Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Atrodas Jēkabpils ziemeļrietumu daļā, Daugavas kreisajā krastā iepretim Ādamsona (Krustpils) saliņai. 19. gs. šo parku veidoja kā pilsētnieku atpūtas un svinību vietu. Droši var apgalvot, ka šī ir pasaules mērogā ievērojama vieta, jo te atrodas akadēmiķa - Tartu Universitātes profesora astronoma un ģeodēzista Frīdriha Georga Vilhelma Strūves (1793. – 1864.) darbībai veltīts piemiņas akmens. Tas uzstādīts vietā, kur F.G.V. Strūve pabeidza Vidzemes guberņas uzmērīšanu. Strūves meridiāna loks (loka punkti atrodas arī daudzās citās Eiropas valstīs) iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

N/A

0,2 km ziemeļaustrumos no Lībiešu tautas nama no Mazirbes – Košraga ceļa redzamas Seppes. Saimniecības klētiņu ar piedurpakšu baļķu savienojumiem stūros pagājušā gadsimta 20 – 30 gados cēlis Mazirbē no Sāmsalas ienākušais igaunis – zvejnieks un namdaris Jēkabs Jaga. Ceļa otrajā pusē redzami Kalši - 20. gs. sākumā celta dzīvojamā ēka. Tā mūsdienās ir atjaunota, saglabājot Mazirbes Brausku ķieģeļu ceplī dedzinātos ķieģeļus mājas sienās.

N/A

Tiek uzskatīta par vecāko alus darītavu Ziemeļeiropā. Tā tika uzcelta 1878. gadā, un tās pirmais īpašnieks bija grāfs Emanuels fon Zīverss (Sievers), Cēsu pils muižas saimnieks. Savukārt 1922. gadā alus darītavu pārpirka Cēsu uzņēmēji un sāka tur ražot arī vīnu, sulas un minerālūdeni. Uzņēmums "Cēsu alus" šeit alu un atspirdzinošus dzērienus ražoja no 1976. līdz 2001. gadam, bet šobrīd tas ir pārcēlies uz jaunām telpām.  Šobrīd ēkā tiek organizētas dažādas izstādes, kā arī ēku var apskatīt no ārpuses.

N/A
Brāļu kapi Rīgas – Ventspils autoceļa (A 10) malā. Koka laipa aizved līdz piemiņas akmenim, kas veltīts 1. Pasaules kara laikā kritušajiem
N/A

Mazirbes kāpās, ziemeļaustrumos no Lielā tīklu šķūņa (tagad vasaras dzīvojamā māja) vienkopus iegūlušas vecās zvejas laivas, kuras šeit atvilka pagājušā gadsimta 50. – 60. gados. Iemesls šādai rīcībai bija individuālās zvejas aizliegums pierobežas režīma zonas dēļ. Mazirbē redzamais ir vienīgais šāda veida „objekts” Latvijas piekrastē.

N/A

Ap 6 km garš un vienmuļš ceļa posms starp Ragaciemu un Klapkalnciemu, kur pēc nostāstiem senos laikos ceļiniekiem mēdza uzbrukt laupītāji. Apmēram 1,5 km pirms Klapkalnciema (dodoties no Ragaciema puses) kāpā pie jūras atrodas Somu jēgeru kaujām veltīts piemiņas akmens. To atklāja 1997. g. 9. decembrī. Akmens „atceļojis” no Somijas dienvidaustrumu daļas, kur 1940. g. tas kalpojis kā prettanku nocietinājums. Piemineklī ir iegravēts teksts: „Šeit 1. pasaules kara laikā, no 1916. gada augusta līdz decembrim cīnījās somu jēgeri”. Savukārt, Klapkalnciemā uzstādīts piemiņas akmens, kur apglabāti pieci somu karavīri.

N/A

Celta pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Meklējama Tukuma ielā 30. Laikā no 1940. gada pastā darbojās automātiskā telefonu centrāle. Pasts vairs nestrādā un ēka apskatāma no ārpuses.

N/A
Vientuļš, mežu ieskauts un sens ceļš starp Košragu un Dūmeli, ar ko saistīti daudzi interesanti fakti gan par Pitragupes dzirnavām, kas ne reizi tā arī nav malušas (vēl manāmas uzbērumu paliekas), par kāda avarējuša kuģa tvaika katlu, ko vietējais barons te izmantojis darvas tecināšanai, gan kādreizējo zirgu ceļu, kas šķērsojis Bažu purvu, gan iespaidīgo Dūmeles dižakmeni.
N/A

Lullemē atrodas blakus parka robežai, bet arī šo vietu ir vērts pieminēt kā vienu no apskates objektiem. Lullemē uzmanību piesaista viena otrai blakus stāvošās baznīcas. Mūsdienās redzamās 15. gs. celtās Sv. Marijas baznīcas drupas ir liecinieks 2. pasaules kara notikumiem, kad 1944. g. baznīcu sagrāva. Jaunā baznīca ir celta 1997. gadā. Ciema rietumdaļā uzstādīts piemineklis, kas veltīts brīvības cīņās (1919. – 1920.) kritušajiem.

N/A
J. Lībietis strādāja par Valsts Ķemeru sēravotu iestādes direktoru no 1928. – 1944. gadam.
N/A

Vijciema čiekurkalte savu darbību uzsāka 1895. g. pēc plašiem apkārtnes meža ugunsgrēkiem. Šobrīd tā ir vecākā Latvijā un viena no vecākajām Eiropas čiekuru kaltēm. Pēc ceturtdaļgadsimta dīkstāves to atjaunoja 1992. g. Vienreizējais kultūrvēstures piemineklis ir saglabāts pilnīgā darba kārtībā. Ēkā atrodas 19. gs. beigās ražotā autentiskā iekārta un aprīkojums. Arī mūsdienās to izmanto čiekuru žāvēšanai. Ekskursijas laikā apmeklētāji var iepazīties pilnu čiekuru (g.k. – priedes) apstrādes ciklu. Ziemā, kad ir īstais čiekuru žāvēšanas laiks, te demonstrē kaltēšanas procesu. Vijciema čiekurkalte ir iekļauta Eiropas kultūras mantojuma objektu sarakstā.

N/A

Vēsturiskajam novadam ļoti nozīmīga vieta - senais zemgaļu politiski – administratīvais centrs, kas bija spēcīgākā nocietinātā apmetne pirms krustnešu invāzijas sākuma (tad to pārvalda zemgaļu vadonis Viestarts). Mūsdienu ainavā pilskalns izpaužas kā ļoti izteikts paugurs ar nostāvinātām nogāzēm, varenu priekšējo valni un līdzenu plakumu. No tā paveras labs skats uz tuvāko apkaimi. Pilskalna piekājē 9,5 ha platībā atradās senpilsēta. Par šo tāpat kā daudziem citiem Latvijas pilskalniem ir saglabājusies teika par caurumā ielaisto pīli, kas izpeldējusi tuvējās upes (šeit – Tērvete) ūdenī.

N/A

Sena un nozīmīga tirdzniecības un amatniecības centra vieta Rīgas HES ūdenskrātuves kreisajā krastā, kas virs Daugavas paceļas ap 15 m augstumā. Uzskata, ka pie mazā strauta - Varžupītes ietekas blakus Daugmales pilskalnam - atradusies vēstures dokumentos pieminētā Zemgales osta. Pēc atrastajām senlietām var spriest, ka pilskalns un tā piekāje ar senpilsētu bijis apdzīvots līdz 12. gs. beigām, kad Daugmales nozīmi mazināja strauji augošā Rīga. Pilskalna piekāje ir nostiprināta.

N/A

Viens no iespaidīgākajiem Igaunijas salu pilskalniem, ko ieskauj no akmeņiem veidoti vaļņi. Livonijas Indriķa hronikā minēta kā salinieku vislabāk nocietinātā apmetne.

N/A

Taisna iela, kas stiepjas cauri Ķemeriem ziemeļrietumu – dienvidaustrumu virzienā. Ielas nosaukums ir apliecinājums, ka tā ir kādreizējā Vidzemes un Kurzemes vēsturisko novadu robeža. Robežu un Tukuma ielas krustojuma tuvumā ir redzama bijusī aptiekas ēka – atmiņas no kādreizējā Vissavienības nozīmes kūrorta. Uz tās sienas saglabājusies ar aptieku saistītā simbolika.

N/A

Izvijas cauri kādreizējiem zvejnieku ciemiem. Labākā velobraukšanas alternatīva posmā no Häädemeeste līdz Ainažiem.

N/A

Musteikas pirmsākumi ir meklējami jau 18. gs. Līdz Musteikai no Marcinkones puses var nokļūt pa grantētu ceļu, kas ved gar bijušajiem kolhoza zivju dīķiem. Automašīnu var atstāt ciema sākumā un izstaigāt to ar kājām, izjūtot veco ēku smaržu un šarmu. Musteikā atrodas Dzūkijas biškopības vēsturei veltīts „dzīvs” muzejs, kur stropos dzīvo bites, bet tā saimnieks ir biškopis pēc aicinājuma un būtības. Ja palūgsiet, viņš demonstrēs – kā ar krama, metāla un posas piepes palīdzību senos laikos ieguva uguni.

N/A

Altjas vēsture iestiepjas 15. gs. vidū. Altja ir sens zvejniekciems, kur jūras krastā ir apskatāmi pirms gandrīz četrdesmit gadiem atjaunotie šķūņi, kur zvejnieki glabāja tīklus un citu inventāru. Mūsdienās šķūņiem ir vairāk ainaviska vērtība, jo tie netiek izmantoti. Turpat meklējama akmeņu kaudze, kur ikviens var atstāt savu akmeni ar iedomātu vēlēšanos. Noteikti ir apmeklējams Altjas krogs (Altja kõrts) – no guļbaļķiem celta ēka ar niedru jumtu, kur var nobaudīt Igaunijas nacionālos ēdienus. Ja iepazīta Altja, var doties pārgājienā pa Oandu taku. Tai ir dažāda garuma posmi – sākot ar dažus kilometrus garo Altjas apkārtnes izziņas taku (3 km) un 0,7 km garo Bebru taku (Koprarada), līdz pat 79 km garajam vairākdienu Kirves (Kõrve) pārgājienu maršrutam.

N/A

Peipusa ezera piekrastē ir sastopami arī citi gar vienīgo ielu sarindoti ciemati – Kolkja un Varnja, kas izveidojās pirms vairākiem gadsimtiem, kad, glābdamies no Krievijas valdības vajāšanas, šeit patvērumu rada vecticībnieki. Kolkjā ir apmeklējams vecticībnieku muzejs (www.hot.ee/kolkjamuuseum) un Sūr-Kolkjas vecticībnieku lūgšanu nams. Ciemā darbojas vecticībnieku baznīca un Varnjas Dzīvās vēstures muzejs (www.starover.ee). Muzeja eksponāti uzskatāmi stāsta par Peipusa vecticībnieku dzīves stilu vairāk nekā 350 gadus ilgā laika posmā.

N/A
„Upmaļi”. Rakstnieka Jāņa Klīdzēja dzimto māju vieta. Klīdzējs ir sarakstījis 8 romānus, 11 stāstu krājumus, 2 eseju krājumus un apceres par savas dzimtās Latgales ļaužu katoliski latvisko mentalitāti. Pēc romāna „Cilvēka bērns” sižeta Jānis Streičs ir uzņēmis tāda paša nosaukuma filmu latgaliešu valodā, kas guvusi skatītāju mīlestību un kino kritiķu atzinību ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.