Padomju laikā visa piekraste, sākot no Mērsraga bija teritorija ar pierobežas režīma statusu. Tas nozīmēja, ka civilpersona, kas nebija vietējais iedzīvotājs, vai kurai nebija speciāla terminēta caurlaide tur nevarēja „oficiālā” veidā iekļūt.
Padomju laikā visa piekraste, sākot no Mērsraga bija teritorija ar pierobežas režīma statusu. Tas nozīmēja, ka civilpersona, kas nebija vietējais iedzīvotājs, vai kurai nebija speciāla terminēta caurlaide tur nevarēja „oficiālā” veidā iekļūt. Pirms Mērsraga kanāla tilta bija speciāli izveidots robežsardzes postenis un „šlagbaums”, kuru pacēla, ja tiltu šķērsoja automašīna. Tas gan notika ļoti reti, jo piekraste bija relatīvi mazapdzīvota un autotransporta intensitāte tajā laikā arī nebija ne tuvu tāda kā mūsdienās. Neskatoties uz to, no Slokas autoostas līdz pat Kolkai un Mazirbei tajā laikā regulāri kursēja maršruta autobusi - t.s. „dzeltenie ikarusi”.
Mērsragā atradās PSRS robežsardzes postenis, aiz kura sākās pierobežas režīma zona. No minētā posteņa mūsdienās nekas vairs nav saglabājies. Toties Mērsraga bākas tuvumā ir saglabājušās krasta robežapsardzes un prožektoru māju paliekas ar jumtiem.