Līdzmūsdienām ir saglabājusies vecā - 18. gs. vidū klasicisma stilā celtā vecā kungu māja (šobrīd netiek izmantota, skaisti sīkrūšu logi!) un tai iepretim - pēc 1905. g. ugunsgrēka atjaunotā (1912. – 1913. g., neoklasicisma stils) jaunā pils, kurā atrodas Īvandes pagasta pārvalde, bibliotēka un jauniešu tūristu mītne. Ēkā saglabājušies atsevišķi interjera elementi – parketa grīdas, koka kāpnes u.c. Muižas parkā joprojām zaļo Baltijā lielākā Eiropas baltegle. Tās augstums pārsniedz 32 m, apkārtmērs - 4 m. Parkā izveidota atpūtas vieta.

Kafejnīca "Oškrogs" atrodas 1,5 km no Ķeguma HES. No pašu audzētiem produktiem gatavo ogu mērces, ķirbju salātus un marinētus gurķīšus savā sulā.

Latviešu virtuve: Aukstā zupa, cūkgaļa sinepju kažokā, plānās pankūkas.

Īpašais ēdiens: Biezpiena krēms ar ogu ķīseli.

Iespēja ielūkoties audējas, rokdarbnieces, ekoloģisko rotaļlietu radītājas, tekstilmākslinieces projekta “100 deči Latvijai” autores Anneles Slišānes senajās Latgales lauku mājās.

Eksotiskajā dzīvnieku parkā var apskatīt dažādus dzīvnieciņus, t.sk. lamas, alpakas, mini ponijus, pundurcūciņas, briedi, hailanderu, pundurkaziņas, aitu cūkas, dažādus trušus, Āfrikas melnos strausu, un kur nu bez divkupru kamieļa un Latvijas zilās govs, un dažnedažādiem putniem! Tas būs skaisti pavadīts brīvais laiks dzīvnieku sabiedrībā, vērojot viņu dzīves ritmu , barojot ar saimniecības sarūpētu barību.

Kempings, pirts jūras krastā, piknika vietas, atpūta romantiskā namiņā kokā un nakšņošana teltīs, nojumes īre, vietas īre pasākumiem brīvā dabā.

Atrodas Vecpiebalgas dienviddaļā. Tās telpu interjeru veido ozolkoks un no koka veidotas latvju rakstu zīmes un vitrāžas.
Latviešu virtuve: Kartupeļu pankūkas, siļķe kažokā, pelēkie zirņi, pupiņu zupa, aukstā zupa, mednieku desiņas ar skābētiem kāpostiem, plānās pankūkas ar ievārījumu, Piebalgas kvass.
Īpašais ēdiens: Pildīta karbonāde.

Piedāvā izmitināšanu un organizētus pasākumus ar zirgiem. Netālu no mājām sākas apzīmēta senkultūras taka, kas aizvedīs līdz tiem laikiem, kad cilvēka dvēsele bija cieši saistīta ar dabas spēkiem. Pa ceļam var iepazīties ar dažādām seno laiku tradīcijām un ieražām. Par vietām, kas ir saistītas ar Muhu salas senkultūru, pastāstīs uz tējas nama sienām izliktā fotoizstāde.

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.

Maršruts ved pa vienu no Rīgas jūras līča daudzveidīgākajiem un skaistākajiem krastmalas posmiem. Tajā redzamas Randu pļavas, kuras augu daudzveidības dēļ dēvē par Latvijas brīvdabas „herbāriju”. Te staigājami krasta posmi, kas klāti ar dažāda lieluma laukakmeņiem. Netrūkst arī skaistas un smilšainas pludmales. Tūjas – Vitrupes posms ir vienīgā vieta, kur Latvijas jūras krastā atsedzas devona perioda smilšakmens klintis. Aiz katra nākamā zemesraga parādās aizvien savādāka ainava! Maršruta pēdējie divdesmit kilometri migrāciju laikā ir putnu vērotāju „paradīze”. Maršruts ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​