~40 km garš Rīgas jūras līča piekrastes posms ar trīs lielu upju – Lielupes, Daugavas un Gaujas grīvām, aprimušu kāpu veidojumiem un biotopiem, jūrmalas pļavām un mežainām jūrmalas kāpām, kas ir nozīmīgs rekreatīvais resurss.

Dabas resursu, dabas, ainavas, bioloģiskās daudzveidības un kultūras pieminekļu ziņā – viens no bagātākajiem un ainaviski neparastākajiem Latvijas dabas parkiem, kura galvenā „vērtība” ir mazskartā Daugavas vidusteces ieleja ar astoņiem lieliem lokiem (garums 4 – 8 km) un tās pieteku gravām. Izcilas ainavas paveras no Daugavas ielejas stāvajiem krastiem, īpaši Slutišku un Ververu kraujām un Elernes grants kalna, kā arī citām vietām. Ielejas krastos atrodas divi desmiti dažādu arheoloģijas pieminekļu, senie senču pilskalni - Naujenes, Markovas, Vecračinas u.c., neskaitāmi dievnami - Juzefovas, Spruktu, Borovkas, Elernes, Sīķeles, Kaplavas u.c., muižas (Rozališku, Lielbornes u.c.), kā arī unikālā vecticībnieku apdzīvotā Slutišku sādža, kurā apmeklētājiem izveidota muzeja ekspozīcija. Parka teritorijā atrodas arī interesantas dabas takas, velomaršruti, var veikt pārgājienus ar zirgiem. Nesen Krāslavā uzcelts jauns un moderns skatu tornis. Saistošs ir nobrauciens pa Daugavu ar laivām. Dabas parks ietilpst lielākā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā - Augšdaugavas aizsargājamo ainavu apvidū.

Naujenes pilskalns veidots līdz 25 m augstā un stāvā Daugavas ielejas krastā, ko ietver divas sānu gravas. 1275. - 1277. g. Livonijas ordeņa mestra Ernesta fon Rācenburga vadībā agrākās latgaļu koka pils vietā uzceļ mūra pili. Tajā varēja iekļūt pa paceļamu tiltu, šķērsojot ārējo un iekšējo priekšpili. Līdz 16. gs. vidusdaļai pils kalpo kā Dinaburgas komtura rezidence. 1577. g. to noposta Ivana Bargā karaspēks. Pēc šī notikuma Dinaburga zaudē savu stratēģisko nozīmi, un jaunas nocietinātās būves celtniecība tiek uzsākta vietā, kur tagad atrodas Daugavpils. Blakus ordeņa pils drupām uzstādīts samazināts pils makets, kas palīdz iztēloties, kā šeit izskatījās pirms daudziem gadsimtiem. Līdz pilskalnam no autostāvlaukuma var nokļūt pa labiekārtotu taku. No pilskalna paveras viens no skaistākajiem Daugavas loku dabas parka skatiem.

Teritorija veidota aizsargājamu tauriņu sugu un to populāciju aizsardzībai. Nīcgales mežos atrodas arī populārs tūrisma objekts – Nīcgales lielais akmens, kas pēc tilpuma ir lielākais Latvijas dižakmens - ģeoloģisks un ģeomorfoloģisks dabas piemineklis. Tā tilpums ir ap 170 m3, apkārtmērs 31,1 m, augstums 3,5 m, garums 10,5 m, platums 10,4 m.

Ap 2 km garā taka izveidota 1994. g. No autostāvlaukuma tā uzlīkumo Daugavas ielejas krastā, kur mežu ieskauts ieslēpies viens no mazākajiem latgaļu pilskalniem. Tā dienviddaļu noraka 20. gs. 20. gados, kad te ieguva granti. Pilskalna plakums atrodas ~ 40 m virs Daugavas līmeņa, tādēļ pa nelielo skatu stigu vērojama iespaidīga Daugavas ielejas ainava. Takas malā netālu no Putānu strauta ir redzams stabs, kas iezīmē projektētā Daugavpils HES maksimālā ūdenslīmeņa atzīmi. Tālākajā gaitā taka aizved līdz Slutišku sādžai.

Salīdzinoši liela teritorija dienvidos starp Irbes un Stendes upi, kas unikāla ar mazskartajiem mežu masīviem, kāpu veidojumiem, Irbes vecupju sistēmu un iegareno, piekrastei paralēli izvietoto Dižpurvu. Irbe pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par samērā populāru ūdenstūrisma galamērķi, taču tās krastos, diemžēl vēl aizvien ir nepietiekama ar tūrismu saistītā infrastruktūra. Tā kā liegumu caurauž blīvs meža ceļu tīkls, tā ir potenciāla vieta dažādām dabas un izziņas tūrisma aktivitātēm.