H.E. Vanadziņš Ziemeļu restorāns ir vieta Cēsu vecpilsētā, kur izbaudīt pilsētas arhitektūru un ziemeļu iedvesmotu maltīti. Šefpavāra Edgara Rubeņa izpildījumā tiek pasniegti gan iecienīti Ziemeļvalstu produkti, gan starptautiskās virtuves ēdieni. Restorānā iekārtots rotaļu stūris bērniem.

"Pie Jāņa" ir viena no senākajām kafejnīcām ceļā no Rīgas uz Ventspili, tā atrodas Pūrē, A10 šosejas malā. Šeit pasniedz uz vietas pēc pasūtījuma gatavotus ēdienus. Vasarās iespējams baudīt ēdienus uz āra terases.

Krustpils vēstures avotos pirmoreiz minēta 1237. gadā saistībā ar Kreicburgas (Kreutzburg) pils celtniecību Daugavas labajā krastā. 1511. gadā Krustpils pieminēta kā miests. 1585. g. poļu karalis Stefans Batorijs Krustpili uzdāvina Nikolajam Korfam, kura dzimtas īpašumā tā paliek līdz 1920. gadam. Krustpils pievārtē 1626. g. notiek cīņas starp zviedru un poļu karaspēku. Nopostītais miests nīkuļo līdz 19. gs. vidum. Savukārt Jēkabpils izveidojās 17. gs. vidū kā Krievijas vajāto vecticībnieku apmetne - sloboda. Daugava iepretim Krustpilij un Jēkabpilij ir krāčaina, tādēļ strūdziniekiem bija jāapstājas un jāpārkrauj preces vezumos. Tā rezultātā sloboda uzplauka, un 1670. g. tai piešķīra pilsētas tiesības, nosaucot to Kurzemes hercoga vārdā. 1861. g., kad atklāj Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, sākas Krustpils, bet beidzas Jēkabpils uzplaukums. Krustpili un Jēkabpili administratīvi apvieno 1962. g., saglabājot Jēkabpils vārdu. Līdz mūsdienām Jēkabpilī ir saglabājusies 19. gs. raksturīgā vienstāvu koka apbūve, 19. un 20. gs. mijā celtām sarkano ķieģeļu ēkas, septiņi dažādu konfesiju dievnami. Daugavas kreiso krastu ieskaujošais aizsargdambis (būvniecību uzsāka 1861. g.) veidots ar mērķi pasargāt pilsētu no plūdiem. Tagad tas pārveidots par promenādi, kas ir iecienīta iedzīvotāju pastaigu un atpūtas vieta.

„Barono vila” – paradīzes stūrītis, kurā ir plašs un dziļš zivju dīķis, brieži un dambrieži, kas ganās iežogotos aplokos, aitas, sēņu un ogu bagāti meži, dzidri ezeri un tūristu iecienītie Sventājas upes loki. Viesu nama restorānā tiek pasniegts svaigs, garšīgs un kvalitatīvs ēdiens, izsmalcināti brieža, dambrieža un aitas gaļas ēdieni, krāsnī cepta lietuviešu rudzu maize un uz ugunskura gatavots firmas ēdiens „Barona plovs”.

Padures muižas klētī (vienīgā ampīra stilā celta trīs stāvu klēts Latvijā) tūristu grupām piedāvā koču (sātīga grūbu putra ar sīpoliem un gaļu), dažādas zupas (zivju, skābeņu), ķiļķenus, sieru un dažādus saldos ēdienus, kā arī līdzdarbošanos ēdienu tapšanas procesā. Mājas vīna degustācija. Saimniece interesentiem izstāstīs par gadskārtu tradīcijām, klēts vēsturi.

Latviešu virtuve: Zivju un skābeņu zupa, ķiļķēni (saldie, sāļie), cūkgaļas ribiņas, sieri, saldie ēdieni, mājas vīns.

Īpašais ēdiens: Koča - sātīga grūbu putra ar sīpoliem un gaļu.

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.

Atrodas Inciema centrā. Piedāvā maltīti visām ēdienreizēm. Lielas porcijas, garšīgs ēdiens. Iecienīta tuvākas un plašākas apkaimes  maltītes ieturēšanas vieta. Klāj galdus.
Latviešu virtuve: Pelēkie zirņi ar speķi, kartupeļu pankūkas ar krējumu vai kūpinātu gaļu, ābolu pankūkas ar kanēli un medu, laucinieku karbonāde ar žāvētu gaļu un sīpoliem.
Īpašais ēdiens: „Dāmu karbonāde” – vistas filejas karbonāde ar šapminjoniem, banāniem un sieru.

Stāsta un demonstrē – kā no māla top dažādi izstrādājumi, kā arī mudina apmeklētājus darboties pašiem. Šeit tapušos darbus var iegādāties, kā arī pasūtīt jaunus.

Pilsētai nozīmīgākais periods ir saistāms ar laiku no 1561. - 1795. g., kad Jelgavas novads ietilpst Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Kad Jelgava iegūst hercoga rezidences (1567. g.) un hercogistes galvaspilsētas (1616. g.) statusu, sākās strauja pilsētas attīstība, kas visaugstāko punktu iegūst hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Pēdējo divu Kurzemes hercogu - Ernsta Johana Bīrona un viņa dēla Pētera valdīšanas laikā tiek dibināta (1775. g.) Pētera akadēmija (Academia Petrina) - pirmā Latvijas augstskola, 1816. g. dibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, 1822. g. iznāk pirmā avīze latviešu valodā "Latviešu Avīzes", 1802. g. top Latvijā pirmā teātra ēka, bet 1898. g. - pirmā muzejam domātā ēka. 1937. g. Jelgavas pilī izvieto Latvijas lauksaimniecības kameru, bet pēc diviem gadiem atklāj Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. 1944. g. vasarā gāja bojā gandrīz visa pilsētas vēsturiskā apbūve un mākslas vērtības. Pēc 2. pasaules kara Jelgavu atjaunoja. Tikko kā ir atjaunots arī Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kurā šobrīd ir izveidots viens no Latvijas labākajiem interaktīvajiem muzejiem (ļoti draudzīgs ģimenēm ar bērniem).

Viena no lielākajām Austrumeiropas baznīcām (līdz 16. gs.) un vienīgā Igaunijas viduslaiku baznīca ar diviem torņiem. Celta laikā no 13. – 16. gs., sagrauta Livonijas karā. Kora daļā atrodas Tartu universitātes muzejs (agrāk – bibliotēka). Torņi ir restaurēti un tajos izveidoti skatu laukumi.