Smārde ir sena vieta, kas minēta jau 13. gs. dokumentos. Mūsdienās tas ir neliels ciemats ar dzelzceļa staciju un veikalu. Ziemeļaustrumos no Smārdes - Smārdes purvā atrodas bijušās kūdras ieguves vietas. 1. pasaules kara laikā netālu no Smārdes atradās frontes līnija, par ko liecina arī apkārtnē esošās piemiņas vietas.

Gar Grobiņas ūdenskrātuvi (Ālandes labais krasts) izveidota mūsdienīga un labiekārtota pastaigu un atpūtas vieta - promenāde, uz kuras izvietotas plāksnes ar Zentas Mauriņas un Jāņa Raiņa citātiem. No promenādes paveras labi skatu punkti uz Skābaržkalnu un Grobiņas pilsdrupām. Grobiņas ūdenskrātuves sašaurinājumā pāri Ālandei ved neliels tiltiņš, kas ir bijušā Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa tilta ferma.

Mācību darbnīcas un mājas kafejnīcas ir izplatītas visā Igaunijā, taču pārsvarā tās sastopamas Peipsimaa reģionā. Darbnīcu laikā dalībnieki ar vadītāja palīdzību pagatavo 3–4 ēdienus, ko pēc tam kopīgi nobauda. Uzsvars tiek likts uz Peipsimaa apkārtnē sastopamajiem produktiem un iecienītajām receptēm. Mācību darbnīcas galvenokārt notiek āra apstākļos, kur kurina ugunskuru, grilu, izmantojot katlu un samovāru. Ziemā darbnīcas notiek pat uz Peipusa ezera ledus.

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.

Krogs „Sidrabiņi” atrodas Rīgas – Tallinas ceļa malā, netālu no Jelgavkrastiem. Tas iekārtots, atjaunojot vēsturisku koka ēku. Blakus krodziņam izveidots gaļas pārstrādes cehs, kurā top pašu kūpināti gaļas izstrādājumi. Viesiem galdā tiek celti tādi gardi ēdieni kā bukstiņu putra ar čurkstinātu pašu kūpinātu cūkas krūtiņu, pašmāju pelēkie zirņi, putraimdesa ar ceptu speķi un āboliem, pašu kūpināts, sutināts cūkas stilbs ar sinepēm, mārrutkiem un tepat uz vietas skābētiem, štovētiem kāpostiem.

Vijciema Medību pils ēkā iekārtots elegants dizaina viesu nams Bergervilla. Katrs numurs ir ar individuāli veidotu dizainu, vēsturiskām mēbelēm un īpašu atmosfēru. Pieejami 4 numuri – standarta numurs, divu istabu apartaments un divi Delux klases numuri ar privātu balkonu un vannu. Katram numuram dots meža zvēra vai putna vārds – Pūce, Mednis, Briedis un Alnis.

Viesu atpūtai tāpat pieejama viesistaba un bibliotēka, kā arī pilnībā aprīkota virtuve maltīšu pagatavošanai. Pieejams bezmaksas Wi-Fi un autostāvvieta.

Dzejnieka Jona Mačuļa – Mairoņa (1862 – 1932) tēvzeme un dzimtene – Pasandravjo vēsturiskais liegums Pagojuku apkaimē, Pasandravjo un Bernotu ciemi, Raseinu novada vēstures muzeja filiāle. Liegums ir Dubisos reģionālā parka daļa.

Piltene ir viena no mazākajām un senākajām Latvijas pilsētām. Vēstures avotos Piltene pirmo reizi minēta 1295. gadā, bet pilsētas tiesības tai ir jau no 1557. gada. Laikā no 14. – 16. gs. Piltene bija Kurzemes bīskapijas administratīvais centrs. Vēsturiskās ielas, kas puslokā ietver pilsdrupas, malās saglabājusies 19. gs. pirmās puses koka apbūve. Piltenes bīskapa pili cēla 13. – 14. gs. mijā un izmantoja līdz 16. gadsimtam. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai pamati un torņa fragmenti Vecventas krastā.

Atrodas Alsungas novada muzeja ēkā, kur apmeklētāji var apskatīt, kā top suitu tautas tērpi un to elementi, plašāk izzināt suitu novada aušanas tradīcijas un iepazīt krāšņo suitu pūru. Interesenti pieredzējušu meistaru vadībā var darboties arī paši. Blakus „Austuvei” atrodas „Suitu ķēķis”, kurā var iepazīt suitu kulināro mantojumu, darbojoties kopā ar saimniecēm.