Рассказы

Stāsts no obligātā dienesta pieredzes, dienot PSRS bruņotajos spēkos (1989-1991).

Līdz galam neizpētīta lappuse Cēsu kaujās ir tieši sadursme pie tilta pār Amatas upi 1919.gada 5.jūnija vakarā. Šī ir vieta, kur vācu landesvērs atklāj savus īstos nodomus. Līdz tam sarunās vācieši apgalvo, ka Cēsīs esot Sarkanā Armija (patiesībā ir Ziemeļlatvijas un Igaunijas armijas), un vācu armija Ieriķos gaidot tās uzbrukumu. Igauņu bruņuvilciens Nr.2 ar tā komandieri kapteini Lepp- pēc virspavēlnieka ģenerāļa Laidonera rīkojuma- dodas uz sarunām Ieriķu dzelzceļa stacijā.. Vācieši neierodas vispār un atsūta ziņu, ka gaidīšot sarunu vedējus uz dienvidiem no tilta pār Amatu. Igauņu komandai palīgā- kā labs apkārtnes pazinējs- tiek norīkots Cēsu Skolnieku rotas kareivis Kārlis Dzirkalis. Uz bruņuvilcina arī divi pulkveži- Sabiedroto pilnvarotais Grīns(W.Green) un igaunis Rēks(Reek). Vilciens apstājas tālāk no tilta ziemeļu (Cēsu) pusē. Sapieris leitnants Lutsārs(Lutsaar) ar dažiem vīriem dodas pārbaudīt, vai tilts nav mīnēts. Komandieris Leps ar abiem pulkvežiem seko 200 soļu aiz sapieriem.

Ar šo īso pārskatu pār pēdējām tūkstošgadēm mēs vēlējāmies atgādināt tās lietas, kas būtu jāzina katram Latvijas iedzīvotājam, un īpaši tiem, kuru ikdienas darbs saistīts ar Latvijas valsts pārvaldi. Mūsu vēsture ir bijusi ļoti interesanta un vienlaikus sarežģīta. Visos laikos ir bijušas personības, kuras ietekmējušas vēstures procesus un kuru devums šodien liek atcerēties, mācīties un vērtēt politiskās norises, darāmos darbus un individuālos sasniegumus caur vēstures prizmu. Esam centušies iezīmēt arī simbolus un rituālus, kuriem joprojām ir liela nozīme, bet saknes meklējamas vēsturē.

Pirmais Latgales kongress notika 1917. gada 9. un 10. maijā (pēc vecā stila 26. un 27. aprīlī) Rēzeknē. Kongresa pirmā diena noritēja kinoteātrī "Diana", otrā – Atbrīvošanas alejā 56, kur šobrīd atrodas Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskola. Latgales kongress bija Latgales latviešu pārstāvju sanāksme, kas apsprieda Latgales pašpārvaldes jautājumus, tostarp jautājumu par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to apvienošanās ar Vidzemes un Kurzemes latviešu apdzīvotajām teritorijām.

Informēju, ka Skrundas novada pašvaldība 2015. gadā sagatavojusi un izvietojusi informatīvus stendus, sasaistot vēsturiskas vietas Skrundas novadā un atgādinot par Oskara Kalpaka bataljona štāba vietu un Latvijas atbrīvošanas uzsākšanu 1919. gada sākumā. Stendi izvietoti parkā pie Rudbāržu muižas, Nīkrāces pagasta Lēnās pie piemiņas sienas un Skrundas pagasta Jaunmuižā pie autoceļa P107.

Мой дед  ,Цирсис Имант Александрович, родился в 1934г в Бебренске. В 1949 г ,был сослан в сибирь ,из за этого случая теперь я рожден и живу в сибири ,г Томск .С ейчас собираю историю своей семьи по кусочкам , прошу тех кто прочитает это обращение помоч с поиском информации о людях из списка ниже-

Katram kuģim, tāpat kā cilvēkam, ir savs vārds. Burinieku īpašnieki par kuģa vārdu jau sāk domāt pēdējā ziemā, kad jūru vēl klāj ledus. Izdomātais vārds tad ir jātur slepenībā, nedrīkst to izpaust, izpļāpāšanās būtu kuģim slikta zīme. Kad vārds ir izdomāts, zēģelnieks uzbūvēts, īpašniekiem un būvniekiem ir pienācis visatbildīgākais, visgrūtākais un svinīgākais darbs – burinieka nogādāšana ūdenī, tā sauktās „kuģu kāzas”.

2019. gadā apritēs 90 gadi, kopš Aģes upes grīvā darbojas Skultes osta. Ostas vēsturiskie pirmsākumi meklējami jau 20.gs. sākumā, kad latvieši sāka būvēt ostas visā jūras piekrastē. Ar nelieliem pārtraukumiem Aģes upes grīva kā osta kalpojusi jau senāk, tomēr interesants ir tieši ostas veidošanas laiks.

Pirms 135 gadiem dzimis Latvijas atbrīvošanās cīņu dalībnieks, triju Lāčplēšu kara ordeņu šķiru kavalieris, virspavēlnieks, kara ministrs un 15.maija apvērsuma dalībnieks Jānis Balodis. Saulkrastiem pieder ģenerāļa Jāņa Baloža pēdējo dzīves gadu vasaras no 1959. gada līdz 1965. gada 8. augustam.

Valmiermuižas kādreizējā saimniece un īpašniece ģenerāliene Magdalēna Elizabete fon Hallarte (1683. – 1753.g.) ir dzimusi vidzemniece. Viņa ir pirmā sieviete, kura būtiski ietekmējusi ne vien latviešu, bet arī Eiropas vēstures likteņus. M.E. fon Hallartes dzīves moto bija darīt labu „saviem mīļajiem latviešiem”. Viņas atbalsts bija izšķirošs pirmās latviešu garīgās atmodas (1739.g.) nodrošināšanā, tās rezultātā latviešu sabiedrība mainījās un tika likti pamati vēlākās nācijas un valsts izveidei. Pateicoties M.E. fon Hallartes rūpēm, tika izveidots pirmais latviešu skolotāju seminārs un pirmā latviešu organizācija – brāļu draudze. Pateicoties brāļu draudžu darbībai un M.E. fon Hallartes ieguldījumam, 18. gs. noslēgumā Vidzemes latvieši un igauņi kļuva par visizglītotākajiem zemniekiem tā laika Eiropā.