Pape veidojoties no trim maziem zvejniekciemiem - Papes Priediengala, Papes un Papes Ķoņu ciema. Visi ciemi izstiepušies turpat piecu kilometru garumā līdztekus Baltijas jūras krasta līnijai. Papes Ķoņu ciems ir viens no diviem Latvijas zvejniekciemiem (otrs – Košrags), kas līdz mūsdienām (cik tas iespējams) saglabājis autentisku elpu. Te atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle Vītolnieki ar senu zvejnieku sētu, laivām un sadzīves priekšmetiem, ko vērts iepazīt gida pavadībā. Šobrīd ciemā notiek mūslaiku ēku būvniecība, tādēļ tas ar katru dienu zaudē savu mazskartību. Atrodas Papes dabas parkā.

Veidojās kā nu jau slēgtās Ignalinas AES (6 km attālumā) darbinieku pilsēta ar padomju laikiem izteiktām arhitektoniskām formām un monumentālismu.

Jaunpils attīstība ir saistīta ar Livonijas ordeņa pili, kas līdz mūsdienām gandrīz nav mainījusi savu būvapjomu un ārējo izskatu. Laikā no 1561. - 1919. g. tā piederējusi baronu Reku dzimtai. 1905. g. pili dedzināja, bet vēlāk atjaunoja arhitekta V. Bokslafa vadībā. Būtiskākus pils restaurācijas darbus uzsāka 20. gs. 60. gados. Tagad pilī ir apskatāms muzejs, bet gardēži pils krodziņā var nobaudīt viduslaiku ēdienus.

Viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7.–9. gs. (pēc citiem avotiem: 4.–10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Pilsētas senākā apbūve izveidojusies ap Lielo ielu, kā arī ap Saules
un Parka ielu.

Par Daugavpils dibināšanas gadu uzskata 1275. g.. Tas ir laiks, kad Livonijas ordeņa mestrs Ernests fon Ratceburgs Naujenes pilskalnā uzcēla Dinaburgas pili. Tā vairākkārt cieta lietuviešu un krievu iebrukumos, līdz 1577. g. pili nopostīja krievu karaspēks Ivana Bargā vadībā. Pēc šī notikuma Dinaburgu atjaunoja 17 km tālāk upes labajā krastā, kur tagad atrodas Daugavpils pilsēta. Laikā no 1810.-1833. g. tika uzbūvēts jauns cietoksnis. 1826. g. uzsāka tagadējā vēsturiskā centra apbūvi. 1. pasaules kara gados nozīmīgākos rūpniecības uzņēmumus kopā ar strādniekiem evakuēja uz Krieviju. Pirmās Latvijas Republikas laikā uzplauka Daugavpils kultūras dzīve. Lielākā pilsētas daļa tika nopostīta 2. Pasaules kara laikā - 1944. g. jūlijā. Mūsdienās Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta un nozīmīgs Latgales vēsturiskā novada ekonomiskais centrs. Nesen uzsākta arī Eiropas mērogā unikālā Daugavpils cietokšņa atjaunošana.

 Pilsētas vēsturiskais centrs. Šajā vietā 1670. g. 12. februārī Kurzemes hercogs Jēkabs pasludināja pilsētas nodibināšanas faktu. 20. gadsimta sākumā Vecpilsētas laukumā uz nekalta laukakmens bruģa bija izvietojies pilsētas tirgus. Tagad laukuma perifērijā atrodas Tautas nams, Uniātu baznīca un tūrisma informācijas centrs. Laukumā jāapskata ūdens pumpis, milzu svari un lūša (Jēkabpils simbols) skulptūra. No šejienes var doties pastaigā pa Jēkabpils vēsturisko centru ar šaurajām ieliņām un mazstāvu pilsētas apbūvi.

Tukums vēsturiskajos avotos minēts 1253. g. Livonijas ordeņa un bīskapa līgumā par Kursas dalīšanu. Ja pilsētas nosaukumu tulko no lībiešu valodas, sanāk "smilšu kaudzes, kalni". 14. gs. sākumā pie Livonijas ordeņa mūra pils bija izveidojusies vācu tirgotāju un amatnieku apmetne, kuras uzplaukumu sekmēja Rīgas - Prūsijas ceļa tuvums. Vēlāk pilsētas attīstību būtiski ietekmēja Rīgas - Tukuma dzelzceļa izbūve 1877. g. Padomju laikā Tukuma austrumu pievārtē bija izvietots Baltijā lielākais PSRS armijas lidlauks un kara pilsētiņu. Mūsdienās Tukums ir tāda paša nosaukuma novada centrs ar plašu tūristiem piedāvāto pakalpojumu klāstu. Tukuma vēsturiskajā centrā apskatāms 13. gs. celtās Livonijas ordeņa pils torņa fragments, kurā iekārtots Tukuma pilsētas vēstures muzejs.

Kaut arī Cēsis ģeogrāfiski atrodas Gaujas nacionālā parka vidienē, pilsētai nav nacionālā parka statusa. Taču Cēsīs ir daudzi interesanti apskates objekti, kurus ir vērts redzēt un izzināt tuvāk. Noteikti ir jāiepazīst Cēsu vecpilsēta! Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns meklējams Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz Pils parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils (aprakstu sk. tālāk pie Nr. 44.) bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. To iecienījuši vecāki ar bērniem, jo te izveidots rotaļlaukums. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. Dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu.

Dundagas barons savulaik bijis viens no lielākajiem zemju īpašniekiem Kurzemē, tādēļ 19. gs. otrajā pusē ap muižu izveidojās saimnieciskās un sabiedriskās dzīves centrs. Dundagas centrālā laukuma dominante ir ūdenstornis, aiz kura sākas Dakterleja, kur no 1844. līdz 1854. g. doktorātā strādājis viens no pirmajiem latviešu tautības ārstiem un valodnieks J. Bārs. Līdz pat 20. gs. 60. gadiem no Dundagas cauri Mazirbei un zvejniekciemiem uz Ventspili kursēja mazbānītis. Mūsdienās Dundaga piesaista tūristus ar savu iespaidīgo pili, luterāņu baznīcu, Krokodila skulptūru, keramiķes Eizenbergas darbnīcu u.c. objektiem.