Atpūta laukos
61-80 / 99
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Taisna iela, kas stiepjas cauri Ķemeriem ziemeļrietumu – dienvidaustrumu virzienā. Ielas nosaukums ir apliecinājums, ka tā ir kādreizējā Vidzemes un Kurzemes vēsturisko novadu robeža. Robežu un Tukuma ielas krustojuma tuvumā ir redzama bijusī aptiekas ēka – atmiņas no kādreizējā Vissavienības nozīmes kūrorta. Uz tās sienas saglabājusies ar aptieku saistītā simbolika.
N/A

0,2 km ziemeļaustrumos no Lībiešu tautas nama no Mazirbes – Košraga ceļa redzamas Seppes. Saimniecības klētiņu ar piedurpakšu baļķu savienojumiem stūros pagājušā gadsimta 20 – 30 gados cēlis Mazirbē no Sāmsalas ienākušais igaunis – zvejnieks un namdaris Jēkabs Jaga. Ceļa otrajā pusē redzami Kalši - 20. gs. sākumā celta dzīvojamā ēka. Tā mūsdienās ir atjaunota, saglabājot Mazirbes Brausku ķieģeļu ceplī dedzinātos ķieģeļus mājas sienās.
N/A

Izvijas cauri kādreizējiem zvejnieku ciemiem. Labākā velobraukšanas alternatīva posmā no Häädemeeste līdz Ainažiem.
N/A

Atrodas 0,1 km uz dienvidiem no Grobiņas pilsdrupām, Grobiņas ūdenskrātuves (Ālandes upes uzpludinājums) labajā krastā. Sens kuršu pilskalns, pie kura konstatētas senpilsētas paliekas. Vēsturiskie avoti liecina, ka 1263. g. kurši pili bez cīņas atdeva Livonijas ordeņa bruņiniekiem nodedzināšanai. Grobiņa ir viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7. - 9. gs. (pēc citiem avotiem: 4. – 10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Vietvārda (Skābaržkalns) izcelsmi saistīta ar pilsētas nosaukumu, jo Kurzemē skābaržus savulaik dēvēja par grobiem. Pie pilskalna novietota informatīva zīme. Ar otru Ālandes krastu to savieno neliela koka pārceltuve.
N/A

Salos, Vaišnoriškė, Strazdai, Šuminai – Augštaitijas nacionālā parka ciemi, kuros saglabājušas vēsturiskas viensētas ar koka ēkām un to plānojumu. Apdzīvoti.
N/A

Merķine ir viena no senākajām Lietuvas apdzīvotajām vietām. Jau 14. gs. tā atradās nozīmīgu transporta un tirdzniecības ceļu krustcelēs. Gan agrāko laiku, gan mūsdienu pilsētas dominante ir iespaidīgais stāvo gravu un aizsarggrāvju apjoztais līdz 20 m augstais Merķines pilskalns (Merkinės piliakalnis), kas slejas Merķes un Nemunas satekas vietā. Tajā esošā pils (nav saglabājusies) 14. un 15. gs. vairākkārt cieta no krustnešu uzbrukumiem. Sakopojam spēkus un dodamies atklāt vienu no skaistākajām Lietuvas ainavām, kas paveras no Merķines pilskalna! Mūsdienās Merķine ir lielākā Dzūkijas nacionālā parka pilsētiņa (~ 1500 iedzīvotāju).
N/A

Neliela apdzīvota vieta nacionālā parka ziemeļrietumu daļā, kur kādreiz atradusies Rebases muiža. Mūsdienās no tās saglabājušās klēts atliekas, pie kurām apskatāms interesants vēstures liecinieks – sens akmens, ko izmantoja kulšanas procesā (Peksukivi).
N/A

Divas mazas apdzīvotas vietas nacionālā parka dienvidrietumu daļā. No kādreiz piecām Kolski ciema saimniecībām līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viena. Kolski iedzīvotājus līdzīgi kā citviet Baltijas valstīs pēc 2. pasaules kara deportēja uz Sibīriju. Kolski apkārtnē redzamie mājdzīvnieki „apsaimnieko” šejienes pļavas, neļaujot tām aizaugt ar mežu. Tādējādi tiek uzturēta apkaimes vēsturiskā ainava. 3 km dienvidrietumos meklējams Kobasāres ciems. Tā nosaukums (koopa no igauņu valodas nozīmē ala, saar – sala) atgādina par Ziemeļu kara notikumiem, kura laikā cilvēki slēpušies pašu raktās alās. Kobasārē un tam blakus esošajā Apjas (Apja) ciemā var izbaudīt patiesi 21. gadsimtam nepierastas lauku ainavas.
N/A

Grūti iedomāties, ka vēl joprojām Eiropā ir apdzīvotas vietas, kuru sasniegšanai ir labu laika sprīdi jābrauc pa neapdzīvotu mežu ieskautu smilšainu ceļu, kur tikai paretam var redzēt kādu sēņotāju vai ogotāju! Tāpat kā Zervinos ciemam, arī šim ir piešķirts kultūras mantojuma pieminekļa statuss, jo Linežeris ir viens no dažiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Linežerī ir aplūkojamas 19. – 20. gs. mijā celtās ēkas un apskatāms tā laika ciema plānojums. Šejieniešu tāpat kā citu dzūku galvenā nodarbošanās bija mežistrāde un meža velšu vākšana. Nelielā mērā – arī lauksaimniecība. Apceļojot nacionālā parka etnogrāfiskos ciemus, rodas pamatots jautājums: „Ar ko mūsdienās te nodarbojas cilvēki. Kā viņi spēj dzīvot tik nomaļā vietā”? Jāatzīst, ka lielākā daļa te ierodas tikai vasaras laikā. Neskatoties uz to, etnogrāfiskie ciemi ir ļoti sakopti un joprojām „dzīvi”!
N/A
Tikai zinātājs vai arī cītīgs meklētājs šodien mežā starp Meža māju un Ķemeru viesnīcu atradīs kādreiz slavenā un nu jau bijušā sēravota izplūdes vietu, kuru atpazīs pēc laika zoba un cilvēku bojātajām dzelzsbetona konstrukcijām.
N/A

Pastaigājoties pa kilometru garo zemes ceļu, kas omulīgi stiepjas gar jūru, var sajust īsto ciema burvību. Labajā pusē skatu bagātina jūrā izmētātie akmeņi, miniatūri puķu dārziņi jūras krastā, aicinoši soliņi, apgāztas laivas. Krasta pusē jau vairāk kā gadsimtu stāv tagadējā Kaltenes bibliotēka. 1899. g. celta kā Nogales barona Nolkena vasarnīca – vairākkārt pārbūvēta un mainījusi savu lomu sabiedrībā. Sākotnēji no 1926. g. šeit atradusies pamatskola, pēc tam klubs, bet no 1992. gada - atkal sākumskola. Ejot pa ceļu, aplūkojamas sakoptas, skaistas kurzemnieku piejūras sētas, starp kurām var atrast arī tādas veco zvejnieku un kuģu būvētāju dzimtas mājas, kā Burliņi. Pie Žulnieku valka „Smilgās” atradusies kuģa kalēja Pētera Valdemāra smēde, kurš bijis tā laika galvenais kuģu kalējs posmā no Kaltenes līdz Upesgrīvai. (Avots: Rojas TIC)
N/A

In the 1960s, the Soviet Union banned individual fishing in the sea, and the motor boats which had no other purpose were simply beached in the dunes.  It is said that members of the Border Guard often set the boats on fire.  Another story is that the Border Guard banned an ancient tradition of burning old boats on Summer solstice Eve.  Along the road to the cemetery is the old net barn, which is a residential building today.
N/A

Atrodas 0,5 km ziemeļaustrumos no Dzērbenes baznīcas, ceļa otrajā pusē. Vizuāli izteiksmīgs pilskalns ar 50 x 50 m lielu plakumu, kura kultūrslānī atrastas vēlā dzelzs laikmeta apmetnes atliekas. Pilskalna rietumu nogāzē ir izveidots ceļš, pa kuru nonāksim līdz tā plakumam ar estrādi.
N/A

Pie Vidzemes šosejas pirms Melturu tilta pāri Amatai ir privātais muzejs "Mežabrāļu bunkurs". Bunkurs izveidots, lai varētu vēstīt par Nacionālo partizānu mežabrāļu cīņu laikā no 1944.-1956. gadam, kad mežos pret okupācijas varu cīnījās ap 20 000 Latvijas patriotu. Nacionālo partizānu bunkurs izveidots balstoties uz savāktajām mežabrāļu atmiņām, dienasgrāmatu pierakstiem un fotogrāfijām. Uz bunkuru ved meža taka ar informāciju par dažādiem mežabrāļu piedzīvojumiem un cīņām. Bunkura pazemes daļā apskatāmi vēsturiskie priekšmeti, kas viņus pavadīja dzīvē un cīņā. Saimnieks piedāvā pastaigu pa meža taku, kur izvietota informācija par mežabrāļiem un slēpņu spēle bērniem. Ar iepriekšēju pieteikšanos iespējams iekļūt bunkurā un apskatīt iekārtotu bunkuru ar mežabrāļu izmantoto ieroču, munīcijas un citu priekšmetu ekspozīciju. Stāstījumu papildina savāktās mežabrāļu interviju videoieraksti. Apmeklētājiem iespējams pasūtīt mednieku desiņu cepšanu lapenē pie bunkura.
N/A

Vāldamõ – a residential building that is yellow and has natural roofing materials.  It was built as a new farm at the beginning of the last century.  Virgo is the next homestead to the North from Vāldamõ, and it was established as a new farm in the 1920s.  The house (1930) features interesting wood carvings.  Next to the North is Fīlmaņi, which has a building that appears antique, but was built in the early 20th century as a single roof.  Silkalni is the homestead that we find if we turn to the right toward Pitrags at the crossroads.  The yellow building was built around 1906 as a single room.  Norpiedagi is to the South from Silkalni – a brown and larger house than the previous one.  The home was built around 1906 as a one-room granary by the active Liv public activist and boat builder Diriķis Volganskis (1884-1968).  His son, Edgars Valgamā, who was also a Liv cultural activist and worked as a pastor in Finland, was born here.  Anduļi can be found at the aforementioned crossroads.  This is one of the largest old farms in the village, and it is owned by the village elder.  The history of the homestead was first recorded in 1680, when it was called Kūkiņi.  The homestead includes a residential building (c. 1909), a threshing barn (1905), a granary (mid-19th century), and a smokehouse made of a boat that was cut in two.  Under the part of the threshing barn which is on the back of the dune, there is the medieval, so-called Plague cemetery.  Žoki is a homestead that is on the other side of the road from Anduļi.  The building that is there now was built on the foundation of an older one.  In the mid-19th century, Žoki was home to the first reading school for Liv children from the seashore villages of the Dundaga region.  Liv Nika Polmanis (1823-1903) worked there as a teacher.  Next to the North of Žoki is the Tilmači homestead, with several buildings that were built in the late 19th and early 20th century – a brown residential building, a stable and part of a granary.  When the residential building was restored, the owner found a board reading "1825. Kurlyandskaya gubernya."  The seven historical homesteads and buildings were at one time considered for listing on the UNESCO list of world heritage.
N/A

The graveyard that is alongside the Lestene Lutheran Church is the final resting place for more than 900 soldiers who fell during World War II, particularly during battles at the so-called Fortress of Kurzeme, as well as in Zemgale and Vidzeme.  The sculptress Arta Dumpe designed the commemorative monument “Mother Motherland – Latvia.”  The cemetery of the brethren is the second largest resting place for soldiers from World War II after the Cemetery of the Brethren in Rīga.  The names of some 11,000 soldiers are engraved on the gravestones.
N/A

Around 6 km in length and an isolated route stretching between Ragaciems and Klapkalnciems where, as stories about olden days tell, robbers used to attack travelers. Around 1.5 km before Klapkalnciems (going from the side of Ragaciems), in the dune by the sea there is installed a commemorational stone dedicated to the Finnish jaeger battles. It was installed on December 09, 1997. The stone has "travelled" from the south-eastern part of Finland where in 1940 it served as an anti-tank defense. In the monument, there are engraved the words, "Here during World War I, from August 1916 to December fought the Finnish yeagers". In turn, in Klapkalnciems there is installed a commemorational stone in the place where there are buried five Finnish soldiers.
N/A

Neliela apdzīvota un ainaviska vieta plašajā Skrobļa (Skroblus) strauta ielejā. Ciema austrumu pusē atrodas Lietuvas mērogā unikāls objekts – klēts - rija, kur no 1929. g. vietējie cilvēki uzveda un skatījās lauku teātra izrādes. Netālu no tās (uz abiem objektiem ir norādes) atrodas Skrobļa avoti (Skroblaus versmės), kas iztek no dziļas starppauguru ieplakas. Avotu gan ir appludinājis bebru uzceltais dambis. Dienvidos no ciema atrodas vecs grants karjers, kas ir viena no retajām vietām Baltijā, kur dabā ir atrodami krama ieža gabali, kas atnesti ar ledāju.
N/A

The Lake Castle of Āraiši is of pan-European importance. It is a reconstructed Lettigalian lake castle from the 9th or 10th century, and it is the only place in the Baltic States at which visitors can learn about how people lived more than 1,000 years ago. The castle offers various thematic events.
N/A

Kaltene features several homes where shipbuilders used to live – Caurnāši, which was home to the Bertliņi family, Ilmati, where six ailing ships were built, Maizītes, where the Stahl family of ship builders built 16 two-mast and three-mast ships, and Dambekalni, which was once one of the first canned fish factories on the coastline.  To the side of the sea are the old boat piers of Kaltene.  In 1936, a board pier was built by the Freijs family from Roja.  It was 200 m long and had room for some 50 boats.  All that is left are wooden poles that have been eaten away by the sea and time.  If you want to learn about the specifics, difficulties and challenges of fishermen today, visit Ervīns Vilciņš in Ķirķrags.  He will tell interesting stories on the basis of his experience.  You can watch as he fishes in the morning and then taste the fish that he has caught. (Source: Roja TIC)