Masīvā baznīca celta 1780. - 1781. g. barona H. F. Bēra laikā, bet pārbūvēta 1876. un 1888. g. Dievnams ir pazīstams ar savu izsmalcināto rokoko stila altāri un kanceli un 18. gs. 1. pusē darinātajām ērģelēm. Tajā atrodas arī citi nozīmīgi mākslas pieminekļi. Baznīcas kapenēs bija novietotas Aizputes muižas dzimtkundzes J. E. fon Bilovas un viņas meitas J. E. fon Bēras sarkofāgi, kas pārvietoti uz Rundāles pils muzeju. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses.

 Atrodas nelielās Dvietes centrā. Tās baltais stāvs ir redzams jau pa lielāku gabalu. Pirmo koka baznīcu šeit cēla 1775. g. vietējās muižas īpašnieka grāfa J. K. Višlinga vadībā. Pēcāk dievnamu nojauca un pārveda uz Zarinku kapiem. Mūsdienās redzamās Dvietes katoļu baznīcas (neobaroka stilā) ar diviem torņiem celtniecību 1864. g. īstenoja ar grāfa Kazimira Plātera - Zīberga dotā finansējuma palīdzību. Dievnamu sagrāva 1. pasaules kara laikā, tāpēc līdz tā atjaunošanai un iesvētīšanai 1929. g. kā lūgšanu telpu izmantoja Dvietes muižas magazīnas klēti (divslīpņu jums), kas atrodas Dvietes – Bebrenes ceļa malā un tagad ir atjaunota. 1940. g. apkārt baznīcai uzcēla mūra žogu ar kārniņu jumtu, bet 20. gs. 70. gados uzbūvēja draudzes māju. Dievnamā ir īpaši grezns sakrālā baroka interjers, ko uzskata par krāšņāko bijušajā Daugavpils rajonā.

Ošvalkos – apdzīvotā vietā starp Jūrkalni un Sārnati ir uzstādīta piemiņas zīme "Cerību bura”, kas veltīta tiem latviešu bēgļiem (1944. - 1945. g.), kas pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju devās zvejas laivās. Zīme  izvietota krasta kāpās starp ceļu un jūru.

Ciemgaļu mežābele (Malus sylvestris) ieguvusi savu nosaukumu no tuvējām mājām un aug Kuldīgas novada Turlavas pagastā. Tā atklāta 1986. gadā, bet tās mūžs mērāms vairāk nekā 300 gadu. Savulaik bijusi Latvijā dižākā mežābele, šobrīd ar savu apkārtmēru 3,67 metri ierindojas ceturtajā vietā. Ciemgaļu mežābele ir iesaukta par brīnumkoku, jo nolūzušais zars spējis iesakņoties. 2011.gadā no mežābeles izdevies dabūt potzaru, tas uzpotēts un iestādīts līdzās sirmajai ābelei.

Daugavu ne velti sauc par mūsu Likteņupi, Sirdsdaugavu, Māmuliņu. Tā kā liela un pilnasinīga ūdens artērija plūst cauri mūsu zemei un vēsturei. Vikingi to esot pazinuši un izmantojuši jau no 5. gadsimta. Krāslava kā sena Daugavas pilskalna vieta bezbailīgajiem kuģotājiem bijusi labi pazīstama, jo lejpus tās varējis kuģot ar uzvilktām burām, tā dēvēta sāgās par Dynasaiforgarðr.
Preču plūsma no austrumu puses slīd lejup pa straumi līdz Rīgas vietai, tur tiek pārkrauta jūras kuģos un nonāk Eiropā, tā bijis daudzu gadsimtu garumā. To pārvaldīt un kontrolēt gribējuši daudzi, par to liecina pilskalnu un piļu, arī lielais apdzīvoto vietu skaits gar tās krastiem. Majestātiskās Kokneses pilsdrupas, Krustpils, nu jau ar zāli apaugušais varenais pilskalns Aizkrauklē, tāpat Daugmalē. Unikāli ir abi saglabājušies cietokšņi, tie Daugavgrīvā un Daugavpilī ir kā lielas atslēgas, kas aizslēdz vai atslēdz šo vareno un seno tirdzniecības ceļu. Daugava glabā senās, vēl Sv. Meinarda celtās Ikšķiles baznīcas drupas, tā tiek uzskatīta par pirmo mūra celtni Baltijā. Turpat netālu atrodas Nāves sala, kur latvju strēlnieki cīnījās par savas valsts un zemes nākotni, sargājot katru pēdu zemes. Bermontiešiem Daugava nebija pārvarama - strēlnieki Rīgu nosargāja. 
Unikāli ir Daugavas loki, slavenā Slutišķu sādža, jo tur Daugava vēl ir tāda, kāda reiz bijusi. Augstie dolomīta krasti un kanjoni, kas Daugavu reiz darīja unikālu visā Ziemeļeiropā, nu zuduši hidroelektrostaciju ezeru dzelmēs kopā ar mūžam raudošo Staburadzi, Liepavotu un Pērses ūdenskritumu. Atmodas laiks ir zīmīgs ar cīņu pret tolaik iecerēto Daugavpils hesu, kas būtu pilnībā iznīcinājis vēl palikušo mūsu Dižupes skaistumu. Mums izdevās to nosargāt, kaut nelielu daļiņu, bet izdevās. Tas jāturpina!

Pirms Jodkrantes (braucot no Klaipēdas puses) ceļa kreisajā (austrumu) pusē paveras neliels Kuršu jomas paplašinājums – t.s. Dzintara līcis. 1855. g., padziļinot kuģu ceļu, te nejauši atklāja dzintara iegulas. Drīz pēc tam tika nodibināts dzintara ieguves uzņēmums, kas kā lēto darbaspēku izmantoja tuvējās Jodkrantes iedzīvotājus. Palielinot dzintara ieguves apjomus, Jodkrantē uzcēla strādnieku barakas, atvēra laivu remonta darbnīcu un niršanas apģērbu veikalu. Dzintara ieguve notika tikai vasarās, tādēļ darbs ritēja trīs maiņās. Tādējādi no 1860. – 1890. g. Te ieguva 2250 t dzintara! Dzintara līča dibenā (1860. – 1881.) atrada unikālus neolīta un bronzas laikmeta dzintara izstrādājumus. Lielākā daļa no tiem nokļuva tā laika Karalauču (Karliaučiaus) universitātes kolekcijā, no kurienes 1944 g. daļu aizveda uz Gotingenas universitātes Ģeoloģijas un paleontoloģijas muzeju, bet atlikusī - pazuda. Iespējams, ka tā gāja bojā 2. pasaules kara beigu posmā. Dzintara izstrādājumu kopijas var apskatīt Nidā, Mizgirju (Mizgirių) dzintara galerijā - muzejā.

Bauskas vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts 1443. g. Tas ir laiks, kad pussalā starp Mūsas un Mēmeles sateku uzsāka pēdējās Livonijas ordeņa pils celtniecību tagadējās Latvijas teritorijā. Pie pils – Ķirbaksalā - izveidojās apdzīvota vieta t.s. Vairogmiests. 17. gs. bija vērojams straujš pilsētas uzplaukums. Te darbojās zeltkaļi, sudrabkaļi, galdnieki, podnieki, kurpnieki un citi amatnieki. Vēlākajos gadsimtos pilsētnieki cieta no kariem, mēra un Napaleona armijas. Mūsdienās Bauskas vecpilsēta ar tikko kā no jauna uzcelto Rātsnamu un atjaunoto Bauskas pili ir viens no interesantākajiem Latvijas pilsētu vēsturiskajiem centriem. Bauska ir pazīstama ar saviem ikgadējiem pasākumiem - Senās mūzikas festivālu, Bauskas pilsētas svētkiem, Kantri mūzikas festivālu u.c. pasākumiem.

Ūla ir viena no skaistākajām un likumsakarīgi – arī populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm. Tās galvenā pievilcība ir skaistā ainava ar augstajiem upes krastiem, kuros slejas iespaidīgas smilšu kraujas līdzīgi kā Irbes krastos Latvijā. Laivošanu var sākt no Mančagires (Mančiagirė) vai Zervinos ciemiem un turpināt līdz Ūlas ietekai Merķē un tālāk pa Merķi līdz pat Merķinei un Nemunai. Ūla nav plata, taču posmā no Zervinos ciema tajā nav neviena koku aizgāzuma vai cita šķēršļa, kuram laiva būtu jānes apkārt. Ašā straume, asie līkumi, dzidrais ūdens un tajā redzamā zemūdens pasaule rada patiesi patīkamu sajūtu! Upes krastos atrodas gan publiskas (apsaimnieko Lietuvas valsts meži), gan privātas ūdenstūristu apmetnes un atpūtas vietas. Šī ir vienīgā Baltijas upe, kur ūdenstūristiem ir jāpērk licence. Ūlas krastos atrodas divi interesanti apskates objekti – Ūlas atsegums (Ūlos atodanga) un spēcīgs avots – Ūlas acs (Ūlos akis). Savukārt, Merķe jau ir jau krietni platāka upe, taču ar acīm redzamu straumi un dažviet pat jaukām straujtecēm. Kaut arī Merķes krasti ir mazapdzīvoti, tajos atradīsim piemērotas nakšņošanas vietas. Pa Ūlu un Merķi no Zervinos līdz Merķinei sanāk „mierīgs” pusotras - divas dienas ilgs brauciens.

Atrodas skaistā vietā – pašā Daugavas krastā. Ēdina, klāj galdus, piedāvā braucienus ar kuģīti pa Daugavu.
Latviešu virtuve: Aukstā zupa, cūkgaļas ribiņas ķimeņu mērcē, kartupeļu pankūkas, mājas kotletes, pelēkie zirņi, plānās pankūkas ar ievārījumu.
Īpašais ēdien: „Mazā raganiņa” – cūkgaļas karbonāde ar sēnēm.