Subates vārds pirmoreiz minēts 1570. g., kad Kurzemes hercogs Gothards Ketlers grāfam G. Plāteram - Zībergam pārdod Subates tirgus vietu. Kad Plāteru – Zībergu dzimta 17. gs. vidū pāriet katoļticībā, Subates luterāņi protestē un pārceļas uz Subates ezera austrumu krastu, kas ir Prodes muižas (mūsdienās tikai drupas) īpašnieku Osten – Zakenu dzimtas īpašums. 1685. g. Osten – Zakeni „pārbēdzējiem” uzceļ luterāņu baznīcu, ap kuru izveidojas Jaunsubate. Abas pilsētas daļas apvieno 1894. g. 1919. g. Latvijas Brīvības cīņu laikā Subati atbrīvo lietuvieši, kam seko pilsētas pārdalīšana Latvijas un Lietuvas sektorā (1921. g. robežu noteica pa iepriekšējo līniju). Subates vēsturiskais centrs veidojies 16. - 19. gs. un tā veidolā ietilpst četru dažādu ticību dievnami, mazstāvu koka apbūve, kas rindojas gar šauru un līkumotu ieliņu malās. Arī dabas apstākļi – pilsētas atrašanās subglaciālās iegultnes krastos (ar Lielo un Mazo Subates ezers tajā) piešķīruši pilsētai Latvijai neierastas skatu perspektīvas.

Agrāk šajā vietā zvejnieki novietoja laivas un žāvēja tīklus, tādēļ teritorijai piemīt arī kultūrvēsturiska vērtība. Kāpas apskates nolūkos ir izveidota divstāvīga skatu platforma. Visskaistākās pelēkās kāpas ir jūlija otrajā pusē un augustā, kad zied mazais mārsils un čemurainā mauraga, un pelēkā kāpa iekrāsojas dzelteni violetos toņos. Dabas lieguma „Pāvilostas pelēkā kāpa” platība ir 42 ha un tas izveidots, lai aizsargātu platāko kāpu Latvijā (virzienā gar jūru 1,5 km, virzienā no jūras uz sauszemi 812 m) un tajā atrodošos biotopus un sugas. Vienotu unikālu dabas kompleksu un neatkārtojamu skarbu ainavu tā veido kopā ar jūru, pilsētiņas vēsturisko zvejniekmāju apbūvi un ar liegumam pieguļošajiem arī aizsargājamiem biotopiem: priežu mežu, embrionālām kāpām, priekškāpām un reti kur sastopamo mitro pludmali ar avotiem. Jaunākā NATURA 2000 teritorija Latvijā. Atrodas Pāvilostas dabas liegumā.

Pirts rituāli, kuru laikā pirtnieks ar dažādu augu pirtsslotiņām un tējām palīdz uzlabot veselību, atbrīvoties no noguruma un stresa, uzlādēt organismu ar jaunu enerģiju. Ķermenis tiek atsvaidzināts un norūdīts. Piedāvāti dažādu masāžu veidi, attīrošie pīlingi un maskas.

Piedāvājumā: Baltā un Melnā pirts, apsildāms kubls, kalēja darbnīca, kur var izmēģināt savas amata prasmes.

Lauku sētas atrodas pie upītes, ciema nomalē, kas jau izsenis bijusi mājvieta biškopjiem. Vieta piemērota mierīgai atpūtai. Izglītojošas nodarbības ikvienam, kas ir ieinteresēts Dzūkijas kulinārajā mantojuma, amatniecībā un tradīcijās. Maizes cepšana, pīrāgi ar sēnēm, olu rotāšana ar vasku, pinumi no salmiem. Vakarēšana ar dzuku dziesmām un dejām. Tautastērpu izgatavošana gan bērniem, gan pieaugušajiem.

38 m augstais Ovišu bākas mūra tornis (signāluguns - 33 m augstumā) celts 1814. g. un bez ievērojamām izmaiņām darbojas arī mūsdienās. Šī ir mūsu valsts vecākā funkcionējošā bāka.
Teritorijā labi saglabājusies bākas darbinieku ēka, celta 1905. gadā. Kad šaursliežu dzelzceļa maršrutā Ventspils - Mazirbe sāka kursēt mazbānītis, šajā ēkā pāris telpu tika atvēlētas Ovīšu stacijai. Palīgēkā izveidots Ovīšu bākas muzejs, kur var iepazīties ar Latvijas bāku vēsturi, izvietojumu un tehniskajiem rādītājiem.

Vilces upes gleznainajā krastā 18. gs. 50. gados muižas kompleksu uzcēla viens no baronu Mēdemu dzimtas pārstāvjiem – Kristofs Dītrihs fon Mēdems, kurš bija laulājies ar grāfa Keizerlinga meitu Annu fon Keizerlingu. Pateicoties šīm laulībām līdz pat šodienai Vilces muižas ieejas portālu rotā Mēdemu - Keizerlingu alianses ģerbonis.

Vilces muiža tika pārbūvēta 19. gs., kad muiža kļuva par Johana Frīdriha Vilhelma fon Hāna īpašumu.
Pēc agrārās reformas, kad muižkungiem bija jāpamet savas muižas, 1921. gadā Vilces muižas ēkā iekārtojās Vilces pamatskola un darbojas līdz pat mūsdienām.
Šobrīd Vilces muižā atrodas skola, tūrisma informācijas punkts un vēstures ekspozīcija. Muižu ieskauj parks, kas tālāk ieved dabas parkā "Vilce" 144 ha platībā ar Zemgalei neraksturīgo pauguraino reljefu. Dabas parka senatnīgā daļa robežojas ar Vilces upītes stāvkrastiem, kur var veldzēties pie Lielmātes avotiņa, pavasaros priecāties par zilo un balto vizbulīšu paklāju, vasarās sajust liepu ziedu smaržu, rudeņos meklēt ozolzīles un kastaņus, bet ziemās baudīt dabas balto skaistumu. Šeit var izjust un priecāties par katra gadalaika pārvērtībām, izstaigāt Barona taku līdz senajam Vilces pilskalnam, izpētīt Rukūzes un Vilces upes krastus, kuros pavīd smilšakmens atsegumi, bet pilskalna pakājē, kur plešas Zaķu pļava, atpūsties sportiskās aktivitātēs.

Zemnieku saimniecība "Pīlādži" atrodas Durbes pagastā, Durbes novadā. Saimniecības pamatnodarbe ir graudaugu audzēšana. Papildus saimniecībā nodarbojas ar lopkopību, puķu stādu un dārzeņu audzēšanu. 

Vecākā (16. gs.) no trīs Nemunas pilīm. Atjaunota pēc 2. pasaules kara. Tagad – skola. Parks. Skats no pils torņa.

Vāldamō - dzīvojamā ēka ar dzeltenu krāsojumu un dabisku jumta materiālu, kas celta pagājušā gadsimta sākumā kā jaunsaimniecība. Virgo - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Valdamo. Celta kā jaunsaimniecība pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Dzīvojamai ēkai (1930. g.) interesanti kokgriezumi. Fīlmaņi - nākamā (ziemeļos) aiz Virgo. Senatnīgā izskata ēka celta 20 gs. sākumā kā mazistaba. Silkalnus atrodam, ja ceļa krustojumā pagriežamies pa labi – Pitraga virzienā. Tā ir dzeltena krāsojuma ēka, kas celta ap 1906. g. kā mazistaba. Norpiedagi – atrodas dienvidos aiz Silkalniem. Brūna krāsojuma un lielāka izmēra kā iepriekšējā. Dzīvojamo ēku ap 1906. g. kā mazistabas klēti cēlis aktīvs lībiešu sabiedriskais darbinieks un laivu būvētājs Didriķis Volganskis (1884. – 1968.). 1912. g. šeit dzimis viņa dēls Edgars Valgamā, kas arī bija lībiešu kultūras darbinieks un strādājis par mācītāju Somijā. Anduļi atrodas pie iepriekš minētā ceļu krustojuma. Viena no lielākajām ciema vecsaimniecībām un arī ciema vecākā sēta, kuras vēsture zināma no 1680. gada, kad to sauca par Kūkiņiem. Tajā ietilpst dzīvojamā māja (~ 1909. g.), rija (1905. g.), klēts (19. gs. vidus) un dūmnams, kas uzsliets no pārzāģētas laivas. Zem Anduļu rijas daļas, kas celta kāpas mugurā, atrodas viduslaiku - t.s. Mēra kapi . Žoki – iepretim Anduļiem un otrpus ceļam. Pašreiz redzamā ēka būvēta uz vēsturiskās vecsaimniecības pamatiem. 19. gs. vidū Žokos atradās pirmā lasītmācīšanas skola lībiešu bērniem toreizējos Dundagas jūrmalciemos, kur par skolotāju strādāja lībietis Nika Polmanis (1823. - 1903.). Tilmači - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Žokiem. Saglabājušās vairākas ēkas, kas tapušas 19. – 20. gs. mijā: brūna krāsojuma dzīvojamā ēka, stallis un klēts daļa. Veicot dzīvojamās ēkas restaurāciju, saimnieks ir atradis dēli ar uzrakstu „1825. Kurļandskaja guberņa". Iepriekš minētās septiņas vēsturiskās saimniecības un ēkas savulaik kandidēja uz iekļūšanu UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.