Atpūta laukos
1-20 / 787
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Baltijas valstīs pirmā izveidotā baskāju taka atpūtas kompleksā „Valguma pasaule”, kas atrodas mežiem klātajos Valguma ezera krastos. Ejot taku, kājas „masē” smiltis, šķelda, māli, kūdra, grants, čiekuri un dažādi citi materiāli.
N/A

Dabas taka atrodas Zaķumuižā un ved cauri vecajam muižas parkam, pa ceļam iespējams aplūkot simtgadīgus kokus, dažādus augus, kā arī dažādus kukaiņus, putnus. Taka ir veidota kā mācību taka un to veidojusi Zaķumuižas pamatskolas skolotāja. Taka ir 1,5 km gara. Tai ir vidējas grūtības pakāpe: takas reljefs ir samērā vienmērīgs, mērens, izņemot atsevišķus posmus (daži stāvumi un kritumi, dažviet nelīdzens reljefs), tāpēc īpaša fiziska sagatavotība pirms takas iziešanas nav nepieciešama. Vietās, kur reljefs ir stāvāks, izvietoti roku balsti, bet pāri muižas dīķu sistēmas ūdeņiem uzcelti divi tiltiņi. 

        
N/A
Lubāna ezers, Lubāna mitraine. Lubāns – platības ziņā lielākais ezers (80,7 km2) Latvijā, vislielākais iedambētais ezers Eiropā, un ap to esošais Lubāna mitrājs bioloģiskās daudzveidības ziņā ir unikāla vieta ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā mērogā – dabas liegums, iekļauts Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā NATURA 2000 un atbilstoši Ramsāres konvencijas kritērijiem – starptautiskas nozīmes mitrājs. Lubāna mitrājs, ko vietējie iedzīvotāji jau izsenis dēvē par klāniem, ir zemie un augstie purvi, slapjās pļavas, mitrie meži. Rudeņos un pavasaros ūdenskrātuvēs apmetas tūkstošiem migrējošu ūdensputnu, kurus ērti novērot no putnu novērošanas torņiem vai ūdenstūrisma attīstības centra terases.
N/A
Šī skata dēļ ir vērts braukt arī no tālienes. No Latvijas mērogā iespaidīgā reljefa veidojuma paveras tāls skats līdz pat Hānjas augstienei Igaunijā, kur zinātājs atpazīs arī Lielo Munameģi – Baltijas augstāko virsotni.
N/A

No ūdens tūrisma attīstības centra „Bāka” skatu laukuma, kas atrodas Lubāna ezera ziemeļdaļā pie V 560 autoceļa, paveras viens no labākajiem Lubānas ezera skatiem. Redzams milzīgais Latvijas lielākā ezera klajs un Kvāpānu – Īdeņas zivju dīķu ar dambjiem ainava.
N/A

Ar dažādām mežaudzēm klāta teritorija, kur atrodas Latvijā viena no lielākajām pusparazītauga - baltā āmuļa atradnēm. Vislabāk šie savdabīgie augi novērojami bezlapu periodā. Latvija ir Baltā āmuļa ziemeļu izplatības robeža, tāpēc tie sastopami samērā reti. Nav labiekārtota apkatei. Interesanti minēt faktu, ka daudz labāk šo augu var pamanīt un vērot ārpus lieguma teritorijas.
N/A
Upes tecējuma ziņā – straujš un vietām krāčains Gaujas posms starp Vidagu un Vecpalsas ieteku, kura (un kura pieteku) krastos vietām sastopami dolomīta atsegumi, no kuriem lielākie ir Randatu klintis. Liegums veidots g.k. dažādu mežu, pļavu un ar atsegumiem saistītu biotopu aizsardzībai. Arī no ainaviskā un ūdenstūrisma viedokļa – interesants Gaujas vidusteces posms. Izveidoti labiekārtojuma elementi Randatu klinšu apskatei u.c. Teritorija ietilpst Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidū (sk. sadaļu "Aizsargājamo ainavu apvidi").
N/A

Teritorijas apskates nolūkos ir izveidota un labiekārtota dabas izziņas taka. Dabas liegums atrodas Abavas senlejas dabas parka teritorijā. Taka iepazīstina ar vienīgo krūmu čužas savvaļas augšanas vietu Latvijā.
N/A
Teritorijas izveides mērķis – vidus Juras perioda kaļķakmens atsegumu, kas atrodas Zaņas upītes lejtecē, aizsardzība. Zaņas lejtecē ir izveidota taka aktīviem kājāmgājējiem, kas sākas pie Zaņas dzirnavu (celtas 1864. g., pārbūvētas 1890. g., darbību beigušas 1960. g.) aizsprosta un līkumo gar stāvajiem upītes krastiem ietekas Ventā virzienā.
N/A

Gaiziņkalna apkārtne - Latvijas augstākā vieta ar Vidzemes augstienei raksturīgo pauguraino reljefu, izcila ainavu vieta, lai gan labu (vēl jo vairāk - labiekārtotu) skatu punktu nav nemaz tik daudz vai nav vispār. Parka „centrā” atrodas Gaiziņkalns – Latvijas augstākais un Baltijas otrs augstākais reljefa punkts (311,6 m vjl). Gaiziņkalna apskatei izveidota labiekārtota taka. Ziemas sezonā Gaiziņš ar apkārtni ir viena no Latvijas populārākajiem kalnu un distanču slēpošanas vietām. Kā licencētas makšķerēšanas vieta iecienīts ir Viešūra (Kaķīša) ezers. Teritorija ietilpst arī Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū. Esot Gaiziņkalna dabas parkā, jāsecina, ka Latvijā ir liels ainavu potenciāls, kas šobrīd kā resurss praksē gandrīz netiek izmantots.
N/A

Pārgājiens laikā un telpā, jo taka uzskatāmi attēlo šīs vietas vēsturi kopš brīža, kad atkāpās Ledājs – iespaidīgās Gaujas senlejas veidotājs. Smilšakmens iežu atsegumi aizved vairāku simtu miljonu senā vēsturē – Devona periodā, ko sauc arī par „zivju laikmetu”. Bet pavisam nesen šeit parādījās cilvēks, kas arī atstājis savas pēdas. Kā viens no takas apskates objektiem ir 13 m garā Svētavota ala, no kuras iztek Svētavots.
N/A
Brīvdienu mājas "Korķi” apkārtnes priežu mežā ir izveidota Jāņtarpiņu taka. Ideāla vieta aktīviem sēnotājiem un ogotājiem. Savukārt saules un jūras cienītāji pa šo taku 5-10 minūšu gājienā nonāks Vitrupes pludmalē, kur varēs baudīt sauļošanās un peldēšanās priekus.
N/A
No mazpazīstamā pilskalna skatu stigas paveras viens no Vidzemes neparastākajiem skatiem uz Augstrozes Lielezeru. Pilskalnā slejas pilsdrupas, kuru apskates nolūkā izveidota neliela taka. Atrodas ZBR.
N/A

Veidots Kuršu kāpas (lielākais kāpu veidojums Baltijas valstīs), piekrastes, biotopu, sugu, kultūrvēsturiskā mantojuma un kurortoloģisko resursu aizsardzībai. Vienīgā vieta Baltijā, kur tik lielā teritorijā var apskatīt klajus kāpu smiltājus, kas joprojām ir aktīvi un vēja ietekmē veido t.s. eolās reljefa formas. Te atrodas Baltijā vienīgais Jūras muzejs un Delfinārijs.
N/A

Viena no trijām Dienvidigaunijas augstienēm ar ainaviskiem pauguriem un skaistām skatu vietām. Tās „centrā” iegūlis līčiem bagātais Pühajärv ezers (tulkojumā – Svētezers).
N/A
Micānu - Kirkas kalns. Mazā pils Priežukalnā (Kirkas kalnā) 1792. gadā tika pārveidota par luterāņu baznīcu. Tādēļ šo kalnu arī šodien sauc par Kirkas kalnu (tulkojumā no vācu valodas – Baznīcas kalns). Vecie ļaudis ir stāstījuši, ka zem baznīcas esot izbūvēts liels pagrabs, kurā glabājušās baznīcas un Manteifeļu dzimtas dārglietas, kā arī pagrabā atrodas Manteifeļu dzimtas kapenes.
N/A
Priede bija sasniegusi 4,63 m apkārtmēru un līdz 1951. gadam (nokalta) bija resnākā Baltijas priede. Viens no retajiem tik veciem kokiem, kuram ir tik precīzi (izskaitot gadskārtas) noteikts vecums - 370 gadi! Tagad par kādreizējo dižkoku liecina vairs tikai piemiņai atstāta un iekonservēta stumbra daļa ceļa malā. Priedes stumbra šķērsgriezuma ripa apskatāma Latvijas Dabas muzejā un Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
N/A
Taka veidota gar Gaujas labo krastu augšpus un lejpus Gaujienas un tā iepazīstina ar nogāžu mežu un dažādu pļavu biotopiem. Visā tās garumā izvietoti informatīvi stendi. Takas daļu lejpus Gaujienas var braukt ar velosipēdu.
N/A

Dzūkijas Nacionālais parks dibināts 1991. gadā. Tā ir lielākā Lietuvas īpaši aizsargājamā dabas teritorija un viens no mežainākajiem valsts apvidiem. Nacionālais parks ir bagāts ar upēm, kuru krastos nereti redzami iespaidīgi nogulumiežu atsegumi, kā arī simtiem avotu un avoksnāju. Starp vērtīgiem biotopiem pieminamas arī pļavas un palieņu pļavas, purvi u.c. mitrāji. Kopumā parkā konstatētas gandrīz 2000 augu sugas un 2108 dzīvnieku sugas, kukaiņus u.c. ieskaitot. Viena no nozīmīgākajām kultūrvēstures vērtībām ir etnogrāfiskie ciemi un saglabātās biškopības, amatniecības, arhitektūras, kulinārās u.c. Cilvēki izsenis dzīvojuši saskaņā ar dabu un izmantojuši tās bagātības – ogas, sēnes, bišu medu, tīro avotu un upju ūdeni un piekopuši dažādu amatu un biškopības tradīcijas. Pazīstama Dzūku tradīcija ir sēņu un ogu vākšana plašajos mežos. Parkā ir izveidoti kājāmgājēju, velotūrisma un ūdenstūrisma maršruti. Apmeklētāju centri atrodas Merķines (Merkinė) pilsētā un Marcinkoņa (Marcinkonys) ciemā.
N/A

Kurtuvēnu reģionālais parks (Kurtuvėnų regioninis parkas) ir mežu, ūdeņu un mitrāju valstība. Parka reljefs ir izteikti paugurains, tādēļ tas nav ticis izmantots lauksaimniecības vajadzībām. Dabas apvidus, kurā nelielā teritorijā novērojamas daudzveidīgas reljefa formas – augsti pauguri, izteiktas upju ielejas, gravas, termokarsta piltuves, kontinentālas kāpas u.c. Te ir sastopami boreālie (ziemeļu) meži, staignāju meži un purvaini meži, sugām bagāti egļu meži, neskarti purvi, pārejas purvi un slīkšņas, avoti un avoksnāji, dažāda tipa zālāji, sausas un mitras pļavas. Kopumā parkā ir konstatētas 978 augu un 1475 dzīvnieku sugas. Kurtuvēnu apkaime ir populāra dažādu tradīciju svinēšanas vieta. Šeit atzīmē masļeņicu (iekļauta Lietuvas nemateriālā mantojuma sarakstā), vasaras un ziemas saulgriežus u.c. Kurtuvēni ir pazīstama ar zivsaimnieciskajām tradīcijām. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kurtuvēnu muižas ratnīcā.