Atrodas Jaunpiebalgas centrā. Tās celtniecības būvdarbus laikā no 1801. - 1804. g. vadīja Cēsu būvmeistars Fridrihs Veits. Dievnama altāra centrā atrodas glezna “Kristus pie krusta” (19. gs. otrā puse). Zvans liets 1895. g., bet ērģeles tapušas 1914. g. Baznīcas ieejas priekšā paceļas 1930. g. atklātais piemineklis 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem (tēlnieks K. Zāle, arhitekts A. Birzenieks). Pavisam nesen ir pabeigti baznīcas fasādes restaurācijas darbi, un šobrīd notiek dievnama interjera restaurācija, tādēļ tas apskatāms tikai no ārpuses.

A. Upīša ielā 18. Baznīca celta 1897. g. neogotikas formās (arhitekts H. Šēls) un tā ir viena no nedaudzajām 19. gs. pilsētas ķieģeļu ēkām. Dievnamā atrodas I. Zeberiņa altārglezna “Kristus izdziedina slimos” (1943. g.). Baznīcu no iekšpuses var apskatīt dievkalpojumu laikā, vai iepriekš piesakoties. Pie baznīcas apskatāms E. Laubes projektēts piemineklis (1926. g.) 80 latviešu strēlniekiem, kuri krituši 1. pasaules karā un apglabāti tuvāk Vēršupītei esošajos Brāļu kapos. Pie baznīcas apglabāti arī 1919. g. 18. maija Kauguru kaujas dalībnieki J. Kārkliņš un F. Siliņš. Iepriekš piesakoties, tūristu grupas baznīcu var apskatīt no iekšpuses.

Atrodas Kuršu laukuma malā, E. Veidenbauma ielā 1. Pilsētas vecākā baznīca, par kuru saglabājušās ziņas no 1508. gada. Pirmais dievnams šajā vietā bija celts no koka. Pēc vairākkārtējām pārbūvēm (pēdējā - 1893. g. Liepājas arhitekta Paula Marksa Berči vadībā), tas ieguvis tagadējo neogotiskā stila veidolu ar gandrīz 60 m augstu torni. Baznīcas iekārta ir slavena ar vienu no izcilākajiem Latvijas baroka laika meistardarbiem (kokgriezējs Nikolass Sēfrenss jaunākais) - altāri, kam 2012. g. atzīmēja 350 gadskārtu. Altāri uzskata par vienu no izcilākajiem tā laika Austrumeiropas darbiem. Tā retabls (5,8 x 9,7 m) ir pazīstams ar Kristus ciešanu tematisko ciklu. Dievnamā atrodas trešās lielākās Latvijas ērģeles, kas darinātas pēc komponista un ērģelnieka Alfrēda Kalniņa skices. Baznīcu var apskatīt no iekšpuses un uzkāpt tās tornī.

Atrodas Grobiņas centrā, Dzērves laukuma malā. Pirmā baznīca Grobiņa bija celta jau ap 1560. g., bet nākamā – 1596. g. celtā iznīcināta 1659. g. zviedru iebrukuma laikā. Pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba Ketlera iniciatīvas 1664. g. tiek uzcelts jauns dievnams, ko atjauno 1892. gadā. Tas dedzis 2. pasaules kara laikā, bet vēlāk atkal atjaunots. Šobrīd notiek altāra restaurācijas darbi.

Kolkas evaņģēliski luteriskā baznīca. Ir saglabājies stāsts par kādu kuģa avārijā pie Kolkasraga izglābušos dāņu tirgotāju, kas kā pateicību Kolkā uzcēlis baznīcu. Kolkā ir bijušas vairākas baznīcas, kas mainījušas savu atrašanās vietu. Mūsdienās redzamā un no laukakmeņiem celtā Dievnama pamatus licis kādreizējais Dundagas muižas īpašnieks Karls Ludvigs Ferdinands fon der Osten – Zakens. Tā celta koka baznīcas vietā (vai tuvu tai), kas bija stipri cietusi Krimas kara laikā. Pirmos būvdarbus uzsāka būvmeistars Oto Zīverts 1885. gadā (arhitekts: T. Zeilers). Padomju laikā baznīca bija izdemolēta un tajā iekārtoja noliktavu. Aplūkot vērta ir modernā stilā veidotā altārglezna (māksliniece Helēna Heinrihsone), kurai neesot līdzinieces nevienā citā baznīcā. Pirms tam tās vietā atradies krusts.

Kolkas pareizticīgo baznīca. Ziņas par lībiešu pāriešanu pareizticībā sniedz restaurācijas laikā (pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi) Kolkas luterāņu baznīcas tornī (sk. arī tālāk) atrastais dokuments, kas tur ievietots 1885. gadā baznīcas celšanas laikā. Tas vēstī, ka lībiešu pāriešana pareizticībā vai, tā sauktajā, ķeizara ticībā, „nav saistīta ar ticības pārliecību, bet tā ir līdzeklis tikt pie zemes priekšrocībām vai baudām.” Pareizticīgo draudze 1885. gadā iegādājas zemi no barona Osten - Zakena. Uz tās 1890. gadā uzcelta baznīca, priestera māja un skolas ēka. Visas ēkas saglabājušās līdz mūsdienām. Baznīcai ir sava draudze un dievkalpojumi notiek reizi mēnesī. Atrodamas ziņas, ka Kolka ir vienīgais lībiešu krasta ciems, kur 19. gs. deviņdesmitajos gados uzcēla pareizticīgo baznīcu. Baznīcas zvans savu vietu “ieņēmis” 1936. gadā. Padomju laikā baznīcu izmantoja kā kapliču, bet mūsdienās tā pilda savu sākotnējo lomu.

Kopš 1997. gada Kolkā darbojas arī Kolkas Romas katoļu Jūras Zvaigznes Dievmātes baznīca – neliela eleganta koka guļbūve. 1997.gadā ar Liepājas diecēzes bīskapa atļauju 1935.gadā Sakas Grīņos celtā baznīciņa tika nojaukta, pārvesta un no jauna uzbūvēta  Kolkā.

Krimuldas luterāņu baznīcu uzskata par vienu no vecākajām Latvijas baznīcām. Tā celta 13. gs. sākumā drīz pēc Kubeseles iekarošanas un vēlākajos gadsimtos daudzkārt pārbūvēta. Blakus baznīcai izveidots meditācijas labirints "Lilijas zieds". Kad 1217. g. pie Vīlandes kaujā krita lībiešu virsaitis Kaupo, tā pelnus pēc nostāstiem esot apbedījuši baznīcā. Par Kaupo kapa vietu tautā gan dēvē nelielu pauguru pie turpat netālu esošās Runtiņupītes (Runtiņš), kuras labajā krastā atrodas ~ 7 m gara mākslīgi veidota ala - Kubeseles jeb Runtiņala. Runtiņupītes kreisajā krastā slejas Kubeseles pilskalns. Pie baznīcas sākas Kubeseles dabas taka. To izstaigājot, var iepazīt visus iepriekš minētos u.c. objektus, kā arī aiziet līdz Gaujai, kuras labajā krastā iegūlis Lielais (Runtiņa) akmens. Netālu no akmens apskatāmi Gaujas plostnieku uzstādītie enkurkluči.

1891. gadā dibinātais Kuremē klosteris ir mūsdienās vienīgais atvērtais pareizticīgo sieviešu klosteris Igaunijā. Aizvēsturiskos laikos Kuremē teritorijā atradās igauņu svētbirze un kalna pakājē – upuravots, kas tagad savu dziedniecisko īpašību dēļ ir pazīstams kā “svētavots”. Klostera vārti ir atvērti apmeklētājiem, lai varētu apstaigāt teritoriju un iepazīties ar klostera iemītnieču ikdienas dzīvi. Lai pamatīgāk apskatītu visu kompleksu, ieteicams pasūtīt vietējā gida pakalpojumus.

Baznīcas pirmā ēka celta 1641.  gadā.  Mūsdienās  saglabājies  ceturtais,  1856.  gadā mācītāja Johana Vilhelma Knīrīma laikā jaunceltais  dievnams. Tā  altāra  gleznu  Kristus  pie  krusta (Golgāta)  1856.  gadā  gleznojis  Jozeps  Millers,  paraugam izmantojot  sava  skolotāja  Pētera  Kornēliusa  radīto  altārgleznu  Minhenes  Ludviķa  baznīcā. Baznīcas patroneses baroneses Bīriņu muižas īpašnieka māsas Augustes Amālijas fon Pistolkorsas apbedījuma piemiņas sienā iemūrēta epitāfija. Torņa būve tiek pabeigta 1856. gada 11. jūnijā, par ko liecina piemiņas plāksne pie baznīcas sienas ar uzrakstu „Erbaut von August von Pistolkors 1856”.  Dievnamu iesvētīja 1864.  gadā un  pēc  gada  baznīcā  uzstādīja  Martina  firmas ērģeles ar 8 reģistriem, ko 1903. gadā paplašināja uz 14 reģistriem. Diemžēl ērģeles izpostīja 2. Pasaules kara laikā. Saulkrastu (Pēterupes) ev.lut.baznīca izdzīvo gan 2.Pasaules kara laikā, kā arī padomju gados. Šis laiks ir viens no grūtākiem, jo daudzas baznīcas apkārtnē tiek izpostītas, draudzes mācītāji atlaisti un draudzes izjukušas. Pēterupes draudze pastāvēja. Baznīca kā arhitektūras piemineklis pat padomju gados tika pie tornīša jumta remonta, kuram līdzekļus piešķīra izpildkomitejas priekšsēdētāja Ņina Manzūrova. (Avots: Saulkrastu TIC)