Dabas objekti Lietuvā

Botāniskais dārzs dibināts 1993. gadā gleznainajā Danes upes ielejā. Tas aizņem aptuveni 9,3 hektārus. No 2002.gada dārzam piešķirts dendroloģiskā parka statuss.

Teritorijas ziņā – iespaidīgākais Baltijas kāpu komplekss. Vienīgā vieta Baltijā, kur tik lielā teritorijā var apskatīt klajus kāpu smiltājus, kas joprojām ir aktīvi un vēja ietekmē veido t.s. eolās reljefa formas. Apmeklētājiem izveidotas takas, laipas, cauri kāpai iet asfaltēts veloceliņš. Kāpas aizsardzības nolūkā izveidots Kuršu kāpu nacionālais parks.

Sala Nemunas deltā. Entogrāfiskais muzejs, Uostadvaris bāka, putnu vērošanas tornis.

1991. gadā dibinātais Žemaitijas Nacionālais parks (Žemaitijos Nacionalinis parkas) atrodas Žemaitijas augstienes ziemeļrietumu daļā. Tā reljefu ir veidojis ledājs pirms aptuveni 12 000 gadu. Parks veidots ezeru, upju, mitrāju un mežu ekosistēmu, kā arī žemaišu kultūrvides aizsardzībai. Parkā atrodas Žemaitijas vēsturiskā novada lielākais ezers – Plateļu (Platelių), kas ir izraibināts ar pussalām, līčiem un salām. Ezeri kopumā aizņem ap 7 % no parka teritorijas, bet meži – aptuveni 45 %. Vecu priežu un egļu meži, kā arī jauktie meži ir viena no parka nozīmīgākajām dabas vērtībām. Vairākās vietās Nacionālajā parkā ir sastopami mitrāji, kas ir svarīga dzīves vide retām un aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām. Kopumā nacionālajā parkā ir konstatēta 1031 augu suga un ap 2500 dzīvnieku, t.sk. bezmugurkaulnieku sugas. Plateļu (Platelių) ezera piekraste ir populāra atpūtas vieta, īpaši vasaras laikā. Parka teritorijā atrodas daudzi populāri tūrisma objekti, izveidoti kājāmgājēju un velomaršruti. Populārākie kultūras pasākumi ir Meteņu (Užgavėnės) un saulgriežu svinēšana, kā arī reliģiskie svētki, kas notiek Žemaišu Kalvarija (Žemaičių Kalvarija) ciemā. Apmeklētāju centrs atrodas Plateļu pilsētas centrā.

Dubravas arboretumu iesāka viedot 1958.gadā Dubravas mežu pētniecības stacijā, blakus Kauņai esošajā Vaišvidavas ciematā. Te tiek vākti, saudzēti un eksponēti vērtīgi zinātnes, izglītojoši un dekoratīvi vietējie un ievestie dendrofloras augi. Arboretums aizņem ap 50 ha. Te tiek audzētie vairāk kā 800 sugu, pasugu, kā arī kultivētu pārkoksnētu augu. Dažas arboretuma daļas (priedulāju un ēriku dzimtas augu kolekcija, introdukcētā – karantīnas kokaudzētava, kā arī reto koku un krūmu ekspozīcija) drīkst apmeklēt tikai ar savlaicīgu saskaņošanu.

Senākā Lietuvas ābele – augļkoks, kas ir botāniskais mantojuma objekts. Koka šķirne – mežābele. Tā ir vienīgā apsargājamā ābele Lietuvā.

Dzūkijas Nacionālais parks dibināts 1991. gadā. Tā ir lielākā Lietuvas īpaši aizsargājamā dabas teritorija un viens no mežainākajiem valsts apvidiem. Nacionālais parks ir bagāts ar upēm, kuru krastos nereti redzami iespaidīgi nogulumiežu atsegumi, kā arī simtiem avotu un avoksnāju. Starp vērtīgiem biotopiem pieminamas arī pļavas un palieņu pļavas, purvi u.c. mitrāji. Kopumā parkā konstatētas gandrīz 2000 augu sugas un 2108 dzīvnieku sugas, kukaiņus u.c. ieskaitot. Viena no nozīmīgākajām kultūrvēstures vērtībām ir etnogrāfiskie ciemi un saglabātās biškopības, amatniecības, arhitektūras, kulinārās u.c. Cilvēki izsenis dzīvojuši saskaņā ar dabu un izmantojuši tās bagātības – ogas, sēnes, bišu medu, tīro avotu un upju ūdeni un piekopuši dažādu amatu un biškopības tradīcijas. Pazīstama Dzūku tradīcija ir sēņu un ogu vākšana plašajos mežos. Parkā ir izveidoti kājāmgājēju, velotūrisma un ūdenstūrisma maršruti. Apmeklētāju centri atrodas Merķines (Merkinė) pilsētā un Marcinkoņa (Marcinkonys) ciemā.

Tas ir viens no pirmajiem Lietuvas botāniskajiem parkiem. 1928.gadā I.Navidanskas, kuram tolaik bija vien 16 gadu, uzsāka parka veidošanu. 1965.gadā parku nodēvēja par Žemaitijas botānisko parku. Izidors kopā ar dēlu Rapolu, kurš šobrīd ir parka īpašnieks, turpināja paplašināt parku.

Tītuvēnu reģionālais parks (Tytuvėnų regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Parkam raksturīga ainavu daudzveidība – te ir sastopami lieli mežu masīvi, purvi, ezeri, upītes. Šejienes reljefa veidotājs tāpat kā citur Baltijas valstīs ir bijis ledājs, kas atnesis un atstājis aiz sevis garas laukakmeņu grēdas. Kopumā parkā ir konstatētas 603 augu un 787 dzīvnieku sugas. Parkā aug veci un dabiski boreālie (ziemeļu) meži, veci un jaukti platlapju meži ar ozoliem, liepām, kļavām, ošiem un gobām, sugām bagāti egļu meži, staignāju meži, nogāžu un gravu meži, purvaini meži un aluviālie (pārplūstošie) meži. Parkā esošās pļavas un tīrumi ir nozīmīga dzērvju atpūtas vieta migrāciju laikā, kad te pulcējās tūkstošiem putnu. Šiluvas baznīca un Tītuvēnu klosteris ir svētceļnieku galamērķis vairāk nekā 500 gadu garumā. 

Kaut arī Augštaitijas nacionālo parku uzskata par floristiskā ziņā ļoti bagātu teritoriju, šī ir vienīgā vieta, kur varam iepazīt augu valsts bagātību. To īstenot palīdz takas malās izvietotie informācijas stendi. 3,8 km garās lokveida takas sākums ir meklējams Palūšē, Lūšu (Lūšiai) ezera galējā austrumu punktā. Taka ved gar ezera krastu, mežainām kāpām, nelielu strautu ielejām un pa purvāju. Nenomaldīties palīdz krāsu marķējums uz koku stumbriem.

Salantu reģionālā parka (Salantu regioninis parkas) galvenās ainavas veidotājas ir Erlas, Minijas un Salantas upju senielejas, kas izteikti atklātajam apvidum piešķir zināmu “rozīnīti”. Parka teritorijā atrodas Lietuvā lielākais kadiķu mežs. Kadiķu audzes, kurās redzami ledāja atstātie laukakmeņi ir raksturīgi tikai šim reģionālajam parkam. Akmeņi neparastā veidā ir arī eksponēti Mosēdes (Mosėdis) pilsētiņā un Vilius Orvidas saimniecībā pie Salantiem. Kopumā parkā konstatētas 570 augu sugas un 793 dzīvnieku, t.sk. bezmugurkulnieku sugas. Salantu apkaimē ir saglabāts vietējais dialekts, tiek svinēti vasaras saulgrieži, bet vecākās paaudzes iedzīvotāji reliģisku svētku laikā pulcējas pie kapelām un dzied t.s. piekopj maija (Gegužinė) lūgšanas. Parka apmeklētāju centrs atrodas Salantos.

Vienu kilometru garā lokveida taka, kas ved pa lielāku nacionālā parka meža masīvu, uzskatāmi attēlo Žemaitijas augstienes un tuvākās apkārtnes reljefa veidošanās vēsturi. No takas augstākā punkta – Mikitai kalna, kas ir sens pagānu upurkalns, paveras (ainaviska stiga) tālākas apkārtnes skats. Kā takas interesantākie apskates objekti ir jāmin teikām apvītais akmens ar Velna pēdu un ar akmeņiem izliktas akas paliekas.

Botāniskais dārzs dibināts 1923. gadā kā visas Lietuvas botānikas zinātņu centrs. Dārza platība pārsniedz 60 hektārus, publikai pieejamās ekspozīcijas – aptuveni 30 hektāru.

Ainaviskā plāna Joniškeļo muižas parks izveidots 18.gs. otrajā pusē. 19.gs. sākumā pārveidots un paplašināts. Cauri parkam tek Mažupe. No muižas ciematiņa puses abās pusēs gājēju taciņai stiepjas liepu aleja. Muižas priekšā – liels laukums. Parkā aug pāri pat 20 šķirņu vietējo koku un krūmu, un vairāk kā 30 šķirņu un formu introducentu. Ievērojamas un vērtīgas ir divas parastās jeb “čūskas zaru” formas egles, savdabīga parastā ligzdas formas egle. Tāpat šalc Lietuvā diezgan reti sastopamās rietumu zelta tūjas, parastais dažādlapu ozols, divstumbru sudrabkļava, pelēkais riekstkoks. Parkā viz trīs dīķi.