēlastības baznīca 1998. gada 19. aprīlī – t.s. “Baltajā svētdienā” jeb Dieva Žēlastības dienā – tika iesvētīta Saulkrastu Romas katoļu Dieva Žēlastības baznīca. Celtnes garums – 24 m, torņa augstums – 16 m. Baznīcu projektējis arhitekts Jānis Šrēders. Dievnamā ir 300 vietu. Kristus tēls altārgleznā ir tāds, kādu to vīzijā 1931. gada 22. februārī Polijas klosterī redzējusi svētā klostera māsa Faustīna, un to veidojis mākslinieks Ēriks Pudzēns.14 gleznās pie baznīcas sienām attēlots ciešanu ceļš – Kristus krusta ceļš no notiesāšanas līdz augšāmcelšanās brīdim. Altāris būvēts no cēlkoka oša. 1998. gada 2. augustā pie Saulkrastu Romas katoļu Dieva žēlastības baznīcas tika iesvētīts 7,38 augsts krusts. Naktī šis krusts tiek izgaismots. Tas ir līdzinieks Golgātas krustam Jeruzalemē, pie kura bija piesists Jēzus Kristus. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

Šeit uzstādīts piemiņas akmens K. Valdemāram, kas vēsta par viņa nopelniem Latvijas valsts attīstībā un veidošanā. Šajā vietā kādreiz atradās Rojas, jeb Lubezeres jūrskola, kurai blakus atradās skolotāju māja, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Pašreiz te ierīkota Rojas ģimeņu ārstu privātprakses. Jūrskola pastāvēja laikā no 1873 – 1915. gadam, bet 1. pasaules kara laikā to sagrāva. Jūrskolā sagatavoja tuvbraucējus stūrmaņus. Šeit varēja mācīties bez maksas un mācību vielu apgūt latviešu valodā. Latviešu jūrnieki bija pazīstami Krievijā un ārzemēs, pat Amerikas kontinentā. Viņi tika cienīti lietpratības, krietnuma un uzticības dēļ. (Avots: Rojas TIC)

N/A

1888.  gadā barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss dāvināja Pēterupes luterāņu draudzei doktorāta ēku ārsta vajadzībām. Kopā ar ēku Pistolkorss pēterupiešiem dāvāja 6 ha zemes un 10 000 rubļu lielu naudas summu, kura bija paredzēta ārsta uzturēšanai. Kā pirmais Pēterupes ārsts šeit sāka strādāt Arvēds fon Engelhards. 1890.gadā doktorāta vienā istabā tiek atvērta  pirmā aptieka plašā apkārtnē, kura šinī ēkā atradās līdz 1895.gadam. Doktorāts ir pati pirmā mūra ēka Saulkrastos, pirmā veselības aizsardzības iestāde plašā apkārtnē, kā arī pirmā aptieka. Tā ir māja, kura visu mūžu tika uzturēta no brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem – vispirms Aleksandra Alekseja fon Pistolkorsa, pēc tam Pēterupes draudzes baznīcēnu, tātad ciema iedzīvotāju naudas.
Šai mājai ir arī nozīme kā progresīvās Saulkrastu labierīcības nodibināšanas vieta, kurā aktīvi piedalījās tādi saulkrastieši kā operdziedātājs Herberts Ozolītis, aktrises Tija Banga, Mirdza Šmithene, Lilija Štengele, Malda Gruzevska, komponists Alfrēds Kalniņš un daudzi citi tā laika kultūras, mākslas un literatūras darbinieki, kuri vasaras pavadīja Saulkrastos. 1933.gadā draudze atdod doktorātu skolas vajadzībām.
Doktorāta ēkā atrodas Saulkrastu vidusskolas sākumskola. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

Saimnieki piedāvā iejusties bitenieka arodā – vērot bišu dzīvi stropā (bitenieka tērpā), iziet bišu taku un kāpt kokā ar dzeiņa palīdzību. Te var liet vaska sveces un iegādāties biškopības produktus (medus, ziedputekšņi u.c.). Vasarā darbojas kafejnīca. Piknika vietas.

Latviešu vistuve: Pupiņu un frikadeļu zupa, pankūkas ar ievārījumu, mājas limonāde, zāļu tējas.

Īpašais ēdiens: „Bukstiņputra laumiņu gaumē”.

N/A

Senās Baltijas jūras stadijas - Litorīnas jūras krasta veidojumi dabā izpaužas kā neliels un lēzens stāvkrasts, kas veidojies aptuveni pirms 4500 - 5000 gadiem. Krasta nogulumu materiāls – oļi un grants satur bagātīgu Litorīnas jūrai raksturīgu faunas atlieku kompleksu. Vislabāk senā jūras krauja izsekojama pie Dobeļu mājām, Kaltenē. Senā krasta krauja Kaltenē, ir viens no nedaudzajiem posmiem Rīgas jūras līča piekrastē, kur Litorīnas jūras laikā ir bijis abrāzijas krasts. Seklos jūras līčus ir iecienījuši putni, kas te barojas un atpūšas migrāciju laikā. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” līdzautors Reinis Kaudzīte Pēterupes ciemā uzturējās kopš 1913. gada. 
1913. gadā R.Kaudzīte nopērk nelielu īpašumu (šobrīd Skolas iela 17), kurā kopā ar savu mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi pavadīja mūža pēdējos gadus. Pēc R.Kaudzītes nāves Pēterupes mājā turpina saimniekot Karlīne – apkārtnē jau pazīstama un cienīta vecmāte – bērna saņēmēja. Padomju laikos māja tiek pārveidota par daudzdzīvokļu namu. Arī līdzās esošā dārza mājiņa iegūst vienistabas dzīvokļa statusu, kurā 1991. gada 11. augustā tiek atklāts Saulkrastu vēstures sabiedriskais muzejs. 2008. gadā tiek mainīta muzeja pamatideja, mājiņas iekārtojumu nolemj veidot kā piemiņas vietu Reiņa Kaudzītes dzīvei Pēterupē. Ekspozīcija veidota no Saulkrastu iedzīvotāju dāvinājumiem atbilstošām 20. gadsimta sākuma mēbelēm, traukiem, sadzīves priekšmetiem, darba rīkiem, fotogrāfijām u.c. 
Dārzā pie ēkas atrodas “Kaimiņu soliņš” un ceļa rādītājs ar norādēm, kur rakstnieks savulaik ceļojis. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

Atjaunotajā ainavisko dīķu ieskautajā Duntes muižas kungu mājā izvietotā muzeja ekspozīcija iepazīstina ar leģendārā fantasta un melu karaļa barona Minhauzena piedzīvojumiem un dzīves gaitām. Muzeja pirmais stāvs veltīts baronam fon Minhauzenam un viņa stāstiem, bet otrajā stāvā iespējams apskatīt vaska figūru ekspozīciju ar Latvijas vēsturē zīmīgām personībām, kā arī aplūkot Latvijā lielāko alus kausu kolekciju. Mežā izveidoti trīs taku loki, no kuriem garākais ved līdz pašai jūrai. Pa ceļam iespējams sastapt dažādus personāžus no Minhauzena stāstiem izveidotajās koka skultpūrās. Bērniem iespējams iztrakoties Baltijā lielākajā koka atrakciju kuģī, bet pieaugušie var pārbaudīt savas mednieku prasmes Minhauzena šautuvē. Tāpat iespējams pa koka dēļu taku aizstaigāt līdz lielajam Minhauzena alus kausam.

N/A

Kolkasraga tuvums, jūras un priežu smaržas piesātināts gaiss, savdabīga vietas identitāte ir Kolkas raksturiezīmes, kuras uzsūkušas sevī arī Ūšu sēta. Viesiem atsevišķs dzīvoklītis ar divām istabām, virtuvi, dušu un WC lauku mājā.

Blakus jauna brīvdienu māja (Nr. 1308).

N/A

Agrākais mājas nosaukums bija „Forstei” (tulkojumā nozīmē  mežziņa  māja). Tā celta, izmantojot vecās Bīriņu pils baļķus. Ēkas pirmais īpašnieks bija Bīriņu muižas barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss. Tajā dzīvoja muižas virsmežzinis Pauls Moltrehts, vienlaicīgi tā bija virsmežziņa darba, dzīves vieta un muižas medību māja. Ēka vairākkārt pārbūvēta. Līdzīgu izskatu patreizējam un arī simboliskos brieža ragus tā iegūst 1891. gadā. Neatkarīgās Latvijas laikā mājai tika latviskots nosaukums – „Meža māja”. Vairākkārt mainījušies arī tās īpašnieki. 30. gados tā kļūst par kultūras un mākslas darbinieku atpūtas mītni. Šeit 1937.  gadā vasaru pavadīja komponists  Alfrēds Kalniņš,  strādājot  pie  pirmās  latviešu  operas  “Baņuta” partitūras interpretācijas otrajam iestudējumam. Pēckara periodā No 1945.gad līdz 1956. gadam ēkā atradās Saulkrastu Ciema Padome, Saulkrastu rajona laikā Tautas izglītības nodaļa. Pēc tam uz ēku no Jūrmalas tika pārcelta bērnu sanatorija „Ugunskurs”, kura vēlāk pārdēvēta Saulkrastu vārdā. Šobrīd ēka ir privātīpašums. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A
Viena no interesantākajām Rīgas īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kas veidota piekrastes biotopu – kāpu un jūrmalas pļavu un tajā ligzdojošo putnu un augu sugu (atrodas 29 % no orhideju sugu) aizsardzībai. Dabas liegumā izveidota marķēta izziņas taka ar putnu vērošanas torni - Latvijā vienīgo brīvdabas skatu torni, kas pielāgots cilvēkiem ar ratiņkrēsliem.
N/A

Muzeju (K. Valdemāra ielā 47) atklāja 1969. g. vecās jūrskolas ēkā, kuru dibināja 1864. g. pēc K. Valdemāra ierosmes. Jūrskolā tās pastāvēšanas laikā izglītību ieguva vairāk nekā 1000 tālbraucēji kapteiņi un stūrmaņi. Muzeja ekspozīcija iepazīstina ar pirmās latviešu jūrskolas darbību, kā arī burukuģu būves vēsturi Vidzemes piekrastē 19. gs. otrajā pusē - 20. gs. sākumā. Muzeja dārzā ir apskatāma enkuru kolekcija un savulaik noskalotās (restaurēta) Ainažu bākas virsdaļa.

N/A

3 km dienvidos no Jūrkalnes centra, pie vecā (grantētā) Liepājas – Jūrkalnes ceļa atrodas bijušās Feliksbergas trīsgadīgās jūrskolas (1871. - 1902. g.) vieta. Tā kā no ēkas nekas nav saglabājies, tās vieta iezīmēta ar tēstu ozola laivu un diviem koka stabiem, kuros ir izgrieztas senās zvejnieku īpašumu zīmes.

N/A

Viena no retajām vietām pasaulē, kur joprojām nēģus rūpnieciskā mērogā zvejo, izmantojot > 150 gadu senu metodi – taci, kas ir pāri upei uzcelta laipa ar murdiem. Uz Salacas ir trīs tači. Vietējā zvejnieka pavadībā var iepazīt zvejas procesu, nobaudīt un iegādāties uz vietas ceptus nēģus.

N/A

Līdz ar kūrorta Neibāde izveidi 1823. gadā, aizsākās rūpes par viesu atpūtu. Parku, kas veidots angļu stilā, radīja dārznieks Akerbergs, kuru barons Augusts fon  Pistolkorss atveda no Igaunijas. 20.gadsimta 20.-30. gados Pēterupes – Neibādes jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrība rūpējās par karā nopostītā kūrorta pieminekļa un parka rūpīgu atjaunošanu un kopšanu, Saulkrastu izdaiļošanu, organizēja sarīkojumus, nodibināja teātri un kori, kuru vadīja Olga Cīrule. Saulkrastu estrādē vienmēr ir notikuši svētki. Īpaši izceļams 1933. gada 16. jūlijs, kad estrādē atzīmēja Neibādes un Pēterupes pārdēvēšanu par Saulkrastiem. Estrāde vairākkārt tika pārbūvēta un uzlabota. Gan padomju laikā, gan arī vēlāk šī vieta ir vietējo cilvēku satikšanās vieta gan priecīgos brīžos, gan pārmaiņu brīžos, gan atceres brīžos. Estrādē ir meklējami pirmsākumi Tautas Frontes Saulkrastu nodaļas veidošanai. Šobrīd estrāde ir pulcēšanās vieta vasarā nedēļas nogalēs apmeklējot dažādus pasākumus. Katru gadu šeit notiek Saulkrastu pilsētas svētku koncerts. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

SIA "Limbažu Tīne" ir vilnas pārstrādes uzņēmums ar senām mājas tekstila tradīcijām, kas dibināts jau 1914. gadā. Šobrīd uzņēmumā tiek ražota vilnas dzija, austi augstvērtīgi vilnas un linu audumi, segas, parklāji, pledi, galdauti, dvieļi, lakati un citi tekstilizstrādājumi. Limbažu Tīne ražo etnogrāfiskos audumos pēc autentiskajām Baltijas reģiona kultūrvēsturiskā mantojuma paraugiem.  

N/A

Mekes krogs atvērts Tallinas un Rīgas šosejas piecdesmit pirmajā kilometrā. Krogi mēdza atrasties ceļmalas krogus mājās, pilīs, rijās un dzirnavās - šis krogs ierīkots 110 gadus vecā kūtī. Blakus krodziņam atrodas lepnais, 1907. gadā no Tūjas sarkanajiem ķieģeļiem celtais pagastnams. Ēdienu klāstā — mūsdienu latviskā virtuve. Vasaras sezonā ģimenes ar bērniem priecē kazlēni un truši. Ir rotaļlaukums un šūpoles lieliem un maziem.

Piedāvā nakšņošanu viesnīcā "Meke".

N/A

Limbažos, Cēsu un Dailes ielu krustojumā atrodas Latvijas himnas autoram veltītais piemineklis. Pieminekļa autori ir tēlnieki Z. Rapa un J. Rapa. Pieminekli atklāja 1998. gada 16. maijā, kad Limbažos svinēja 775 gadu jubileju.

N/A

Saimnieki nodarbojas ar zvejniecības arodu jau trešajā paaudzē. Ikviens garāmbraucējs var iegādāties kūpinātas vietējās zivis. Tūristu grupas var piedalīties aktīvās atpūtas un kultūras pasākumā ar sātīgu zivju smeķēšanu (zābaka mešana pie jūras, zvejnieku sievu stāstījums un teatrāls priekšnesums, zivju kūpināšanas process, degustācijas).

N/A

Sens lībiešu ciems, ar lībisko nosaukumu Mustanumm. Vēl 20. gs. vidū šeit dzīvoja lībieši. Melnsilā pie Baķupītes ietekas Rīgas jūras līcī, Landmaņu, Moricu un Otomeru dzimtas pārstāvji uzbūvēja trīs buriniekus. Melnsilā atrodas divas kultūrvēsturiskas vietas: senā kulta vieta - Baķu baznīckalns un jūras laupītāja Tromeļa pilskalns. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Viena no lielākajām Kurzemes pilīm, kas līdz mūsdienām saglabājusies salīdzinoši labā stāvoklī. 13. gs. vidū Rīgas domkapituls uzsāka tās būvniecību. 1434. g. Dundagas muižas īpašumus iegādājas Kurzemes bīskaps. Laikā no 16. - 20. gs. te saimnieko muižnieku Maidelu un Ostenu - Zakenu dzimtas pārstāvji. Dundagas pils ir divas reizes nodegusi un daudzkārt pārbūvēta. Pēdējā pārbūve notika pēc 1905. g. dedzināšanas. Interesantas ir pie pils durvīm iemūrētās akmens stēlas ar bruņinieka (kreisajā pusē) un bīskapa (labajā pusē) tēliem. Pēdējos gados atjaunota viesnīca, otrā stāva gaitenis un kāzinieku iecienītā pils terase. Pils apvīta ar daudzām teikām, no kurām zināmākās ir par rūķīšu kāzām un Zaļo jumpravu. Mūsdienās pilī atrodas Dundagas mūzikas un mākslas skola, viesnīca un viesību zāles, Dundagas TIC un dažādas ekspozīcijas. Pili noteikti vērts izstaigāt vietējā gida pavadībā. Tūristu grupas var pasūtīt arī vietējo produktu degustācijas.

N/A

Viens no svarīgākajiem pieturas punktiem Ziemeļkurzemes piekrastē, kur var iegūt plašu informāciju un priekšstatu par novada un piekrastes vēsturi, kultūrvēsturiskajām vērtībām, burinieku būvi, zvejniecības tradīcijām, šīs puses ļaudīm, viņu darbu un nopelniem. Muzejs Rojā dibināts 1968. gadā. Pašlaik apskatāmas patstāvīgās ekspozīcijas par Krišjāni Valdemāru, Rojas jūrskolu un burinieku būvi 19. gadsimtā. Izveidota arī ekspozīcija par zivju apstrādes vēsturi no 19. gs. līdz mūsdienām, Līvu krastu, padomju laika pienesumu piekrastes attīstībā. Bez pamatekspozīcijas apskates vēl iespējams iepazīties ar trim kurzemniecēm, kuras pārstāv dažādus vēstures posmus: Mildiņa – vienkārša zvejnieku sieva no „jūrkantes", Pauliņkundze no burinieku laikiem un Anna Petrovna no padomju laikiem. Viņas atraktīvi iepazīstina ar muzejā neeksponētiem priekšmetiem un kurzemnieku „nešpetno" humoru. (Avots: Rojas TIC)

N/A

K. Valdemāra bibliogrāfijā ir zināms fakts, ka 1839. gada vasarā Lubezeres tautskolas skolotāji un skolēni dažas dienas pavadīja jūrmalā, - 19 verstis attālajā Rojas ciemā, kur vēlāk ar Valdemāra starpniecību tika uzcelta jūrskola. Šī pirmā satikšanās ar jūru atstāja uz zēnu elpu aizraujošu, neaizmirstamu iespaidu. „Jūras dižans izskats tik vareni sagrāba jaunekļa garu, ka tas visas trīs dienas gandrīz neko citu nedomāja kā par dižano jūru, pie kā ar bērnišķīgu drošumu jau toreiz tūlīt sataisīja plānu jeb projektu, kādā vīzē varētu Rojas upē ietaisīt dziļāku ostu, lai tur palielas laivas un mazi kuģi varētu ienākt.” Kr.Valdemārs. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Senā stilā saglabāta zvejnieku mājiņa netālu no jūras, Bērzciemā, piedāvā mierīgai atpūtai 2 mājīgas istabiņas ar kamīnu un nelielu virtuvīti. Saimnieku ģimenē jau vairākās paaudzēs ir senas zvejnieku tradīcijas, arī zivju apstrādē un kūpināšanā. Viesiem ir iespēja iegādāties vietējos kūpinājumus – zivis no Engures ezera un Baltijas jūras.

N/A

19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. 

N/A

Vēstures avotos minēta jau 1582. gadā. 1736. g. Dundagas vaku grāmatā minētas divas Vaides sētas - Lekši un Žonaki. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. g. pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. 1939. g. Vaides ciemā bija 21 sēta. Vaides Lāžos dzima Nika Polmanis (1823 - 1903) - pirmais izglītotais lībietis un visu mūžu nodzīvoja lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910 - 1993), kurš blakus sētai augošajam dižozolam veltīja dzejoli. Ar Žonakiem saistīta plašā Bertholdu dzimta: lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks - Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, Šveices ārsts Marsels Bertholds, pasaulslavenais pianists Arturs Ozoliņš (Kanādā) un Grizelda Kristiņa (1910 – 2013) – lībiešu valodas teicēja un dzejniece, kura bija pēdējā lībiešu valodas runātāja, kam tā bija dzimtā valoda. Ozolnieki arī saistās ar Bertholdu dzimtu – lībiešu tradīciju un valodas zinātāju Paulīni Kļaviņu (1918 - 2001) un viņas māti, - lībiešu teicēju Katrīnu Zēbergu. Paulīnes savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – „Dēliņu” lībiešu sētas klētī. Vaides Purvziedos apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa meža dzīvnieku ragu kolekcija.

N/A

1995. g. darinātā (tēlnieks O. Skarainis) skulptūra novietota ceļa krustcelēs (E. Dinsberģa un Talsu ielas krustojums) pie Dundagas pienotavas. „Krokodils” ir veltīts Dundagas stiprajiem vīriem un bijušajam dundadzniekam Arvīdam Blūmentālam (1925. – 2006.), kas dzīvoja Austrālijā, bija liels dēkainis un medīja krokodilus (~ 10 000). A. Blumentāls bijis prototips slavenajā Pola Hogana filmā “Krokodilu Dandijs”.

N/A

Vēl netālu no Kilmiņupes ietekas jūrā atrodas nostāstiem apvītais Tromeļa pilskalns – viduslaiku nocietinājuma vieta. Tā meklējama ap 100 m attālumā no „Krauju” mājām. Šeit 1977. gadā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrastās ķieģeļu un krāsns podiņu lauskas liecina, ka nocietinājums izmantots viduslaikos. Vieta saistīta ar nostāstiem par jūras laupītāju Trommeli, kurš te esot noracis salaupītās bagātības, tāpēc kāpā redzamas daudzas mantraču saraktās bedres. Teika stāsta par jūras laupītāju Trommeli, kurš ar saviem ļaudīm aplaupījis kuģus Rīgas jūras līcī no Kurzemes piekrastes līdz Roņu salai. Senatnē šajā piekrastē noenkurojušies daudzi kuģi, kas gaidījuši labvēlīgāku ceļa vēju, lai varētu apbraukt Kolkas ragu, taču jūras laupītājs to izmantoja savtīgiem nolūkiem. Tas arī savācis bojā gājušo kuģu mantas. Trommeļa pils esot bijusi celta no mūra. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Kaltenes mežā apskatāms nostāstiem apvīts dabas brīnums - Kaltenes kalvas, jeb Valna kalvas. Akmens krāvumu 2 - 3 km attālumā no jūras, mežā, izcelsme saistīta ar Baltijas ledus ezera krasta veidojumiem. Velna kalva ir lielākā no kalvām. Savulaik Velna kalva bijis skaists akmeņu krāvums, tik milzīgs, ka „sniedzies līdz koku galotnēm”. Agrākajās kartēs atzīmēts tās absolūtais augstums vjl. - 20 m. Tajā bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to vidū daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi. Šī kalva tika gandrīz pilnīgi iznīcināta 1960 – 1970 – jos gados ceļu būvei iegūstot šķembas. Līdz mūsdienām palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 m, augstums 2 m. Zinātnieki izsaka arī domu, ka kalvas senatnē varēja būt svētvietas, jo par tām saglabājušās daudz teikas un nostāsti. Kalvu apskates nolūkā ir izveidota labiekārtota dabas taka ar pastaigu laipām, informācijas stendiem un nelielu stāvlaukumu. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Apmeklētāji var piedalīties zivju (butes, arī vējzivis un brekši) kūpināšanā, degustēt produkciju un noklausīties stāstījumu par piekrastes zvejniecības tradīcijām. Sētā apskatāmi ~20 lībiešu sētām raksturīgie žogu veidi.

N/A

Lauku sēta “Lūķi” ir vieta Jūrkalnē, kur būt mierā un klusumā pie dabas. Atpūtu iespējams baudīt namiņos dārzā vai lielajā mājā. Katra vieta ir iekārtota tā, lai viesi justos ērti un netraucēti. Sētā ir gadiem veidota ainava ar lieliem ozoliem, tējas dārzu, autentisku pirti un dārza nojumi. Apskatei pieejams arī salons ar seniem un mūsdienīgiem amatnieku darinājumiem. Sēta piemērota mierīgai atpūtai vai ģimenes svētkiem.

N/A

Kapsēta šajā vietā (Siguļi) pastāv jau no 1773. gada. Carnikavas kapos dus izcilais latviešu tautas dzejnieks Ojārs Vācietis (1933. – 1983.), kur tam uzstādīts piemineklis. Apskatāma arī 18. gs. celtā Carnikavas muižas kapliča un muižas nomnieka Falka kapakmens.

N/A

38 m augstais Ovišu bākas mūra tornis (signāluguns - 33 m augstumā) celts 1814. g. un bez ievērojamām izmaiņām darbojas arī mūsdienās. Šī ir mūsu valsts vecākā funkcionējošā bāka.
Teritorijā labi saglabājusies bākas darbinieku ēka, celta 1905. gadā. Kad šaursliežu dzelzceļa maršrutā Ventspils - Mazirbe sāka kursēt mazbānītis, šajā ēkā pāris telpu tika atvēlētas Ovīšu stacijai. Palīgēkā izveidots Ovīšu bākas muzejs, kur var iepazīties ar Latvijas bāku vēsturi, izvietojumu un tehniskajiem rādītājiem.

N/A

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.

N/A

Krogs „Sidrabiņi” atrodas Rīgas – Tallinas ceļa malā, netālu no Jelgavkrastiem. Tas iekārtots, atjaunojot vēsturisku koka ēku. Blakus krodziņam izveidots gaļas pārstrādes cehs, kurā top pašu kūpināti gaļas izstrādājumi. Viesiem galdā tiek celti tādi gardi ēdieni kā bukstiņu putra ar čurkstinātu pašu kūpinātu cūkas krūtiņu, pašmāju pelēkie zirņi, putraimdesa ar ceptu speķi un āboliem, pašu kūpināts, sutināts cūkas stilbs ar sinepēm, mārrutkiem un tepat uz vietas skābētiem, štovētiem kāpostiem.

N/A

Viens no vecākajiem lībiešu ciemiem, kas pieminēts jau 1387. g. Senais ceļš no Dundagas muižas uz Sīkragu pastāvējis jau viduslaikos. 17. gs. Sīkragā bija viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemē, kurā ienākuši kuģi no Anglijas, Holandes un Lībekas, vedot ogles, labību u.c. preces. Pirms Pirmā pasaules kara darbojās piecas ķilavu kūres, 20. gs. 20. - 30. gados ciemā zvejoja ap 55 zvejnieku. Sīkragā dzimusi lībiešu kultūras darbiniece Hilda Grīva (Cerbaha, 1910 - 1984), tālbraucējs kapteinis Kārlis Anbanks (1884 – 1937), baptistu mācītājs Kārlis Lāceklis (1904 - 1970), lībiešu valodas un tradīciju zinātājs Pēteris Dambergs (1909 - 1987), dzimusi grafiķe Baiba Damberga (1957). Mūsdienās Sīkrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Ciemu šķērso Mazbānīša velomaršruts ar piemiņas akmeni stacijas vietā. Sīkrags tāpat kā nākamie ciemi austrumu virzienā atrodas Slīteres Nacionālajā parkā.

N/A

Rojā var apmeklēt smilšaino pludmali ar labiekārtotu infrastruktūru un Rojas akmeņaino jūrmalu. Akmeņainajā jūrmalā atrodas Rojas jūras dižakmens – aptuveni 2 m augsts un 12,5 m apkārtmērā. Jūras krastam piemīt savdabīga burvība ar izkaisītajiem akmeņiem un nesteidzīgo laika ritumu. Pie Silupītes iztekas jūrā vēl tagad var redzēt senas liellaivas koka un tā laika dzelzs naglu atliekas. Sākot no 1939. g. Roja bija “sākuma” punkts tā saucamajai “slēgtajai zonai”, kur līdz pat 1993. g. atradās Padomju armijas un flotes dislokācijas zona. Kāpās pie Krasta ielas iespējams vēl apskatīt padomju laika mantojumu. Te atrodas liels betona cilnis, no kura savulaik robežsargi novēroja jūru un ķēra robežpārkāpejus. Aiz kāpām atradās robežsargu poligons ar visu tam nepieciešamo. Rojā atradās gan robežsargu postenis, gan arī pretgaisa aizsardzības radiolokators. (Avots: Rojas TIC)

N/A
Pirmās bākas celtniecību pabeidza 1879. g. Bāka cietusi abos pasaules karos un vairakkārt atjaunota. Ēkas augstums - 19 m, bet pieskaitot stāvo, viļņu skaloto kāpu – 46,5 m. No Užavas bākas paveras viens no skaistākajiem Baltijas jūras krasta skatiem.
N/A

Izvietots Doles muižas dzīvojamā ēkā, kas celta 1898. g. kā Lēvisu of Menāru dzimtas īpašums. Muzeja krājums ataino Daugavu kā nozīmīgu un vēsturisku ūdensceļu, un tajā apskatāmi baltu cilšu un lībiešu apģērbi, sadzīves priekšmeti u.c. Doles muižas parkā novietoti nēģu tači un rekonstruēts lašu zvejas aizsprosts. Blakus muzejam atrodas 17. gs. Kurzemes hercogistes lielgabals (atrasts Misas upē), kas liets Baldones Dzelzāmurā. Mazliet tālāk apskatāmi 4 Krievijas cara armijas lielgabali, kurus 2007. g. atrada Salaspils būvlaukumā. Ietilpst Doles salas (lielākā Daugavas sala) dabas parka teritorijā.

N/A

Šajā vietā var izjust dabas skaistumu, tās spēku, enerģiju, būt harmonijā ar dabu, kā arī izjust ne tikai akmeņu, augu, latvju zīmju un āderu enerģiju, bet akmeņi te ir kā rota dārzam. Daiļdārzs ir ar skatu uz jūru un ūdenskritumu kaskādi, kura priecē pavasarī un rudenī, bet vasarā tā ir akmens upe. Tas atrodas 1 km uz ziemeļiem no Tūjas autobusa pieturas. Dārzā apskatāmas 28 skujeņu, 14 dekoratīvo krūmu, kā arī 13 rododendru šķirnes, alpenārijs un ziemcietes. Ir interesanta akmeņu kolekcija, iespējama to enerģētiskā lauka noteikšana, dārzs ar ezotēriku. Apskatāma Vidzemes akmeņainā jūrmala. Daiļdārzs daudzkārt godalgots Salacgrīvas novada un Latvijas valsts mērogā.

N/A

Ošvalkos – apdzīvotā vietā starp Jūrkalni un Sārnati ir uzstādīta piemiņas zīme "Cerību bura”, kas veltīta tiem latviešu bēgļiem (1944. - 1945. g.), kas pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju devās zvejas laivās. Zīme  izvietota krasta kāpās starp ceļu un jūru.

N/A

1991. gada 14. jūnijā Pēterupes draudzes baznīcas dārzā atklāta tēlnieka Zezostra Ķēdis piemiņas zīme represētajiem 1941. un 1949. gadā. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

Ķīšupe (garums 31 km) iztek no Lēdurgas pagasta purvājiem. Pašā liedagā Ķīšupe bieži maina gultni un ietekas vietu. Viena no Ķīšupes pietekām ir ar interesantu nosaukumu – Pupaļurga. Ķīšupes nosaukums, iespējams, cēlies no cilvēka un māju vārda.  Upes tuvumā 17.  gadsimtā dzīvojis kāds vīrs vārdā Ķīsis. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

Atrodas Carnikavā starp dzelzceļa staciju un Vecgauju. Saimnieki iepazīstina ar Gaujas apkārtnes nēģu ķeršanas un gatavošanas tradīcijām. Nēģus piedāvā trīs veidos- grilletus uz oglēm, nēģus želejā un nēģu suši. Iespējama produkcijas degustāciju un iegāde, kā arī ekskursija. Ekskursija ietilpst informācija par nēģiem un iepazīšanās ar saimnieku sporta slavas zāli un keramikas varžu kolekcijas apskati.

N/A

Viesnīca Liepupes muiža ir izvietota skaistā 18. gadsimta muižas ēku kompleksā, kuru ieskauj parks un kurā tiek piedāvāti 16 izsmalcināti numuri 2 ēkās – muižas galvenajā Kungu ēkā un blakus esošajā Pārvaldnieka ēkā. Viesiem, kas nakšņo Pārvaldnieka (Baltajā) ēkā, ir pieejami arī Suite apartamenti (2) ar āra burbuļvannu un terasi ar brīnišķīgi skatu uz ezeru.  Apartamenti ir ieturēti romantiski elegantā lauku stilā – sienas grezno ekskluzīvā britu zīmola Sanderson tapetes, istabās ir īstu koka dēļu grīda. Izsmalcinātas detaļas ir it visā – to var baudīt gan ērtajos matračos ar satīna gultas veļu, gan vannasistabās ar īstām čuguna vannām un tām pieskaņotu ekskluzīvu aprīkojumu.

Restorāns piedāvā  apvienot garšas baudās mūsdienīgu pilsētas kulinārijas izsmalcinātību ar senām lauku ēdienu gatavošanas tradīcijām. Maltītes pamatā ir svaigi sezonāli produkti, kurus piegādājuši vietējie lauksaimnieki vai kuri izaudzēti pašas muižas ekoloģiskajā garšaugu dārzā.