Atpūta laukos
1-20 / 788
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Baltijas valstīs pirmā izveidotā baskāju taka atpūtas kompleksā „Valguma pasaule”, kas atrodas mežiem klātajos Valguma ezera krastos. Ejot taku, kājas „masē” smiltis, šķelda, māli, kūdra, grants, čiekuri un dažādi citi materiāli.
N/A

Molu (sākotnēji – pāļu rindas ar akmeņu krāvumiem) izbūve pie Sakas ietekas jūrā tika uzsākta 1878. gadā, lai nodrošinātu ostas darbību. 1929. gadā notiek molu pārbūve, pagarinot tos ar masīviem betona blokiem. Pēdējā rekonstrukcija notika 2010. gadā, pārveidojot molus par ērtu pastaigu un makšķerēšanas vietu, no kuras var vērot arī saulrietu.
N/A
Dabas liegums veidots ar mežiem apaugušā lielpaugura – Nesaules kalna un tā apkārtnē esošo boreālo un mitro mežu aizsardzībai. Teritorija ir salīdzinoši grūti pieejama un nav labiekārtota apskates nolūkam.
N/A
Viena no nedaudzajām Latvijas vietām (ap kilometru ziemeļrietumos no Lapmežciema), kur savulaik bijušas skaistas kadiķu pļavas. Kopš šajā vietā vairs nenotiek saimnieciskā darbība (pļaušana, lopu ganīšana) kadiķu pļavas aizaug un daudzi kadiķi jau ir aizgājuši bojā. Lai šo teritoriju turpmāk saglabātu tāda, kāda tā ir bijusi, tai nepieciešama regulāra apsaimniekošanas pasākumu īstenošana. Netālu no Kadiķu noras atrodas Slīteres nacionālais parks, tajā esošā Zilo kalnu krauja un Šlīteres bāka. No Lapmežciema puses 2009. g. septembrī bija uz ceļa sagāzti koki, ceļš pārrakts un uz tā izbērtas naglas, tādēļ šo objektu nav ieteicams apmeklēt!
N/A

Izbraucot no Kolkas Melnsila virzienā, pa ceļam var piestāt pie Zēņu dīķa. Tā ir 1,3 ha liela mākslīga ūdenskrātuve, ko 20.gs. 60.gados izraka, lai iegūtu ledu Kolkas zivju fabrikas vajadzībām. Makšķerēšana un pastaigas. Apsaimnieko biedrība “Kolkas makšķernieku klubs”.
N/A

Vecročupe iztek no Vaides dīķa, kas radīts mākslīgi, aizsprostojot Vaides un Kukšupes grāvjus. To padomju laikā īstenoja meža apsaimniekotāji ar mērķi – audzēt zivis un izveidot rekreatīvu teritoriju. Pie Vaides dīķa izveidota atpūtas vieta (koka lapene), uzstādīts informācijas stends. Vaides dīķa ziemeļu krastā atrodas 1928. g. izveidotie Vaides kapi, kuros redzami interesanti koka krusti.
N/A
Ap 25 km gara un līdz 1,5 m plata vaļņveida reljefa forma Adzeles pacēluma dienvidu malā, kas apaugusi ar skujkoku mežu. Latvijā reti biotopi un nozīmīga daudzu aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu dzīves vieta. Numerenes valni var ļoti labi "izjust", braucot pa Kārsavas - Tilžas ceļu. Dabas parkā atrodas slēpošanas kalns "Nūmerene".
N/A

Viena no trijām Dienvidigaunijas augstienēm ar ainaviskiem pauguriem un skaistām skatu vietām. Tās „centrā” iegūlis līčiem bagātais Pühajärv ezers (tulkojumā – Svētezers).
N/A

Ap 9,5 km garais un līdz kilometru platais ezers atrodas subglaciālā – t.i. ledāja veidotā vagā, tādēļ tas ir ne tikai Lietuvas, bet arī otrs Baltijas dziļākais ezers (pēc dažādiem avotiem 60,5 m vai 62,5 m). Tauragna dienvidu krastā paceļas Taurapils pilskalns (Taurapilio piliakalnis). Saglabājušies nostāsti gan par pagānu priesteri, kas te dzīvojis, gan nogrimušu baznīcu, gan laikiem, kad pilskalnu no visām pusēm apņēmis ūdens. No pilskalna plakuma paveras visaptverošs skats uz Tauragnu.
N/A
Dūņu reģenerācijas dīķi – vieta, kur tiek deponētas kūrorta rehabilitācijas centrā „Jaunķemeri” izmantotās dūņas.
N/A

Salājs ir līčiem un salām bagāts ezers. Tam blakus esošajā Mazā Soloja krastā ir meklējams Milkas pilskalns un izveidota atpūtas bāze. Abu ezeru apkārtne ir ļoti ainaviska, tādēļ tā iekļauta dabas lieguma zonā.
N/A
Taka ap Ozolu Mazezeru. Purvaino krastu posmā, ap ezera rietumu galu, ierīkotas gājēju laipas. Novērojami purva, meža un ezera augi, dzīvnieki un biotopi. Jūlija beigās īpaši krāšņi zied ūdensrozes. Blakus atrodas Ozolmuiža ar parku.
N/A
Resnākā un lielākā Latvijas parastā īve (Taxus baccata). Aug Zentenes muižas parkā iepretim muižas pilij (tagad - skola).
N/A
Vidzemes augstienes ziemeļdaļas – Mežoles pauguraines daļa, kas ir nozīmīga boreālo (ziemeļu) un purvaino mežu, kā arī dažāda tipa purvu izplatības vieta un aizsargājamu bezmugurkaulnieku sugu dzīves vieta.
N/A

Ziemeļos no Andrupenes lauku sētas muzeja dziļā starppauguru ieplakā ir iegūlis nelielais (130 m garš, 120 m plats) Andrupenes purvs – augstā tipa purvs ar klaju centrālo daļu. Ieplakas nogāzes klāj baltalkšņu audzes. Rāznas nacionālā parka administrācija 2009. gadā atjaunoja Andrupenes pamatskolas izveidoto purva mācību taku, izveidojot kāpnes, skatu platformu, dēļu laipas un informācijas stendus.
N/A

1,2 km gara taka, kas pa purvainu mežu aizved līdz Ērdi purvam (Öördi raba) un tā austrumu daļā esošajam Ērdi ezeram (Öördi järv), pie kura izveidota atpūtas un peldvieta.
N/A

Pie Rumbiņas ietekas Daugavā (upītes kreisajā krastā iepretim Lielvārdes parkam) redzams Daugavas noskalotāsDievkalna pilskalna (Cepures kalns) nogāzes. Pēc senlietu atradumiem var spriest, ka te laikā no 1. g. t. pr. Kr. līdz 6. - 7. gs. dzīvojuši baltu cilšu pārstāvji. Līdz Ķeguma HES līmenim var nokļūt pa kāpnēm, no kurienes paveras labākais skats uz šo objektu.
N/A

Līčainā un pussalām bagātā Ciriša ezera (atrodas Ciriša dabas parkā) klājs rotājas ar vairākām salām, no kuras lielākā – Upursala savā koku lapotnē ir paslēpusi Upurkalnu - senu latgaļu pilskalnu. Tā pakājē konstatētas senas apmetnes liecības un atrastas trauku lauskas, akmens kalts un citi priekšmeti. Salas austrumdaļas piekrastē izveidota laivu piestātne, bet apkārt salai - labiekārtota dabas taka. Pilskalnā uzvedīs koka kāpnes. Laivu var sarunāt viesu namā „Aglonas Cekuli”.
N/A

Dviragio ezera salā atrodošie Salu muiža un parks no putna lidojuma atgādina Lietuvas kartes aprises. Muižas saimniecības austrumu pusē esošais parks – jaukta plānojuma. Tas ir viens no senākajiem parkiem Lietuvā. Vēl Radviļiem saimniekojot, te bija meža parks, kurā koki netika cirsti. Parkā valdīja vietējo sugu lapu koku – kļavas, liepas, oši, apses, kuri šobrīd jau ir divi simtu gadu veci. Uz ezera pusi stiepjošā taka savieno aleju ar parka taku pie ezera. Līdz mūsdienām ir saglabājušies apstādījumi, aleju fragmenti.
N/A

Viens no ainaviskākajiem Nemunas pilskalniem ar skaistu skatu uz upes ieleju. 13. – 14. gs. šeit atradās militārs nocietinājums (nav saglabājies).