Vēsturiskajam novadam ļoti nozīmīga vieta - senais zemgaļu politiski – administratīvais centrs, kas bija spēcīgākā nocietinātā apmetne pirms krustnešu invāzijas sākuma (tad to pārvalda zemgaļu vadonis Viestarts). Mūsdienu ainavā pilskalns izpaužas kā ļoti izteikts paugurs ar nostāvinātām nogāzēm, varenu priekšējo valni un līdzenu plakumu. No tā paveras labs skats uz tuvāko apkaimi. Pilskalna piekājē 9,5 ha platībā atradās senpilsēta. Par šo tāpat kā daudziem citiem Latvijas pilskalniem ir saglabājusies teika par caurumā ielaisto pīli, kas izpeldējusi tuvējās upes (šeit – Tērvete) ūdenī.

19. gs. otrajā pusē starp Dzeņu un Lielkalnu mājām izveidojās Vidzemes piekrastē viena no lielākajām kuģu būvniecības vietām - bijusī Ķirbižu (vēlāk – Vitrupes) kuģu būvētava, no kuras līdz mūsdienām nekas dabā vairs nav saglabājies. No 19. gs sešdesmitajiem gadiem līdz 1929. g. šajā vietā tika uzcelti 28 kuģi.

Atrodas Vārtājas ielejas labajā krastā un labi saskatāms no Priekules – Grobiņas (P106) ceļa. Senās kuršu zemes – Piemares pilskalns, kas vēstures avotos pirmo reizi minēts 1253. gadā – līgumā starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni. Viens no lielākajiem Dienvidkurzemes pilskalniem. Iespējams, ka iepriekš – arī sens kulta kalns. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados veiktajos arheoloģiskajos izrakumos konstatēts, ka pilskalns bijis apdzīvots jau vidējā dzelzs laikmetā. Pie tā konstatēta liela senspilsētas vieta.

2010. gadā netālu no Mākoņkalna ir izveidota vasarā izpļauta taka, kas iepazīstina ar vairākiem vēsturiskiem akmeņiem: Plakano akmeni, Āža muguras akmeni (var uzsēsties jāšus) un  Jaunstašuļu Velna pēdas akmeni, uz kura virsmas redzams cilvēka pēdai līdzīgs veidojums. Ceļa malā izliktas norādes.

19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. 

Arī sena apdzīvota vieta Nemunas kreisajā krastā. Līdz Liškavai var nokļūt no Druskininku vai Merķines puses, kur pāri Nemunai uzcelti tilti. Liškavā atrodas nozīmīgs vēstures pieminekļu kopums. Pazīstamākie ir Liškavas baznīca un klosteris (Liškiavos bažnyčia, vienuolynas). 1697. g. Liškava tika uzdāvināta Seiņu (Seinų) dominikāņu klosterim. Divus gadus vēlāk te ieradās un uz dzīvi apmetās dominikāņu mūki, kas laikā no 1704. – 1720. g. uzcēla tagad redzamo mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. Laikā no 1699. – 1741. tai blakus uzcēla dominikāņu klosteri. Padomju laikā tajā izvietoja gan skolu, gan atpūtas bāzi, gan šūšanas darbnīcas. Mūsdienās ēku komplekss tiek atjaunots, darbojas baznīca (apskatāma no iekšpuses un pazīstama ar septiņiem rokoko stila altāriem) un klosteris. Te piedāvā arī „laicīgus” pakalpojumus - viesu namu, konferenču un semināru zāli, ekskursijas u.c. No klostera pagalma paveras plašs skats uz Nemunas ieleju. Dienvidrietumos no baznīcas atrodas divi ar dziļu Nemunas ielejas sānu gravu nošķirti pauguri – Liškavas svētkalns (Liškavas alkakalnis) un Liškavas pilskalns (Liškiavos piliakalnis), kurus savieno taka. To piekājē atrodas kuģīša piestātne, kas vasaras laikā kursē no Druskininkiem līdz Liškavai. Liškavas pilskalnā ir saglabājušās 14. gs. beigās Vitauta Dižā vadībā celtās un tā arī nepabeigtās pils drupas (torņa fragments). Pils savu stratēģisko nozīmi zaudēja pēc Grīnvaldes kaujas. No pilskalna un svētkalna paveras labs skats uz Nemunas ieleju un Liškavas baznīcu. Senvēstures pētniekiem noteikti ir jāuzmeklē arī kultakmens ar govs pēdu.

Atrodas Ventas kreisajā krastā, 0,1 km ZR no Liepājas autoceļa (A 9) tilta pār Ventu. Senču pilskalns, kurā laikā no 14. – 18. gs. (nopostīta Ziemeļu kara laikā) atradās Ordeņa pils. Līdz mūsdienām no tās nekas nav saglabājies. Pilskalnā izvietota 1987. g. uzceltā estrāde – populāra pasākumu norišu vieta. To ieskauj parks ar tēlnieka Ģ. Burvja veidotajiem kuršu ķoniņu koka krēsliem. Izveidota skatu platforma. Par pilskalnu vēsta teikas – gan par pazemes ejām, gan par balto sievieti, kas iznāk reizi simts gadu laikā.

Viduslaiku un pagājušā gadsimta sākuma kapsēta pie Mazirbes baznīcas. To iejož apsūnojis akmeņu žogs. Te meklējami vairāki interesanti objekti – Vilkača kaps, Vecā Taizeļa kaps, dižpriede u.c.

Viens no Harju apriņķa (Harjumaa) lielākajiem pilskalniem, kas atrodas uz dabiskas Ziemeļigaunijas glinta pacēluma daļas. Pastāv dažādas versijas par tā izmantošanas veidiem un laiku, kurā tas noticis. Saglabājušies arī nostāsti, ka šeit tāpat kā Kolkasragā laupītāji ir kurinājuši viltus ugunskurus, lai garām braucošos kuģus izvilinātu seklumā. No Mūksi pilskalna paveras skats uz Kolgas līci (Kolga laht). Tā augšdaļā ir novietota metāla plāksne ar shematisku Igaunijas pilskalnu karti un trīsdaļīgs granīta piemineklis (uzstādīts 1994. g.), kas veltīts Igaunijas brīvības cīņu un 2. pasaules kara laika dalībnieku un ar tiem saistīto notikumu piemiņai.