Interreg V-A Latvia – Lithuania

Augļkopība

AUGĻKOPĪBAS VĒSTURE

 

Augļkopības attīstība vienmēr bijusi ļoti cieši saistīta ar valsts attīstību. Pirmās ziņas par augļu dārziem kā vērtīgu objektu atrastas līgumā, kas 1339. gadā bija noslēgts starp Livonijas ordeni un Rīgas bīskapu, kurā ordenis apsolīja bīskapam atdot visus dārzus, laukus un ganības, kas viņam atņemti pēdējā karā.

Līdz 19. gadsimtam augļkopība visvairāk attīstījās Kurzemē, un labā attīstības stāvoklī tā bija arī Vidzemes dienvidu daļā. Latvijas teritorijā nebija nevienas muižas, pie kuras nebūtu augļu dārza. Pieminētajās teritorijās bija vien 10% saimniecību, kurās nebija augļu dārzu, jo šīs lielākoties bija nomas mājas, pie kurām augļu dārzus nestādīja. Ar laiku tika saprasts, ka mūsu klimatā neder visi smalkie ārzemju augi un šķirnes. Piemēram, muižu dārzos cirptos dzīvžogos bukšu vietā sāka stādīt ērkšķogas un jāņogas, taču vēlme ieaudzēt kaut ko no citām zemēm ievestu nav bijusi izskaužama nevienos laikos.

Pirmā latviešu valodā publicētā grāmata augļkopībā bija “Tas āboļu-dārznieks” (1803), ko sarakstījis baltvācu dārzkopis J.H.Cigra (J.H.Zigra) un kas tulkota vairākās valodās (piem., poļu, lietuviešu). Pirmie nozīmīgākie latviešu augļkopji, kas ar savu darbību ietekmēja augļkopības attīstību Latvijā, bija S. Klevers, J. Peņģerots, T. Bētiņš, F. Lasmanis, J. Plaudis un Eglītis-Tālumnieks, kas aicināja pievērsties augļkopības nozarei.

Augļkopība Latvijā sāk straujāk attīstīties 19.gs., sevišķi pēc zemnieku brīvlaišanas. Lielajās pilsētās sāka attīstīties rūpniecība un pieauga iedzīvotāju skaits, pieauga arī pieprasījums pēc augļiem. Muižu dārzi šo pieprasījumu nevarēja apmierināt, augļi bija dārgi. Valdība un muižnieki tāpēc sekmēja augļu dārzu stādīšanu zemnieku saimniecībās. Muiža bija latviešu zemnieku-dārzkopju skola. Tā kā dārznieki tajās bija vācieši, tika stādītas gleznās Vakareiropas šķirnes. Lai tās pasargātu no sala bojājumiem, kā arī, lai tām augļi pilnībā ienāktos, dārzus ierīkoja aizsargātās vietās, arī pie māju sienām vai pat neapkurināmās siltumnīcās.

Pirmie plašākie zemnieku augļu dārzi ierīkoti 19. gadsimta vidū Valmieras un Dobeles apkārtnē. Straujāka augļu dārzu ierīkošana norisinājās 70.–80. gados, kad zemnieki, dārzkopības popularizatoru ietekmēti, arvien vairāk pievērsās augļkopībai. Zemnieku dārzi bija vidēji 0,33 hektārus lieli (1 pūrvieta), kur stādīja 90–95 augļu kokus. Bija arī mājas, pie kurām bija iestādīti vien 5 – 10 augļu koki. Muižu dārzu lielums bija no 0,2 līdz 5 hektāriem, taču caurmērā vidēji no 0,5 līdz 1 hektāram. Augļu koku skaits muižu dārzos attiecīgi variēja no 20 līdz 1500, vidēji 150–300 koku. Visizplatītākās bija ābeles, ķirši, plūmes, vismazāk stādīja bumbieres. No ogulājiem pārsvarā audzēja jāņogas un ērkšķogas. Zemenes un avenes bija pārsvarā sastopamas vien muižu dārzos. Kurzemē veiksmīgi audzēja brīvdabas vīnkokus. Aprikozes audzēja pie sienām, pa ziemu piesedzot ar dēļiem, bet persiku ražu varēja iegūt, audzējot siltumnīcās.

Augļu koku stādāmo materiālu audzēja kokaudzētavās Rīgā un laukos. Pirmo kokaudzētavu Rīgā ierīkoja J. Cigra (Zigra) 19.gs.sākumā, vēlāk plašākas kokaudzētavas Rīgā ierīkoja arī C.H. Vāgners (Wagner) un C.W. Šohs (Schoch). Pie kokaudzētavām parasti bija arī pomoloģiskie dārzi, kuros stādīja no Rietumeiropas vai Krievijas ievestās šķirnes. Laukos veidojās arī daudzas mazas kokaudzētavas, kuras vairoja gan daudzus vietējos dažādas izcelsmes sēklaudžus, gan arī no muižas dārziem iegūtas šķirnes. Par potcelmiem izmantoja galvenokārt vietējo mežābeļu un meža bumbieru sēklaudžus.

Lielu ieguldījumu latviešu dārzkopju sagatavošanā deva krievu grāfs Sīvers, kurš jau 1870. gadā Kārļos nodibināja Pomoloģisko dārzu un lielu kokaudzētavu. Līdz 1914.gadam tur tika pārbaudītas vairāk nekā 600 augļu koku šķirnes no Amerikas, Skandināvijas, Krievijas, Vācijas un Polijas, 340 ogulāju un 40 lazdu šķirņu, izdalot tādas, kas patīk muižniekiem un dārzu mīļotājiem. No lielā šķirņu skaita Kārļos vēstures griežos maz kas palika, bet tieši vecā kokskola ir vainojama ārkārtīgajā šķirņu mistrojumā mūsu vecajos dārzos. Tomēr tas ir devis pamatu izvēlēties mūsu apstākļiem piemērotākās šķirnes. Ļoti daudzas šķirnes ir tādas, kuras neviens vairs nepazīst un nevar noteikt.

Izdalītas arī vietējās šķirnes – ‘Baltā Kārļu Renete’ (Latgales dārzos sauc par Lietuvas balto saldo un par ‘Čornoje Derevo’, lai gan tas nav pareizi), ‘Lielais Vidzemes Sīpoliņš’, ‘Sarkanais Ziemas Kalvils’ (Latgales kanviļi), ‘Valmieras ziemas’, ‘Vidzemes Šampanietis’, ‘Vidzemes Mūķene’, kas tagad vairs reti kur atrodamas vai pavisam zudušas. Kārļos auga arī potcelmu materiāls, plūmjlapainā ābele (Malus x prunifolia). Šīs salā izturīgās un pieticīgās ābeļu sugas variantus un hibrīdus var sastapt gandrīz katrā dārzā – tās ir paradīzes ābeles ar dzelteniem vai sārtiem ābolīšiem, bet par potcelmiem tās vairs neizmanto, jo pietrūkst saderības ar uzpotētajām šķirnēm.

Tai laikā Baltijas zemēs pēc daudzām bargām ziemām neviens par labāko dienvidu bumbieru šķirņu audzēšanu nedomāja. ‘Kārļu Pelēkā bumbiere’ tika saņemta zem citas šķirnes vārda no ārzemēm. No tā laika daudzos Latvijas un kaimiņvalstu dārzos ir sastopami lieli koki ar sīkiem, agriem, ne visai garšīgiem bumbieriem, kurus sauc par kanēļbumbierēm, graubiņiem, vasaras bergamotēm vai sēklaudžiem. 

Rīgā nodibināja vācu dārzkopības un Ķeizariskās Krievijas dārzkopības biedrības Rīgas nodaļu – pirmais vadītājs bija Fr. Lasmanis. Vēlāk šo nodaļu pārdēvēja par Rīgas Dārzkopības biedrību, kurā tika organizēti dārzkopības kursi. Biedrība 20. gadsimta sākumā atver dārzkopības skolu Bulduru muižā. Dažus gadus vēlāk nozares attīstību veicināja dārzkopības pārraudzības biedrības Lielaucē, Džūkstē un Sēlpilī.

Pirmā pasaules kara laikā attīstība tika pārauta, taču tā strauji atjaunojās, tūlīt pēc kara nodibinot Latvijas Dārzkopības biedrību. Dārzkopības speciālistu sagatavošanu nodrošināja Latvijas Valsts universitātes Agronomijas fakultātes dārzkopības kabinets (1922.g.), kas 1939. gadā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā pārveidots par dārzkopības katedru. Katedrā veica arī plašākus dārzkopības pētniecības darbus. Laikam ejot, strauji attīstījās dārzkopības pārraudzību darbs, 1929. gadā to skaits jau sasniedza 29 pārraudzības biedrības. Viena biedrība apvienoja 5 – 20 zemnieku saimniecības. Pieauga dārzu platības, tika uzsākta augļu un ogu pārstrāde, attīstījās augļu un ogu, kā arī to pārstrādes produktu eksports uz Rietumeiropu. Nozares attīstības ceļus labi izprata brīvvalsts lauksaimniecības vadība – Zemkopības ministrija un Dārzkopības centrālbiedrība, kuras uzdevumus vēlāk pārņēma Latvijas lauksaimniecība kamera.


1930. gadā nodibināja Pūres dārzkopības izmēģinājumu staciju, kurā dažus gadus vēlāk uzsāka pomoloģiskā dārza izveidi un veica pētījumus par vietējo un introducēto šķirņu piemērotību vietējiem apstākļiem. Tika veikti arī dažādi agrotehniska rakstura pētījumi gan augļu kokiem, gan ogulājiem. Turpinājās augļu dārzu stādīšana. Uz 1939. gadu, pirms lielās salu katastrofas, augļu koku kopskaits sasniedza ap 8 miljonus. Pēc trim bargām ziemām zaudēti 6 miljoni koku, arī palikušie bija stipri bojāti. Arī Otrais pasaules karš ietekmēja dārzu postījumus.

Lai pēckara gados nostiprinātu augļkopību uz zinātniskiem pamatojumiem, pētniecības darbs norisinājās ne vien Pūrē, bet arī Ogres dārzkopības izmēģinājuma stacijā, kur uzsāka augļu koku un ogulāju šķirņu salīdzināšanu. Selekcijas stacijas atbalsta punkti bija Koknesē, Alūksnē, Iedzēnos un Dobelē. Augļaugu selekcijas darbu veica arī LPSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta dārzkopības nodaļa. Ievērojamākie augļu koku selekcionāri bija A. Maizītis, R. Āboliņš un vēlāk arī R. Dumbravs Madonas raj. “Iedzēnos”. Ogulāju selekcijā vislielākie nopelni ir A.Vīksnem, kura izveidotās ērkšķogu un jāņogu šķirnes ir saimnieciski nozīmīgas vēl šodien. Dobeles rajona valsts kokaudzētavas saimniecībā „Lauciņi” strauji attīstījās un izveidojās augļaugu selekcijas darbs, ko vadīja Pēteris Upītis. Viņš bija viens no pazīstamākajiem augļu koku un ogulāju selekcionāriem, šķirņu kolekcionāriem un salā izturīgu sēklaudžu uzmeklētājiem. Iedzēnu un P. Upīša selekcijas materiālu 1990. gados pārņēma un selekcijas darbu turpināja Latvijas Valsts Augļkopības Institūts Dobelē un Pūres Dārzkopības pētījumu centrs.

Pēckara laikā uz Jelgavas lauksaimniecība akadēmijas bāzes Rīgā nodibina Latvijas lauksaimniecības akadēmiju, kur arī tika sagatavoti jaunie nozares speciālisti. Dārzkopības nozares vadītājs bija J. Sudrabs, kas visu savu mūžu veltījis studējošās jaunatnes audzināšanas darbam. Vidējo izglītību varēja apgūt Bulduru dārzkopības tehnikumā, kur norisinājās arī zinātniskais darbs. Lielu ieguldījumu nozarē devis tās pirmais vadītājs un skolotājs Pēteris Dindonis, kā arī augļkopības pasniedzējs Jānis Kārkliņš. Ap 20 gs. vidu kopējās augļu dārzu platības sastādīja 28 600 hektāru, no kuriem 16 200 hektāru bija kopsaimniecību un padomju saimniecību augļu dārzi, un 12 000 ha piemājas augļu dārzi. Nākamais gadsimts augļkopības nozarē un zinātnē notika ar pārmaiņām, lai sasniegtu mērķi padarīt augļu un ogu ražošanu sektoru konkurētspējīgu un risinātu jaunus izaicinājumus. 

 

ŠĶIRNES

 

Kādas šķirnes audzēja pirmajos augļudārzos Latvijā, varam tikai minēt. 19.gs. beigās un 20.gs. 1.pusē visplašāk tika audzētas vietējās, Baltijas un Krievijas ābeļu šķirnes ar labu ziemcietību - ‘Antonovka’ (visiecienītākā pārstrādei), ‘Aport’, ‘Anīss’, ‘Baltais Dzidrais’ (pasaulē izplatītākā Latvijas šķirne), ‘Borovinka’, ‘Cukuriņš’ (‘Korobovka’), ‘Lietuvas Pepiņš’, ‘Mālābele’ (‘Serinka’), ‘Ničnera Zemeņu’ (iespējams, vecākā Latvijas šķirne no 18.gs.), ‘Rēveles Bumbierābele’, ‘Rudens Svītrainais’ (Vidzemes Grāvenšteins), ‘Sīpoliņš’, ‘Suislepp’ (Rožābols, Latgalē - Maļinovka), ‘Titovka’, ‘Trebū Sēklaudzis’. Kurzemē un Zemgalē audzēja arī Rietumeiropas šķirnes, piemēram, ‘Bohnapfel’ (Reinas pupu ābele), ‘Boiken’, ‘Edelborsdorfer’ (Īstais Borsdorfietis), ‘Filippa’, ‘Gelber Richard’ (Dzeltenais Rihards), ‘Gravensteiner’ (īstais Grāvenšteins), ‘Prinzenapfel’ (Muciņa), ‘Signe Tillisch’, ‘Wilhelm’ (Ķeizars Viļums) un daudzas citas. Vēlāk, sevišķi kolhozu dārzos, ļoti izplatījās I. Mičurina šķirne ‘Safrāna Pepiņš’ (‘Pepin Šafrannij’), kas tagad nozīmi zaudējusi, bet aug vēl daudzviet. 

Izplatītākās bumbieres bija ‘Kurzemes Sviesta’, ‘Vasaras Bergamote’, ‘Durbes Vasaras’, dažādas vietējās sviesta bumbieres (Bauskas, Vidzemes, Liepājas), Latgalē – ‘Duļa’, ‘Sanitātes Padomnieks’ (‘Krol Sobieski’), siltākos novados ‘Labā Pelēkā’ (‘Beurre Gris’), ‘Klapa Mīlule’ (‘Clapp’s Favorite’), ‘Trevū Agrā’ (‘Precoce de Trevoux’), ‘Williams’ (‘Bon Chretien’) u.c. gleznās šķirnes, ko potēja vainagā. 

No ķiršiem visvairāk audzēja ‘Latvijas Zemo’, ko toreiz gan sauca par Leišu ķirsi (Lietuvā – ‘Žagarvyšne’), un ‘Latvijas Augsto’ jeb Alus ķirsi. Saldajiem ķiršiem audzēja salā nedrošas šķirnes, no kurām līdz mūsdienām saglabājušas ‘Drogana Dzeltenais’ un ‘Hedelfingen’, kā arī sēklaudžus, no kuriem slavenākie ir Ēdoles ķirši.

No plūmēm visvairāk audzēja ‘Latvijas Dzelteno Olplūmi’, kuras ražīgākie varianti diemžēl pēc bargajām sala ziemām ir zuduši. Audzēja arī Rietumeiropas izcelsmes plūmes ‘Altana Renklode’, ‘Cara’ (tagad ļoti reta), ‘Edinburgas Hercogs’, ‘Emma Leppermann’, ‘Firziķu plūme’ (sala ziemās iznīkusi), ‘Kirke’ (salā nedroša, bet saglabājusies), ‘Lielhercogs’ (‘Grand Duke’) , ‘Nansi Mirabele’, ‘Ulenas Renklode’, ‘Victoria’, ‘Zaļā Renklode’, amerikāņu šķirnes ‘Ontario’, ‘Jefferson’, ‘Washington’, u.c. Stādīja arī no Rietumeiropas ievestas dažādas zilās plūmes jeb cvečes, kas Latvijas klimatā neienācās vai slikti ražoja. Visos Latvijas novados aug mazās plūmes jeb būkas dažādas varietātes un kloni, kas vairojas ar atvasēm. Lielaugļainākie no tiem izdalīti kā šķirnes – ‘Kurzemes Būka’, ‘Vidzemes Būka’, ‘Latgales Būka’.

Audzēja plaši zināmās jāņogas ‘Holandes Sarkanās’, ‘Holandes Baltās’ un citas, kas tagad izzudušas. No Amerikas ievazātās miltrasas dēļ izzudušas arī senās upeņu un ērkšķogu šķirnes. Rīgas Jūrmalā ļoti plaši līdz pat 20.gs. 2.pusei audzēja zemenes ‘Viktorija’ (Rīgas Jūrmalas), ko pārdeva vasarniekiem un ar vilcienu veda uz Centrāltirgu. Pie muižām auga melnie plūškoki, bet tos esam iemācījušies lietot ne vien kā ārstniecības augu tikai tagad. 

J.Peņģerota – Svešā grāmatā ‘Augļu dārzs’ (1902) ieteiktas audzēšanai šādas ābeļu šķirnes (saglabāta oriģināla pareizrakstība):

Vasaras:  Baltais Dzidrais (Klārābols), Bumbieru ābols, Harlamovskijs [Borovinka], Rožu ābols, Virgīnijas, Astrahaņas āboli, piena āboli, dzidrais zaļais.


Rudens un ziemas: Vidzemes Grāvenšteins (saukts arī Amtmanis, rudens strīpainais), Serenka (māla ābols), Aports, Vidzemes šampanera, Antonovka, Angļu pepiņš (Rīgas baložu ābols), Sīpolu ābols, 
Zemeņu ābols, Ničnera, Prinča ābols, Čornogus, Pupu ābols (kņaza ābols), Fameuse, ķeizara Viļuma ābols.

20.gs. 20.-30.gados ieteicamo šķirņu sarakstā parādījās arī daudzas Rietumeiropas šķirnes, kas vēlāk aizgāja bojā bargajās sala ziemās.

 

Latvijas augļkopji plaši izmantoja vietējās tautas selekcijas šķirnes, kas, gadu simtus tautas izkoptas un sargātas, ir daļēji arī saglabājušās līdz mūsdienām. 19. gadsimtā un līdz pat 20. gadsimta vidum jaunās šķirnes radās tikai kā nejauši sēklaudži. 20.gs. 50.gados tika organizēta Zinātņu akadēmijas vadīta ekspedīcija, pēc kuras rezultātiem A. Spolītis, O. Romanovska un J. Kārkliņš atrada un aprakstīja jaunas vērtīgas tautas selekcijas ābeļu šķirnes. Arī vēlāk Jānis Kārkliņš parakstīja un popularizēja atrastās šķirnes. Tādas ir ābeles ‘Burtnieku Ziemas’, ‘Celmiņu Dzeltenais’, ‘Krapes Cukuriņš’, ‘Jelgavas Vasaras’, ‘Rīgas Rožābele’, ‘Valmieras Vasaras’, ‘Laizānu Ziemas’ u.c.. No bumbierēm tās ir ‘Talsu Skaistule’, Bārtas Bergamote’, ‘Basu Ziemas’, bet no plūmēm ’Aizputes plūme’ (tagad gandrīz izzudusi), ‘Kārsavas plūme’, ‘Viļakas plūme’, no skābajiem ķiršiem ‘Kazdangas’, ‘Daugmales’, no saldajiem ķiršiem ‘Vidzemes Sārtvaidzis’, ’Strazdes agrais’.

Mērķtiecīga augļukoku  selekcija sākās 1950-jos gados, to veica Roberts Āboliņš (1906-1995), Aleksandrs Maizītis (1912-2002), un vēlāk arī Rūdolfs Dumbravs (1931-2016) Madonas rajona „Iedzēnos”. Viņi izveidojuši rindu ābeļu, bumbieru un saldo ķiršu šķirņu, kuras tiek audzētas vēl tagad, piemēram, ābeles ‘Iedzēnu’, ‘Forele’, ‘Alro’, ‘Atvasara’, ‘Rāja’, ‘Stars’, bumbieres ‘Kursa’, ‘Vidzeme’, sarkanlapu plūme ‘Spīdola’, saldie ķirši ‘Agris’, ‘Balzams’ u.c.. Viņi izveidoja arī izcilo parka rožu šķirni ‘Lidija Freimane’. „Iedzēnu” selekcijas materiālu 1990-jos gados pārņēma Latvijas Valsts augļkopības institūts (tagad – Dārzkopības institūts) Dobelē un Pūres Dārzkopības pētījumu centrs (DPC). Tur no šī materiāla tika atlasītas un reģistrētas vēl rinda ābeļu un bumbieru šķirņu, no kurām slavenākās ir ābele ‘Agra’ un bumbiere ‘Suvenīrs’.

Pūrē A. Vāvere izveidojis populāro ābeļu šķirni ‘Korta’, krustojot ‘Rēveles Bumbierābeli’ ar ‘Balto Dzidro’ (Interesanti, ka ģenētisko marķieru analīze uzrādīja, ka šķirnes otrs vecākaugs nav ‘Cukuriņš’, kā tika uzskatīts līdz šim). Taču plašāka ābeļu selekcija Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacijā netika veikta.

 

Dobelē Augļukoku selekcijas laboratorijā ābeļu selekciju 1950.-1970. gados veica Pēteris Upītis. Viņa labākās šķirnes ir ābeles ‘Ilga’ un ‘Velte’, vēlāk no viņa selekcijas materiāla izdalītas bumbieres ‘Paulina’ un ‘Jumurda’, saldie ķirši ‘Aija’, ‘Indra’, ‘Jānis’, aprikozes ‘Lāsma’, ‘Daiga’, ’Velta’ u.c.; viņš izveidojis daudzas lieliskas ceriņu šķirnes. 
Jau 1930. gados Liepājas rajona Medzē Jānis Šterns uzsāka pret miltrasu izturīgu ērkšķogu selekciju un ieguva šķirni ‘Šterna Ražīgā’; vēlāk pievienojās viņa dēls Viesturs Šterns, un abi izaudzēja vērtīgas ērkšķogu šķirnes ‘Kuršu Dzintars’ (aug gandrīz katrā mazdārzā), ‘Pārsla’ u.c. Arvīds Vīksne Koknesē (1930tie-1970tie gadi) izveidojis ērkšķogu šķirnes ‘Avenīte’, ‘Koknese’, ‘Pērse’, ‘Mazērkšķotā’ u.c., un izcilo jāņogu šķirni ‘Vīksnes Sarkanās’ (Vīksnes Tumšsarkanās). Šīs šķirnes vēl tagad audzē un vairo. Ogulāju selekcijā būtisku ieguldījumu devuši Viesturs Dūks Pūrē un Pēteris Upītis Dobelē, taču viņu šķirnes nav saglabājušās, izņemot P.Upīša zemeņu šķirni ‘Jūnija Smaids’.

Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā Rīgā Viktors Vārna ieguvis ziemcietīgas aprikožu un persiku šķirnes. Ziemcietīgu vīnogu selekciju Latvijā uzsāka Pauls Sukatnieks Dvietē (šķirnes ‘Zilga’, ‘Guna’, ‘Supaga’ u.c.). Tieši Latvijā pirmoreiz kultūrā 1950-jos gados ieviesa jaunu augļaugu – krūmcidonijas, ilgus gadus to selekciju veica Alberts Tīcs Pūrē, bet vēlāk - LVAI. Ar augļaugu selekciju savukārt nodarbojušies arī rinda amatieru selekcionāru, kuru iegūtās šķirnes atrodamas piemājas dārzos un tiek saglabātas ģenētisko resursu kolekcijās.

 

This publication has been produced with the financial assistance of the European Union. The contents of this publication are the sole responsibility of Latvia Rural Tourism Association "Lauku ceļotājs" and can under no circumstances be regarded as reflecting the position of the European Union.