Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Karņicka kalns pēc savas izcelsmes nav kalns, bet gan Daugavas ielejas nogāzes daļa ar labu skatu uz Krāslavas mazstāvu koka apbūvi. Ar šo vietu saistīts traģisks nostāsts par poļu virsnieka Josifa Karņicka un grāfa Plātera meitas mīlestību, kurai nebija lemts piepildīties tā laika „paražu” dēļ. Tā rezultātā abi nelaimīgie nolemj izdarīt pašnāvību. Virsnieks nošaujas, bet Emīliju pēdējā brīdī izglābj kalpone, neļaujot tai izlēkt pa pils logu. J. Karņicka pašnāvības vietā ir uzstādīts piemineklis. Nedaudz tālāk – rietumu virzienā guļ t.s. Austriņa akmens, pie kura 1909. gadā iedvesmojies un radījis latviešu rakstnieks Antons Austriņš.

N/A
Strūžānu Vissvētās Trīsvienības draudzes katoļu baznīca atjaunota un iesvētīta 1958. gadā. Tā kā padomju varas gados neļāva būvēt torņus, ēka atšķiras no pārējām baznīcām ar beztorņu arhitektūru.
N/A

Meklējams Zirgu salas dienviddaļā – uz t.s. Golodova dambja. Tornis pieejams kājāmgājējiem un velobraucējiem. Automašīna jāatstāj pie Ezermalas ielas. No torņa redzams plašs skats uz daļēji aizaugušo Liepājas ezera ziemeļdaļu. Laba putnu vērošanas vieta. Ietilpst Liepājas ezera dabas lieguma teritorijā.

N/A

Baznīca atrodas pašā pilsētas centrā. Tā celta laikā no 1781. līdz 1788. gadam un tās celšanas iniciators bija Alūksnes muižas īpašnieks Oto Hermanis fon Fītinghofs, tās arhitekts – Kristofs Hāberlands. Noskatītā vieta, netālu no ezera, bijusi purvaina. Tādēļ uzbērts uzkalniņš un baznīcas pamatiem izmantoti divi tūkstoši ozolkoka pāļu. Tā būvēta klasicisma stilā no vietējā laukakmens. Baznīcas apmeklētāji var aplūkot gan grezno interjeru, gan uzkāpt 55,5 m augstajā torni, no kura paveras skaists pilsētas skats.

Baznīcas apmeklējums ir jāpiesaka iepriekš.

N/A

Viena no skaistākajām Dienvidlatgales koka baznīcām. No baļķiem celtais un ar dēļiem apšūtais dievnams tapis laikā no 1750. - 1751. g. Baznīcā saglabājies 18. gs. veidotais altāris (baroka kokgriezumi) un ērģeļu prospekts, kā arī tās iekārtā ietilpst vairāk nekā 30 mākslinieciski nozīmīgi priekšmeti. Baznīcas pagalmā slejas 19. gs. celtais zvanu tornis. Nedaudz tālāk – Rušona ezera virzienā slejas no koka celtā mācītājmāja.

N/A

Otra lielākā Igaunijas sala ar plašiem mežu masīviem, smilšainām un akmeņainām pludmalēm un vienu no Eiropas vecākajām bākām.

N/A
Kādreizējais tanku poligons, par kuru mūsdienās vairs vēsta tikai netiešas liecības (sk. stāstu).
N/A

Saimniecībā tiek audzētas gaļas šķirnes (Suffolkas) aitas un piena šķirnes (Ostfrīzijas) aitas. Ganāpmulka aizsardzībai saimniecībā strādā ar sargsuņiem, Pireneju kalnu suņiem, kas ir pasaulē arī plaši pazīstama suņu šķirne mājlopu un mājputnu apsargāšanai no lielākiem un mazākiem plēsējiem.

Saimnieki piedāvā iegādāties premium klases, saimniecībā audzētu, jēru gaļu un aitu piena produktus- Fetas tipa sieru, grilsieru, jogurtu bez piedevām un vairāku veidu saldējumus.

N/A

Atrodas ziemeļrietumos (jūras virzienā) no Pitraga baptistu baznīcas. Kurgati ir zvejnieka un zemkopja saimniecība, kas celta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ienesot lībiešu apdzīvotajā piekrastē jaunus būvelementus – nošķeltu jumta galu, kas nebija raksturīgs lībiešu ciemu ēkām.

N/A
Cenas tīreļa takas sastāvdaļa. Atrodas tīreļa rietumu pusē, ap 5 km garās lokveida takas vidusdaļā. No tā redzams plašs purva masīvs, kā arī 1. Pasaules kara laikā celtais kara ceļš, ko iezīmē lielāku priežu „aleja”. Blakus tornim atrodas minētā ceļa mūsdienās veidots fragments.
N/A

Viena no salīdzinoši retajām vietām, kur piekrastē var vērot zvejniekus darbībā. Klajumu vējdzirnavas (1930. g.) ir viena no ciema augstākajām būvēm. Pie dzirnavām atrodas Jūrmalciema tūrisma informācijas punkts, informācijas stends un atpūtas vieta. Turpat redzami veco, zvejnieku pamesto liellaivu koka korpusi. Jūrmalciema ekspozīcija „Jūrmaliešu senlietas” atrodas Jūrmalciema austrumdaļā, kur koka šķūnī novietoti vietējo entuziastu savāktie apkaimes iedzīvotāju sadzīves priekšmeti un amata rīki.

N/A

Kā vēsta sens nostāsts, pirmās baznīcas laikā, kad vētrā noticis dievkalpojums un pie vecajiem kapiem jūrā grimis kuģis, mācītājs ar draudzes locekļiem – brīvprātīgajiem devies airu laivā glābt kuģa komandu. Daļu no tās izdevās izglābt, bet pārējos izskaloja krastā. Godinot no vienas puses traģisko, bet no otras – laimīgo notikuma atrisinājumu, kuģa kapteinis šo vietu nosauca par Feliksbergu jeb laimīgo krastu. To vēlāk nomainīja Pilsbergas nosaukums, bet tagadējo nosaukumu – Jūrkalne apdzīvotā vieta ieguva 1925. gadā.

N/A

Saimnieks savu bišu saimniecību ir iekopis skaista ezera krastā, kādā senā mājvietā, bišu stropus izvietojot divās vietās – ezera pakalnā un skaistā paša veidotā meža pļavā. Blakus bišu dravai atrodas skaists ābeļu dārzs, kur rudenī saimnieks priecājas redzēt talciniekus. Kopš 1996. gada saimnieks lēnām ir atjaunojis un kopis šo saimniecību, kur nu jau ir skaists plašs ezers, ezera mājiņa, klēts ar izremontētu klēts augšu un balkonu, bišu drava un ābeļu dārzs.

N/A
Grigaļciemā daļēji sagabājies vairāku ēku kompleks, par kura kādreizējo pielietojumu trūkst informācijas. Ēkas jauktas un izmantotas būvmateriāliem. Ja paskatās dabā un aerofotogrāfijās, redzams, ka militāriem mērķiem ir izmantota daudz lielāka teritorija, kā kartē atliktais punkts, jo ziemeļos un rietumos no tās atrodas bijušie tanku (?) poligoni. Arī ceļa malā, kas ved uz jūru redzamas pamestas militārās būves.
N/A
5 dienas

Maršruts “Baltijas ceļš” ir izveidots par godu unikālai akcijai 1989. gada 23. augustā, kad triju valstu iedzīvotāji sadevās rokās apmēram 600 km garā dalībnieku ķēdē un savienoja valstu galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu. Vēsturiski šis ceļš izmantots un bijis zināms jau 14. – 15. gadsimtā un pat agrāk.

Šajā reģionā graudaugu ēdieniem ir sena vēsture, daudzviet cep gardu rudzu ierauga rupjmaizi, Vidzemes pusē nogaršojiet to kopā ar kaņepju staku. Miežus cep karašās, vāra grūbu un bukstiņputrā. No kviešu miltiem cep ūdenskliņģerus ar ķimenēm. Graudu ceļam var izsekot zemnieku saimniecībās un atjaunotās vējdzirnavās.

Vasaras saulgriežos daudzviet gatavo Jāņu sieru, ik dienas piedāvā arī citus gardus sierus no govs un kazas piena. Iecienītas dažādi gatavotas upju un ezeru zivis, vietējo mājlopu un mājputnu ēdieni, arī medījumi, aizdarīti ar gardām mērcēm. Dzīvas uguns dūmi sulīgam cepetim vai karstai zupai piešķir jauku smaržu. Piedevās – saknes un zaļumi, pupas, zirņi un sēnes. Zupām un salātiem pievieno savvaļas augus: skābenes, pieneņu, gārsu un jauno nātru lapiņas.

Palutiniet sevi ar svaigu medu, speķa pīrāgiem, plātsmaizēm, kliņģeriem, saldēdienu no rudzu maizes, medus kūkām un piparkūkām. Piedāvājumā atradīsiet gan vienkāršus tradicionālos ēdienus, gan romantiskus mielastus pilīs un muižās, gan īpašu bruņinieku mielastu ar Livonijas laikam raksturīgu garšvielu izmantošanu. Slāpes var veldzēt ar zāļu tējām, bērzu sulām, ogu dzērieniem, gardu alu, vīnu vai stiprāka dzēriena glāzīti.

N/A
Kaļķupes ieleja veidojusies, Pilsupei (veidojas satekot Kaļķupei un Mazupei) šķērsojot Šlīteres Zilo kalnu turpinājumu dienvidos no Vīdales un Kaļķiem. Tā rezultātā izveidojusies izteikta upes ieleja ar ļoti sazarotu gravu un sānu gravu tīklu, kur vietām redzami Devona perioda smilšakmens atsegumi. Viena no teritorijas izteiksmīgākajām reljefa formām ir Puiškalns (Kaļķupes un Mazupes satekas vietā) – pilskalns un sena svētvieta, kas pazīstams kā iecienīts Talsu rajona tūrisma objekts. Nogāžu meži, dažādi pļavu tipi un bagātīgais augu sugu klāsts ir vēl viena šejienes dabas vērtība. Dabas lieguma teritorija ietver arī no Pilsupes ziemeļos esošo Šlīteres Zilo kalnu nogāzi, Lorumupes gravu sistēmu u.c. gravas.
N/A

ZS "Jundas" Bauskas novada Vecsaules pagastā saimniecisko darbību uzsāka 2016. gadā. Audzē gaļas šķirņu krustojumu liellopus, tos nobarojot gaļas ražošanai. Strādā atbilstoši bioloģiskas saimniekošanas prasībām.

N/A

Garš ciems abpus Lūžņas upei. 1937. g. te bija 36 mājas un 2 laivu piestātnes. 19. gs. 60. gados Lūžņa kļuva par vienu no kuģubūves vietām, bet padomju okupācijas gados tuvumā atradās militārās bāzes. 20. gs. 30. gados te vairākkārt ieradās somu valodnieks Lauri Ketunens ar igauņu studentu Oskaru Loritsu, kuri sagatavoja lībiešu valodas vārdnīcu. Lūžņā dzīvoja pirmais lībiešu mākslinieks Jānis Belte (1893 - 1946). Lūžņas lībiešu zvejnieka un zemkopja sēta “Dēliņi” apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

N/A
Subinaites laukakmens atrodas Sakstagala pagastā, iepretī Vaļenieku mājām Rēzeknes upes stāvā kreisā krasta nogāzes apakšējā daļā pie paša ūdens. Akmens pamatne ir zem upes līmeņa, tas ir 5,2 m garš, 4,4 m plats, virs ūdens līmeņa paceļas par 1,6 m, zem ūdens ap 2,5 m, tilpums 26 m3. Sarkanbrūnā virsma ir stipri sadēdējusi un apsūnojusi. Aizsargājams kopš 1977. gada.
N/A

Mācību drava "Kāre" piedāvā iepazīties ar bišu valstības noslēpumiem. Interesanta iepazīšanās ar brīnumiem un noslēpumiem bišu saimes dzīvē. Apmeklētājiem ir iespēja ietērpties speciālos aizsargtērpos un bitenieka vadībā iepazīties ar dzīvas bišu saimes smaržu. Veselībai un dzīvespriekam iespējams iegādāties - medu, bišu maizi, bet romantiskai noskaņai - smaržīgas bišu vaska svecītes.