Tāpat kā Ventspils Rātslaukums, arī Tirgus laukums ir uzskatāms par pilsētas vēsturiskā centra nozīmīgu daļu, kura apkaimē ir saglabājies senais ielu plānojums. Kādreizējā Rātsnama vietā tagad slejas kariljonu zvana pulksteņu tornis. Tas zvana katru stundu, bet 12:33:44 un 00:33:44 ar īpašu melodiju ieskandina astronomisko Ventspils laiku. Tirgus laukumā ir aka, kas saulainā laikā darbojas arī kā Saules pulkstenis. Monētu automātā var izkalt īpašu piemiņas monētu.

Līvānu kā lielākas apdzīvotas vietas pirmsākumi ir saistāmi ar 1533. g., kad toreizējais zemes īpašnieks Līvens izveidoja muižu un nosauca to savā vārdā par Līvenhofu. 1678. g. šeit tapa pirmā katoļu baznīca. Pilsēta būtiski cieta abu pasaules karu laikā. Līvānu vārds saistās ar stikla izstrādājumiem. 1887. g. šeit dibināja stikla fabriku, kas mūsdienās ir pārtraukusi savu darbību.

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.

Pāvilosta ir salīdzinoši jauna pilsēta, kas izvietojusies pie Sakas ietekas Baltijas jūrā. Tiesa, viduslaikos jūras kuģu osta bija 6 km attālumā no jūras - Tebras un Durbes upju satekas vietā. Nozīmīgs periods ostas dzīvē bija hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, kad te piestāja jūras kuģi. Poļu-zviedru kara rezultātā Sakas ostu nācās slēgt. Mūsdienās redzamā osta Sakas grīvā veidojās 19. gs. vidū pie t.s. Āķagala zvejniekciema. Āķagala ielu plānojums ir regulārs un katra no tām izved vai nu jūras krastā, vai atduras pret Dzintaru ielu Sakas upes labajā krastā. 1878. g. padziļināja upes grīvu un uzbūvēja molus. Te būvēja divmastu burukuģus. Pasaules kari iznīcināja kuģu floti, taču zvejniecības tradīcijas allaž tika turpinātas. 1991. g. apdzīvotā vieta ieguva pilsētas statusu.

Mūsdienās Pāvilosta ir pazīstama kā populāra burātāju un vējdēļsērfotāju, kā arī vasaras atpūtnieku vieta. Burātājus gaida jahtu osta.

Pilsētas rajons dienvidos no Ventas grīvas, kura mūsdienās redzamā mazstāvu koka apbūve sāka veidoties 19. gs. vidū. Ostgala pirmsākumi meklējami 1836. g., kad Krievijas valdība, solot priekšrocības, aicināja apkārtnes zvejniekus apdzīvot smilšaino un kustīgo kāpu pārņemto piekrastes daļu. Ostgals ir atzīts par valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli.

Sens lībiešu ciems, ar lībisko nosaukumu Mustanumm. Vēl 20. gs. vidū šeit dzīvoja lībieši. Melnsilā pie Baķupītes ietekas Rīgas jūras līcī, Landmaņu, Moricu un Otomeru dzimtas pārstāvji uzbūvēja trīs buriniekus. Melnsilā atrodas divas kultūrvēsturiskas vietas: senā kulta vieta - Baķu baznīckalns un jūras laupītāja Tromeļa pilskalns. (Avots: Rojas TIC)

Vēstures avotos minēts 1310. gadā. 1582./1583. g. Piltenes vaku reģistrā ciemā minētas astoņas sētas, bet 1731. g. Dundagas muižas vaku grāmatā – trīs. 1826. g. katrā sētā dzīvo 16 – 17 cilvēki, kopā ap 60. 1935. g. uzskaites dati liecina, ka Saunagā lībiešu valodu pratuši visi 49 lībieši, bet tikai 11 no viņiem ģimenēs runājuši lībiski. Saunaga Rūpniekos bija veikals, kura īpašniekam Kārlim Tilmanim piederēja brētliņu sālītava. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Arvīds Ludeviks (1912 - 1996). 1945. g. maijā viņš no Ventspils uz Zviedriju vadīja velkoni “Rota” ar latviešu bēgļiem. Kuģi aizturēja un kapteini izsūtīja uz Sibīriju. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Visvaldis Feldmanis (1938 – 2017).

Kretoņu (Kretuonas) ezera dienvidu krastā (ezeru gan neredz aizauguma dēļ) meklējams Kretoņu ciems. Šķiet, ka šī vieta ir „aizķērusies" pagātnē. Cauri ciemam iet viena iela, kurai abās pusēs izvietojušās 19. – 20. gs. mijā (dažas pat mazliet agrāk – 19. gs. vidū) celtās saimniecības. Te redzamas gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkas, kuras rada etnogrāfiska brīvdabas muzeja sajūtu. Dažas no tām gan ir „padevušās" laika zobam. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem, kuru pa „galveno ielu" vērts izstaigāt visā garumā. Šim, tāpat kā pārējiem etnogrāfiskajiem ciemiem ir piešķirts kultūras mantojuma objekta statuss.

Pirmo reizi rakstos Kandavas vārds minēts 1230. g. 1253. g. stāvā Abavas senlejas krasta augšdaļā Livonijas ordenis uzcēla mūra pili, kuras piekājē izveidojās apdzīvota vieta. 17. gs. Kandava tapa par nozīmīgu tirdzniecības centru. Mēra epidēmija un 1. pasaules kara laika notikumi smagi piemeklēja pilsētiņu un tās iedzīvotājus. Pilsētas tiesības Kandava ieguva 1917. g. Padomju laikos Jaunkandavas lauksaimniecības tehnikuma sporta komplekss kļuva par populāru treniņu norises vietu.

Bijušais kursenieku zvejniekciems Kuršu jomas krastā. Jau no 19. gs. sākuma tas ceļojošo kāpu dēļ ir vairakkārt mainījis savu atrašanos un tagadējā vietā pastāv aptuveni gadsimtu. Ciematā uz dzīvi apmetās smilšu kāpu apbērto Nagļu (Naglių) un Karvaiču (Karvaičių) ciema iedzīvotāji. Kuršu kāpu mazākā ciema kultūrainavu veido gan gadsimtu vecas koka dzīvojamās ēkas, gan arī mūsdienās celtās. Kā vienas, tā otras kalpo g.k. kā vasarnīcas un viesu izmitināšanas vietas.