Darba kārtībā saglabājušās 19. gs. Latvijas mašīnfabrikā „Šūberts Rudzīts & b-dri” ražotā vilnas plucināmā un kāršamā iekārta, Vācijā ražota unikāla vērpšanas iekārta un graudu malšanas dzirnavas. Izsekojama vilnas pārstrādes gaita uz 100 gadus senām iekārtām, kur darina segas un spilvenus, kas pildīti ar aitas vilnas polsterējumu (roku darbs) un suvenīrus, ko var pasūtīt un iegādāties. Piedāvā ekskursijas, cep maizi.

Uzņēmumā ražo pienu, krējumu, biezpienu un biezpiena izstrādājumus, jogurtus, desertus. Produkcija tiek pagatavota no augstas kvalitātes izejvielām – piena, ko iepērk no vairāk nekā 100 zemnieku saimniecībām un 3 kooperatīvām sabiedrībām. Ražošanas gaitā tiek ievēroti un uzlaboti visi tehnoloģiskie procesi, lai produkts saglabātu savu vērtību un uzlabotos tā garša un uzturvērtība. Uzņem ekskursijas un organizē degustācijas. Viens no pieciem Latvijas uzņēmumiem, kas drīkst ražot ES garantēto tradicionālo īpatnību produktu - „Jāņu sieru”. Produktiem ir kvalitātes zīme „Zaļā karotīte”.

Atrodas Rīgas - Bauskas šosejas 25. kilometrā pie Ķekaviņas upītes.

Spieķu darbnīca Siguldā aicina izdzīvot spieķa izgatavošanas procesu, kam ir vairāk kā 200 gadu sena vēsture. Darbnīcā ir iespējams pašiem apgleznot savu spieķīti, vai iededzināt rakstu zīmes un vārdus. Spieķīši ir atpazīstamākais un senākais Siguldas simbols, kas attīstījies līdz ar kņaza Kropotkina ierīkotajām senlejas takām, kļūstot par gājēja neatņemamu ceļabiedru. 

Āraišu vējdzirnavas atrodas apkaimes augstākajā vietā ar skaistu skatu. Latvijā vienas no retajām holandiešu tipa vējdzirnavām (1852. g.), kas atrodas darba kārtībā. Piedāvā iemēģināt roku graudu malšanā. Katru gadu jūlija pēdējā svētdienā svin Jēkabus – jaunrudzu maizes svētku dienu. Piedāvā Dzirnavnieka pusdienas no produktiem, kas var būt ražoti no vējdzirnavās pārstrādātiem graudiem. Baudīt ēdienus autentiskā vidē - Dzirnavās.

Atrodas ~ 0,4 km no Latvijas – Lietuvas robežas, Sventājas ielejas labā krasta nogāzē. Atrodama informācija, ka avotu tīrot, atklājusies 5 x 5 m ozolkoka „grīda”. Avots ir labiekārtots – virs tā slejas lapene ar niedru jumtu. Vēl pavisam nesen pie tā auga Latvijas dižākā ieva (nolūza), kuras vietā tagad kuplo biezs atvašu pulks.

Muižas dzīvojamā ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies. Šodien Dvietes muižas parkā ir apskatāmas muižas pārvaldnieka māja un trīs mūra saimniecības ēkas. 19. gs. veidots ainavu parks ar laukakmeņu mūrējuma tiltu. Parkā atrodas Dvietes muižas ēkas.

Divstāvīgā ēka ir redzama no Dundagas – Ģipkas ceļa (ap 3,7 km no Ģipkas ciema). Šis nav tūrisma objekts, bet gan vēsturiska vieta, kurai vērts pievērst uzmanību kaut vai no attāluma. Ēkas pirmajā stāvā no 1860. g. darbojās skola, kurā par skolotāju strādāja rakstnieks Antons Austriņš. 1867. g. tai uzbūvēja otro stāvu, kurā uzsāka jūrskolas izveidi. Jūrskola darbojās līdz 1894. g., kad to pārcēla uz Mazirbi.

Svētkalnā atradusies krustnešu nocietinātā pils. Zemgaļiem to nebija pa spēkam ieņemt, tādēļ, nodedzinādami savu pili Tērvetes pilskalnā (1286. g.), tie aizgāja uz Raktes (Žagares) novadu Lietuvā. Kad Svētkalna nocietinājumi bija zaudējusi savu militāro nozīmi, krustneši to nojauca. 1701. g. Ziemeļu kara laikā Svētkalnā atradās zviedru armijas nocietinātā apmetne, no kā arī cēlies vietvārds. Domājams, ka pirms tam šajā vietā atradusies seno zemgaļu svētvieta. No Svētkalna paveras viena no skaistākajām un biežāk fotografētajām Tērvetes ainavām.