Dievnamu (atrodas Skujenes – Vecpiebalgas ceļa malā) 1872. g. cēla pirmais izglītotais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (1834. – 1891.), kas ir vairāku pazīstamu celtņu – J. Vītola Mūzikas akadēmijas, Rīgas cirka, Valsts bankas u.c. ēku projekta autors. Padomju laikā Māļu baznīcā atradās tukšās taras pieņemšanas punkts, bet mūsdienās – saglabājies tikai ēkas ārējais veidols. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses.

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.

Pajumäe ir maza, jauka bioloģiskā saimniecība, kas atrodas zaļajā Mulgimaa un ražo dažādus piena produktus. Varēsiet apskatīt visus piena ražošanas posmus – no govīm ganībās līdz pat apstrādei pienotavā.

Viens no Latvijas lielākajiem (6192 ha) augstā tipa purviem ar ļoti izteiktām purva ezeriņu, lāmu un ciņu ainavām. Lielajam Ķemeru tīrelim ir ne tikai nozīmīga loma kā plašākas apkārtnes hidroloģiskā režīma un mikroklimata uzturētājam, bet tā ir arī putniem starptautiski nozīmīga vieta un viens no lielākajiem sērūdens veidošanās reģioniem. Purva austrumu malā - Kalnciema – Kūdras ceļa malā (3,4 km no Rīgas – Ventspils šosejas) uzstādīts informācijas stends, kas vēsta par Lielā Ķemeru tīreļa apsaimniekošanas pasākumiem un purvu lomu dabā un cilvēku dzīvē. 2013. gadā atklāta atjaunotā Ķemeru Purva taka ar koka laipām un skatu torni. Izveidotas 2 dažādu garumu riņķveida maršruti.

Lejpus Inčukalna – Valkas autoceļa, Brasla plūst pa ainavisku ieleju, kas ir ap 300 m plata un līdz 30 m dziļa. To var uzskatīt par vienu no skaistākajiem Latvijas upju straujteču posmiem, kur vareni atsegumi (Braslas ieži - ) paceļas teju vai katrā upes līkumā (izņemot pašu lejteci). Ziemā uz dažiem no tiem (Krauļukalna iezis, Jāņavārti) veidojas neparastu formu leduskritumi. Pie Braslas ūdenskrātuves upes kreisajā krastā sākas un tālāk iepretim Braslas zivju audzētavai turpinās Aņītes ieži - smilšakmens atsegumu virkne 1 km garā posmā. Aņītes ieži ir vairākas no 2 m līdz pat 35 m augstas, ar gravām atdalītas smilšakmens klintis. Otrā - Braslas labajā krastā slejas tādi ievērojami atsegumi kā Varšavu iezis, Krauļukalna iezis, Jāņavārti, Slūnu iezis, Virtakas un Buļu iezis. Kā tos vislabāk iepazīt? Ar laivu var sākt braucienu no minētā autoceļa vai pat augstāk – no Straupes. Otras variants – gājiens ar kājām gar upes labo krastu. Šajā gadījumā gan ir jārēķinās ar samērā ekstrēmu iešanu un jāpadomā par tālāko maršrutu, nonākot pie Braslas ietekas Gaujā.