Atpūta laukos
2181-2200 / 4340
Nr Nosaukums Apraksts
N/A
Savā ziņā unikālo vairāk kā 24 400 ha lielo teritoriju padomju armija izmantoja kā kara aviācijas mācību mērķu poligonu. Poligona vēsture iesākās ar 1951. g. un, lai nodrošinātu teritorijas izmantošanu šādam mērķim - tajā likvidēja četrus kolhozus, slēdza ceļus, pārvietoja vairākus simtus zemnieku saimniecības un viensētas. Civilo personu kustību Zvārdes poligonā daļēji atjaunoja tikai 1993. g., kad izbūvēja vairākus jaunus ceļus. Ja gribas iegūt visaptverošāku skatu un bijušā poligona mežu masīviem, jākāpj t.s. „Virsnieku kurgāna” – mākslīgi veidotā augstā paugurā, no kura armijas maneverus koordinēja komandieri. Nav ieteicams doties „bezceļu pārgājienos!
N/A

Lielbātas dabīgais dzidravots ir lielākais Latvijā un viens no retajiem Ziemeļeiropā, kas zemes virspusē no dzīlēm iznes bioloģiski aktīvu un pareizi strukturētu ūdeni. Lielbātas dzidravots tek no rietumiem uz austrumiem pretī saulei, tāpēc jau izsenis tiek uzskatīts par maģisku, pat svētu, kam piemīt dziednieciskas spējas.

Vēstures materiālos Lielbātas avots pirmo reizi pieminēts 1253. gadā un līdz šim brīdim turpina savu plūdumu.

 Lielbātas avots atrodas sakoptā un ekoloģiski tīrā vidē. Laikam ritot, avota ūdens plūsma nav mazinājusies, bet tieši pretēji, tā ir pieņēmusies spēkā un ar apbrīnojamu jaudu avots turpina dot unikālu dabas velti – tīru, bioloģiski aktīvu, pareizi strukturētu ūdeni, neapstājoties ne dienu, ne nakti, ne ziemu, ne vasaru. Netālu no avota atrodas vēsturiskā Vaiņodes jeb Lielbātas pils, kuru 19. gs. vidū būvēja barons Osten Sakens. Vēstures liecības liecina, ka šī vieta pils būvniecībai nav izvēlēta nejauši. 1923. gadā pilī tika izveidota sanatorija, kas ne tikai bija priekšzīmīgākā Latvijā, bet varēja cienīgi līdzināties ārzemju sanatorijām. Tam par iemeslu bija dabiski tīrā un dziednieciskā vide, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Lielbātas pils ir privātīpašums un apmeklētājiem nav pieejama, taču Lielbātas avots ir brīvi pieejams, un katram ir iespējams nogaršot avota ūdeni.

Adrese: Vaiņodes pils, Vaiņodes pagasts, Dienvidkurzemes novads LV-3535
N/A

Neretas „Riekstiņos” sešus savus bērnības gadus pavadīja izcilais latviešu rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš (1877. - 1962.). J. Jaunsudrabiņš piedzima kalpu ģimenē Neretas “Krodziņos”, bet uz „Riekstiņiem” ar māti pārcēlās pēc tēva nāves. „Riekstiņos” dzīvojošie ļaudis kļuva par prototipiem viņa sarakstītajā “Baltajā grāmatā”, kur tās sauc par Mūsmājām. Godinot J. Jaunsudrabiņa piemiņu, 1967. g. Riekstiņos atklāts muzejs, kas atrodas autentiskā Sēlijas viensētā ar savu garu un smaržu. Apskatāma dzīvojamā ēka, klēts un vāgūzis, saimniecības ēka, kurai austrumu galā 1820.gada beigās piebūvēta saimniecības klēts. "Riekstiņu" ābeļdārzā ir simtgadīgas un vēl vecākas ābeles, tas sākts veidot 19.gs pirmajā pusē. Netālu esošajos Ķišku kapos (Vecumnieku – Ilūkstes ceļa malā) atdusas Jaunsudrabiņu dzimtas piederīgie un pārapbedīts J. Jaunsudrabiņš. Joprojām Neretas novadā saglabājušās daudzas viensētas un vietvārdi - pauguru, upju un citu vietu nosaukumi, kurus Jaunsudrabiņš pieminējis Baltajā grāmatā. 
N/A

Zemnieku tirdziņā Lõunakeskus pārdod Igaunijā audzētus un no vietējām izejvielām gatavotus produktus gan ikdienai, gan svētku galdam. Daudzveidīgie produkti galvenokārt nāk no Dienvidigaunijas saimniecībām, taču var atrast arī citu Igaunijas reģionu preces. Darbojas arī omulīga kafejnīca, kur var nobaudīt no tirgū pārdodamajiem svaigajiem produktiem gatavotas maltītes.
N/A

Salīdzinoši liels (3 km garš, 1,3 km plats) un sekls (līdz 1,1 m) piejūras ezers, caur kuru tek Vecslocene. Ezera dienviddaļā šaura caurteka to savieno ar Aklo ezeru – seklu un nelielu ezeriņu ar dolomīta gultni dažās vietās. Labākais skats uz Slokas ezeru paveras no putnu vērošanas torņa tā ziemeļrietumu krastā, kas ir vienīgais uz peldošiem pontoniem celtais Latvijā putnu tornis. Pie tā sākas 3 km garā Slokas ezera pastaigu taka, kuras izcilākā vērtība ir aplūstošie Vēršupītes lejteces dumbrāji. Slokas ezera krastā pie auto stāvlaukuma uzstādīts informatīvs stends, bet aiz tā – apskatāms sēravots.
N/A
1935. gadā Tūjā darbojās ķieģeļu ceplis, kas ražošanā izmantoja apkārtnē esošās Devona perioda mālu iegulas. 1936. gadā uzsāka jaunās fabrikas celtniecību. Šeit ražoja arī augstas kvalitātes ķieģeļus, ar kuriem tika apšūts arī Rīgas Pulvertornis. Tagad fabrikas vietā ir pamests grausts, kas redzams no Tūjas centra, ejot jūras virzienā.
N/A

Atrodas iepretim Bebrenes muižai, Ilūkstes – Biržu ceļa malā. Baznīcas celtniecība noritējusi ilgākā laikā: 1797. g. to uzsāka, bet pabeidza tikai 1883. g. Ēkas veidolā ir vērojamas klasicisma, bet interjerā – baroka stila formas. Dievkalpojumu laikā baznīca ir apskatāma no iekšpuses.
N/A
Zirga pēdas akmens ar iedobumu, kas atgādina zirga pēdas nospiedumu.
N/A

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve “Muitas nams” ir izveidota vēsturiski nozīmīgā ēkā, kur, II pasaules kara noslēgumam tuvojoties, 1945. gada 8. maijā tika parakstīts  Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akts. Ar to tiek uzskatīts, ka Ezerē faktiski beidzies II pasaules karš.

Krātuves materiālu ekspozīcijas ir no Ezeres pagasta senvēstures līdz šodienai, tai skaitā ezernieku vaļasprieki.
N/A

Īsts Latgles ābolu sidrs no Malnavas muižas.

Vēsture
Sidrs tiek darīts Malnavas muižas vēsturiskajā šmakovkas dedzinātavā (1827. g.), kur muižas laikos gatavots Latgales tradicionālais  stiprais dzēriens šmakovka. 

Āboli
Āboli sidram tiek ievākti muižas vecajā ābeļdārzā.

Sidrs
Ražo sauso un pussaldo sidru "Malnovys uobuļu sidrs", ābolu kalvadosu un šmakovku.

Apmeklētājiem
Ekskursijas ar gidu un stāstiem par to, kā Malnvā top īsts stiprais, tradicionālais latgaliešu dzēriens šmakovka un sidrs no vietējiem āboliem. Dzērienu degustācija ar uzkodām. Malnavas muiža zināma kā Vērmahta karaspēka grupas "Ziemeļi" štābs 2. pasaules kara laikā, ko 941. gada 21. jūlijā apmeklējis Nacistiskās Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers. Muižas parkā apskatāmi divi dzelzsbetona bunkuri kā šīs tikšanās vieta.

Kur iegādāties
Dzērienus iespējams iegādāties uz vietas.
N/A

Lielākais Baltijas valstīs. Tartu maratona trase, mākslīgo klinšu siena un velomaratorna trase. Slēpju muzejs. Tehvandi tramplīnā – skatu platforma.
N/A

Atjaunotajā ainavisko dīķu ieskautajā Duntes muižas kungu mājā izvietotā muzeja ekspozīcija iepazīstina ar leģendārā fantasta un melu karaļa barona Minhauzena piedzīvojumiem un dzīves gaitām. Muzeja pirmais stāvs veltīts baronam fon Minhauzenam un viņa stāstiem, bet otrajā stāvā iespējams apskatīt vaska figūru ekspozīciju ar Latvijas vēsturē zīmīgām personībām, kā arī aplūkot Latvijā lielāko alus kausu kolekciju. Mežā izveidoti trīs taku loki, no kuriem garākais ved līdz pašai jūrai. Pa ceļam iespējams sastapt dažādus personāžus no Minhauzena stāstiem izveidotajās koka skultpūrās. Bērniem iespējams iztrakoties Baltijā lielākajā koka atrakciju kuģī, bet pieaugušie var pārbaudīt savas mednieku prasmes Minhauzena šautuvē. Tāpat iespējams pa koka dēļu taku aizstaigāt līdz lielajam Minhauzena alus kausam.
N/A

Lielstraupes pils ir vienīgā Latvijā saglabājusies celtne, kur vienā ēkā ir apvienota viduslaiku pils un baznīca. Pils celtniecību uzsāka 1263. g. Apbūve ļoti cieta 17. un 18. gs. laikā, kā arī 1905. g. nemieru laikā. Ēku kompleksu atjaunoja 1909. g. pēc arhitekta V. Bokslafa projekta. Lielstraupes baznīcā atrodas vairāki mākslas pieminekļi - 17. gs. ērģeļu luktu un 18. gs. kanceles gleznojumi. 1944. g. dienamā uzstādīja mākslinieka S. Vidberga vitrāžas "Golgāta" un "Kristu dzimšana". Savukārt, pils tornī redzams vietējā pulksteņmeistara Aides darināts pulkstenis, bet uz baznīcas sienas - saules pulkstenis. Pils parkā ir jāaplūko 1744. g. no koka būvēto zvanu torni. 1938. g. baznīcā atklāta piemiņas plāksni 1. pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem. No 1963. g. pilī darbojas narkoloģiskā slimnīca. Baznīca ir apskatāma dievkalpojumu laikā, bet pārējais ēku komplekss – no ārpuses.
N/A

Nelielā izmēra ēka (balts ķieģeļu mūris, ar dēļiem apšūts zems tornis) atrodas Liepājas – Klaipēdas šosejas (A 11) malā. 20. gadsimta sākumā tā kalpojusi kā lūgšanu nams, taču tā paša gadsimta vidū pārbūvēta, uzceļot torni.
N/A

Ziemupes dabas liegums atrodas Baltijas jūras piekrastē un tā izveides mērķis – aizsargāt daudzveidīgos piekrastes biotopus. Šeit atrodas „izcilas” pelēkās kāpas, dažādi meža biotopi, piemēram, Latvijā retais grīnis un daudzveidīgs aizsargājamo augu un dzīvnieku sugu klāts. Teritorijā atrodas arī Akmensraga bāka un vairākas tūristu mītnes, piemēram, kempings "Laikas", kas ir konkursa "Sējējs" laureāts. Netālu no Ziemupes centra, jūras krastā ir izveidota labiekārtota autostāvieta ar izglītojošiem informācijas stendiem.
N/A

Saimniecībā apskatāmi vairāki dzīvnieki - zirgi, kazas, truši, suņi, kaķi un murkšķi. Ir iespēja iesaistīties lauku darbos un iemēģināt darbarīkus, iemācīties seno deju soļus, izstaigāt dzīvnieku takas un baudīt uz ugunskura ceptas pankūkas ar kazas pienu. Saimniecībā pieejamas arī pirtslietas un zāļu tējas.
N/A

Krodziņš "Bucefāls" atrodas Vidzemes šosejas (A2) malā. No guļbaļķiem celtajā ēkā ir izveidots latvisks interjers. Piedāvā pašu audzēta jēra ēdienus un kūpinātās vistas.
N/A

Viens no retajiem piedāvājumiem Latgalē, kur tūristu gids ekskursijas laikā dzied latgaļu valodā. Interesants, atraktīvs un izzinošs stāstījums par vēsturiskajiem notikumiem, kas saistīti ar Preiļu muižu un pilsētvidi.
N/A
Borisovas vecticībnieku kopienas lūgšanu nams uzcelts laika posmā no 1911. līdz 1921. gadam. Atšķirībā no citiem lūgšanu namiem apkaimē Borisovas dievnams ir veidots no ķieģeļiem un atrodas kalna pakājē. Zvans šim dievnamam speciāli tika pasūtīts Pēterburgā, un tas izceļas ar savu īpaši maigo skanējumu.
N/A

Sena, lībiešu apdzīvota teritorija jau no 5.- 6. gs. 1226. g. Salacas labajā krastā pie tās ietekas bīskaps Alberts uzcēla pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Arī Salacgrīvas attīstība (līdzīgi kā Ainažiem) ir bijusi saistīta ar ostas izveidi. 19.-20. gs. mijā Salacgrīva kļuva par nozīmīgu Ziemeļvidzemē ražoto preču (īpaši kokmateriālu) pārkraušanas un transporta mezglu. Padomju laikā Salacgrīvas ziemeļu daļā izveidoja Zvejnieku parku ar vienu no labākajiem mazpilsētu stadioniem un brīvdabas estrādi. Šajā laikā visā PSRS mērogā ir pazīstama zivju pārstrādes rūpnīcas „Brīvais vilnis" ražotā produkcija, īpaši – šprotes. Salacgrīva ir viena no divām vietām Latvijā, kur nēģus joprojām zvejo ar seno metodi – taču palīdzību.