Atpūta laukos
1-20 / 787
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Baltijas valstīs pirmā izveidotā baskāju taka atpūtas kompleksā „Valguma pasaule”, kas atrodas mežiem klātajos Valguma ezera krastos. Ejot taku, kājas „masē” smiltis, šķelda, māli, kūdra, grants, čiekuri un dažādi citi materiāli.
N/A
Brocēnu iela šķērso Vēršupīti, kas līkumo cauri Ķemeru pilsētai. Tai pāri savus „kūkumus” pārmetuši vairāk kā 10 mazi un romantiski tiltiņi. Katram no tiem bijis savs nosaukums.
N/A
Arī Senču pilskalns, Baznīckalns un Velna gulta. Pirmo reizi minēts 1230. gadā kā viens no senās kuršu zemes Vanemas centriem. Ar šo objektu var sākt Abavas senlejas skaistāko skatu apzināšanu. Līdz pilskalna plakumam ved kāpnes, un no tā redzami senlejas vārti un upes ielejas kreisā krasta nogāze, kuras piekājē izvietojusies Jaunkandava.
N/A

Divstāvīgs skatu tornis pie Laikjula (Laiküla) – Hāpsalu ceļa, no kuras paveras plaša ainava uz Matsalu līcī ietekošo upīšu palieņu pļavām. Te var vērot migrējošās dzērves un zosis, bet pavasaros varbūt laimēsies redzēt vai dzirdēt ķikutu Gallinago media. Viens no retajiem torņiem, kas ir pielāgots cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
N/A

Līdz akmenim aizved (ir norādes) skaista taka, kas līkumo pa Rogāļu strauta izrauto gravu. Strauta kreisā krasta nogāzē, ~ 0,1 km pirms tā ietekas Daugavā, iegūlis 6,5 m garais, 4,6 m platais un līdz 3,7 m augstais Rogāļu akmens, kura tilpums ir novērtēts ap 40 m³. Blakus tam atrodas liela atlūza.
N/A
Braucot no Kandavas un Sabili, ceļa labajā pusē izveidots stāvlaukums, no kura ved kāpnes uz skatu laukumu Abavas senlejas augstākās vietas – Greiļu kalna nogāzē. No tās paveras viens no labākajiem senlejas skatiem ar pļavu un mežu mozaīku. Ainavu bagātina otrā senlejas pusē esošās Imulas un Amulas ielejas.
N/A

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.
N/A

Opekalns (arī Apukalns, Opekols) ir paugurs Alūksnes augstienē, 235 metrus virs jūras līmeņa, Veclaicenes pauguraines viena no augstākajām virsotnēm. Tā virsotnē uzcelta Opekalna luterāņu baznīca (1774—1779), kas ir visaugstāk virs jūras līmeņa novietotais dievnams Latvijā. Opekalna ciemā dzimis leģendārais Dziesmu svētku virsdiriģents Haralds Mednis.
N/A

Dabas lieguma teritorijā ir vērojama Kurzemei reti sastopama ainava, kurā atrodas aizsargājams biotops – klajas iekšzemes kāpas ar kāpsmildzenes pļavām, kā arī lapukoku meži, kurā aug parastais skābardis. Tūristi Sventājas ielejas labā krasta nogāzē var apmeklēt Muižas (Leju) svētavotu (kāpjošs avots), virs kura kuplo Latvijas dižākā ieva un izveidota jauka niedru lapene. Pirms avota no ceļa paveras plašs skats uz Sventājas ieleju.
N/A
Uz pāļiem veidotā koku laipu taka līkumo cauri Vēršupītes dumbrājiem (pārmitri platlapju meži), tādēļ visiespaidīgākie skati šeit ir vērojami tieši pavasara palos vai citos gadalaikos pēc lielām lietavām, kad mazā upīte iziet no krastiem un appludina dumbrājus lielākā platībā. Par teritorijas sezonālu applūšanu liecina arī daudzo alkšņu resnie sakņu kakli, kas nevilšus atgādina mangrovju audzes. Mitrie meži ir viens no sugu skaita ziņā daudzveidīgākajiem Latvijas biotopiem.
N/A

Jēsū – Kepu ceļa malā pie Leti (Läti) ciema ir izveidots autostāvlaukums ar putnu vērošanas torni, no kura paveras skats uz Hallistes upes palieņu pļavām un tuvējā ciema apkārtni. Stipru palu laikā arī no šī torņa redzamā apkārtne (izņemot ceļus) var atrasties zem ūdens. Laba putnu vērošanas vieta. Läti tulkojumā no igauņu valodas nozīmē Latvija.
N/A

Teiču dabas rezervāts – neskarta teritorija, purvi un putni. Tā ir nozīmīga putnu atpūtas vieta pirms sezonālajām migrācijām. Šeit vienkopus iespējams ieraudzīt līdz 1500 dzērvju, un līdz 8000 zosu. Purvā sev piemērotu vietu saviem riestiem atraduši arī rubeņi, tādēļ, ja agrā pavasarī esi netālu, noteikti ieklausies, varbūt sadzirdēsi šo majestātisko putnu rubināšanu.
Iepazīt šo unikālo dabas nostūri iespējams kopā ar gidu, dodoties ekskursijā pa Sildu taku, kas 2013. gadā piedzīvojusi renovāciju. Veicot aptuveni 3 km garu maršrutu pa labiekārtotām koka laipām, pavērsies brīnišķīgas neskarta purva ainavas. Iepazīsiet dažādus purva tipus (augstie sūnu, pārejas u zāļu), varēsiet vērot akačus un lāmas no purva laipu drošā pamata kā arī vērties divu purva ezeru - Sildu un Dzērvītes - zilajās acīs.

Takas apmeklējams iespējams tikai Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka pavadībā no 1. jūnija līdz 31. oktobrim.
N/A
Medinsku Vincīšu akmens. Vietējie iedzīvotāji pakalnu, uz kura atrodas dižakmens, sauc par Magoņkalnu. Medinsku Vincīšu akmens atrodas koku pudurī tikai 40 m pa kreisi no Jaunviļānu – Medinsku ceļa un aptuveni 40 m no Maltas upes labā krasta. Sarkanā rapakivi granīta akmens izmēri: garums 6,6 m, platums 5,4 m , augstums 3,3 m, apkārtmērs 20 m, tilpums 40 – 45 kubikmetri.
N/A
Kanjonveidīgu gravu komplekss, kas veidojies dolomīta slāņos, veidojot atsegumus un nelielus ūdenkritumus upītes gultnē. Lai arī Kalamecu - Markūzu gravas tiek bieži popularizētas un apmeklētas kā tūrisma objekts, tajās nav attiecīgs, šim mērķim paredzēts labiekārtojums!
N/A

Bijušā piecstāvīgā metāla skatu torņa apkaimē plešas Lemmjegi upes palieņu pļavas. Netālu atrodas kādreizējā Oksas kroga (Oksa kõrts) vieta, kur saglabājies iespaidīgs manteļskurstenis. Apkaimes apskatei izveidota 0,8 km gara koka laipu taka.
N/A
Rāznas ezers (57,8 km2), saukts par Latgales jūru, pēc ūdens ietilpības lielākais Latvijā, atrodas Latgales augstienes Rāznavas paugurainē. Tā gleznainajā apkārtnē paceļas Latgales augstākās virsotnes un latgaļu pilskalni. Ezera krastos atrodas iecienītas atpūtas vietas. Lai pasargātu un saglabātu unikālo dabas kompleksu, izveidots Rāznas Nacionālais parks un teritorija iekļauta Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā Natura 2000. Ezerā ir 10 salas, divi līči. Ezera ūdens līmenis ir 163,8 m virs jūras līmeņa.
N/A
Līdzīgs nostāsts kā par Āraišu Zviedru priedi, kuru ar saknēm gaisā esot stādījis Zviedru karalis.
N/A

Ap 9 km garā taka (vienā virzienā) sākas Skaņākalna dabas parkā (Mazsalacā) un beidzas pie Ramatas. Tā iepazīstina ar Salacas ielejas dabas parka nozīmīgākajām vērtībām – smilšakmens atsegumiem (Skaņaiskalns, Dauģēnu klintis u.c.), alām, nozīmīgu izmēru laukakmeņiem u.c. Taka marķēta. Tajā izvietoti informācijas stendi, norādes. Jāpadomā par loģistiku – kā nokļūt sākuma punktā.
N/A

Embūtes senlejas ekotūrisma taka iepazīstina ar ledāja veidoto Embūtes pauguraini, gravām (gravas un nogāžu meži – aizsargājami biotopi) un nozīmīgiem dabas un kultūras pieminekļiem – Embūtes pilskalnu, muižas, pils un baznīcas drupām, Kuršu virsaiša Induļa nāves vietu, Joda dambi, pļavām, skatu torni u.c. Apkārtnē izveidoti velomaršruti. Atrodas Embūtes dabas parkā.
N/A

Daugavas ielejas dabas parks ir vienīgā vieta, kur starp Daugavas HES ūdenskrātuvju kaskādēm vēl salīdzinoši īsā upes posmā saglabājusies Daugavas ieleja un tās sānu pieteku gravas tādas, kādas tās apmēram izskatījās pirms teritorijas appludināšanas. Īpaši skaisti skati paveras no Daugavas labā pamatkrasta nogāzes pie Aizkraukles baznīcas un pilskalna. Nogāžu meži, pļavas, avotu izplūdes vietas un nelielie dolomīta atsegumi ir aizsargājami biotopi. Aizkraukles pilskalnā izveidota atpūtas vieta. Netālu no tā apskatāmas arī Aizkraukles pilsdrupas.