Skatu tornis atrodas Mērsraga piejūras pļavā – Jomiņā (Latvijas piekrastē – reti sastopams biotops) – ziemeļos no Mērsraga ostas. No torņa labi pārskatāmi gan piejūras pļavu plašie niedrāji, gan arī dzīvei savvaļā pielāgoto govju noganītās pļavas, kas ir augu sugām nesalīdzināmi bagātākas.

Ejot Saulrieta taku, mūs sagaida Saulkrastu jūrmalai raksturīgā ainava – plaša, smilšaina pludmale un priekškāpas, Pēterupe ar Saules tiltiņu un dižpriedes kāpu mežā. Takas posmā pie Inčupes grīvas aplūkojama Baltā kāpa – viena no Saulkrastu raksturīgākajām vietām. Tās baltais, 18 m augstais smilšu atsegums senatnē kalpojis kā orientieris vietējiem zvejniekiem. Lielās vētrās kāpa tikusi noskalota, to postījuši arī kāpas apmeklētāji, izbradājot stāvo nogāzi, tāpēc kāpas nostiprināšanai un aizsardzībai izveidoti pinumi. Kāpa apaugusi ar vecu priežu mežu. No kāpas paveras skaists skats uz jūru, Inčupes grīvu un plašo pludmali. Atgūt spēkus iespējams gan pie jūras, gan iekārtotajās atpūtas vietās. Lai saglabātu un nodrošinātu kāpas apskati, izveidota laipu taka ar skatu platformu. Takas garums ~ 3,6 km, apskatei nepieciešamais laiks – 1 – 2 h. Sniegotās ziemās Baltās kāpas apkārtnē ir izveidota distanču slēpošanas trase.

Vidzemes skaistākās upes ieteka. Piekrastes posmā starp Gaujas un Daugavas ietekām atrodas viens no lielākajiem Latvijas kāpu kompleksiem ar izteiktām paraboliskām kāpām, kas apaugušas ar mežu (mežainas jūrmalas kāpas). Šī iemesla dēļ šī ir populāra Rīgas un Saulkrastu apkaimes atpūtas (rekreatīvā nozīme) teritorija. Atrodas Piejūras dabas parkā.

Nozīmīgs Rīgas līča krasta un aprimušu kāpu komplekss ar trīs lielo Latvijas upju – Lielupes, Daugavas un Gaujas grīvām un senām atpūtas vietu un kūrortu tradīcijām. Teritorijā izceļas ar skaistām piekrastes ainavām un ir viena no retajām jūrmalas pļavu atrašanās vietām Latvijas piekrastē. Dabas parka teritorijā ietilpst vairāki dabas liegumi – Lielupes grīvas pļavas, Vakarbuļļi, Daugavgrīva, Vecdaugava un Ummis (sk. nodaļu „Dabas liegumi”). Interesantākie dabas veidojumi ir Garciema kāpu amfiteātris un atsevišķas kāpas, piemēram, Legzdiņu un Slēpotāju kalns. Apmeklētājus piesaista dažādie kultūras un vēstures pieminekļi - Mangaļu pussalas fortifikācijas un militārās celtnes (no Krievijas cara līdz Padomju laiku beigām), Daugavgrīvas cietoksnis, Vecāķu kūrorts ar veco piekrastes apbūvi, Daugavgrīvas un Vecāķu pludmales. Rīgas tuvums un svarīgie rekreatīvie resursi ir arī iemesls teritorijas lielai antropogēnai noslodzei. Dabas parks piemērots aktīvam tūrismam (kājinieku, velo, ūdens, auto - moto), distanču slēpošanai, dabas (putnu) vērošanai, kultūras tūrismam, pasīvai atpūtai un izziņas tūrismam. Apmeklētāju vajadzībām izveidota Daugavgrīvas un Rožu kāpu dabas takas u.c. infrastruktūras elementi, kuru blīvums, apjomi un kvalitāte, diemžēl, ne vienmēr ir pietiekams. Diemžēl, šo nozīmīgo pierīgas rekreatīvo objektu nevar pilnvērtīgi iepazīt arī ar velosipēdu, jo nav izveidoti veloceliņi, kas atvieglotu un padarītu drošu braukšanu ar šo videi draudzīgo transporta līdzekli, kā tas, piemēram, ir Kuršu kāpās un pārējā Lietuvas piekrastes teritorijā!

Kurtuvēnu reģionālais parks (Kurtuvėnų regioninis parkas) ir mežu, ūdeņu un mitrāju valstība. Parka reljefs ir izteikti paugurains, tādēļ tas nav ticis izmantots lauksaimniecības vajadzībām. Dabas apvidus, kurā nelielā teritorijā novērojamas daudzveidīgas reljefa formas – augsti pauguri, izteiktas upju ielejas, gravas, termokarsta piltuves, kontinentālas kāpas u.c. Te ir sastopami boreālie (ziemeļu) meži, staignāju meži un purvaini meži, sugām bagāti egļu meži, neskarti purvi, pārejas purvi un slīkšņas, avoti un avoksnāji, dažāda tipa zālāji, sausas un mitras pļavas. Kopumā parkā ir konstatētas 978 augu un 1475 dzīvnieku sugas. Kurtuvēnu apkaime ir populāra dažādu tradīciju svinēšanas vieta. Šeit atzīmē masļeņicu (iekļauta Lietuvas nemateriālā mantojuma sarakstā), vasaras un ziemas saulgriežus u.c. Kurtuvēni ir pazīstama ar zivsaimnieciskajām tradīcijām. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kurtuvēnu muižas ratnīcā.

Unikāla dabas teritorija – Dvietes senleja ar Skuķu un Dvietes ezeriem un senlejai pieguļošajām palieņu pļavām, kas plūdu laikā darbojas kā sava veida Daugavas ūdeņu „uzkrājējs” jeb ventilis. Tā ātri uzņem lielas palu ūdeņu masas, bet vēlāk tās lēnām atdod. Senlejas ūdens līmeņa svārstību īpatnības ir iemesls savdabīgajai senlejas ekosistēmai, kas ir nozīmīga augu un putnu dzīves vieta gan migrāciju, gan ligzdošanas laikā.