Atrodas Krustpilī, Rīgas ielā 216 b. Krustpils pils pirmsākumi ir meklējami 1237. g. Šajā laikā Rīgas bīskaps Nikolajs de Magdeburgs uzcēla Kreicburgas pili, kas bija pirmā krustnešu nocietinātā pils Latgalē. 16. gs. beigās tā līdz pat 20. gs. sākumam nonāk bruņinieka Nikolaja Korfa (un tālākās dzimtas) īpašumā. Neskatoties uz sekojošiem postījumiem un pārbūvēm, pils līdz mūsdienām ir saglabājusi viduslaiku pilīm raksturīgo noslēgto pagalmu. 19. gs. vidū tā iegūst historisma stila interjerus. Tajā pat laikā ir saglabājušies arī senākas apbūves elementi - vārtu tornis, korpusa pamatsienas, šaujamlūkas, velvju konstrukcijas, logailas u.c. Padomju laikos pilī atradās PSRS armijas daļa, bet tai blakus izveidojās kara pilsētiņa - mūsdienu Pils rajons, ko rietumu puses ieskauj Pils dīķis. 1994. g. ēku kompleksā iekārtots Jēkabpils vēstures muzejs, kuru var iepazīt gida pavadībā vai individuāli (ar audiogidu). Vienreizējs skats no torņa!

Krogus un Brengūža ezeru un Drustu parka ieskāvumā samērā plašā teritorijā „izmētātas” Drustu muižas ēkas. Muižas kungu māja celta 1787. g. Līdz mūsdienām dažādā stāvoklī ir saglabājusies pārvaldnieka māja (19. gs.), klēts (ar kolonnām), krejotava, brūzis, smēde, magazīna, sķūņi u.c. ēkas. Muižas Kavalieru namā ierīkots viesu nams. Interesanti, kāda izskatītos Latvijas lauku ainava, ja tajā šodien nebūtu saglabājušās muižu kompleksi, kas tiek izmantoti vēl joprojām?

Šī vairāk ir uzskatāma par vēsturisku vietu, nekā tūrisma objektu, jo muižas pils atrodas avārijas stāvoklī un apskatāma no ārpuses! Mūsdienās redzamais muižas komplekss ir veidojies 19. - 20. gs. mijā, bet muižas pils (vēlīnais klasicisms) - 19. gs. pirmajā pusē. Vēlāk tai piebūvēja neobarokālus torņus abos ēkas galos. Vienā no tiem atradās kapela, otrā – bibliotēka. 19. gs. tika uzsākta ainavu parka un dendrārija izveide. 19. gs. beigās pilī norisinājās plaši remontdarbi, un tās īpašnieki – Kerbedzu dzimta ēku līdz pat 1. pasaules karam atvēlēja māksliniekiem. No 1920. - 1975. g. muižā darbojās pamatskola, tad ēkas kā noliktavu izmantoja kolhozs.

Rakstiskajos avotos Vihulas muiža pirmo reizi ir pieminēta 1501. g. Ziemeļu kara laikā to nopostīja, tādēļ mūsdienās redzamais muižas komplekss tapis pēc 1810. g., kad to iegādājās Aleksandrs fon Šūberts. Historisma stilā celto muižas pili pabeidza 1880. g. Šobrīd muižas kompleksā izveidota ekskluzīva viesnīca, SPA komplekss, restorāns u.c. To ieskauj parks. Muižas ēkas ir apskatāmas no ārpuses.

Olustveres muižas komplekss ir viens no nedaudzajiem Igaunijā, kas ir pilnībā saglabājies līdz mūsdienām. To ieskauj angļu stila parks un vecu koku alejas. Vairākās ēkās ir izstādītas putnu izbāžņu, koka zirdziņu un antīko mēbeļu kolekcijas. Šeit ir atvērta rokdarbu un vilnas radošā darbnīca, smēde, ceplis, keramikas un stikla darbnīca, kā arī vīna darītava. Interesenti radošajās darbnīcās var pārbaudīt prasmes dažādu priekšmetu darināšanā. Muižas galvenajā ēkā atrodas tūrisma informācijas centrs.

Atrodas Taurenē, Gaujas labajā krastā. Muižas apbūve, kurā ietilpst pils (19. gs. 80. gadi, arhitekts – R. G. Šmēlings, historisma un neoklasicisma stils), senie alus pagrabi, klēts, vecā pils un parks, veidojies 19. - 20. gs. Šobrīd muižas pilī atrodas Taurenes pagasta pārvalde un kultūras nams. Muižas kompleksā ietilpst ēka, kurā atrodas Vecpiebalgas novada tūrisma informācijas punkts un Taurenes novadpētniecības ekspozīcija (senajā ledus pagrabā). Parkā (ziemeļos no pils) uzmeklējams piemiņas akmens, kas veltīts komunistiskā terora upuriem. Pie Nēķena muižas sākās 0,4 km garā Cieres dabas taka, kas iepazīstina ar Gaujas krastu mitrājiem.

Kīdevas muiža rakstos ir minēta 1614. g., taču pašreiz redzamā divstāvu kungu māja, ir celta 19. gs. beigās. Ēkas sienas ir klātas ar koka šķindeļiem, kas viens otru pārklāj kā zivs zvīņas. Šāds kungu mājas sienu pārklājums Igaunijas mērogā ir unikāls. Laikā no 1919. – 1951. g. tajā atradās skola. Blakus muižai atrodas neliels parks. Diemžēl turpat pusgadsimtu ilgās pamestības rezultātā ēkas atrodas ļoti kritiskā stāvoklī. Tas ir arī pietiekams apmeklējuma iemesls.

Meklējama nepilnu kilometru austrumos no Apriķu centra. Muižas kungu pili (baroka stils) cēla 1742. – 1745. g., bet neogotiskā stila tornis kā piebūve tapa 19. gs. beigās. Pils priekšējās fasādes frontonā atrodas smilšakmens cilnis ar baronu Ostenu - Zakenu un Korfu dzimtas ģerboņiem, kas ir greznākais šāda tipa Latvijas piļu elements. Ēkā saglabājušies arī sākotnējie iekštelpu interjera elementi (apskatāmi gida pavadībā) - durvju vērtnes, apgleznota holandiešu krāsns, ozolkoka logu slēģi, aplodas, metālkalumu detaļas un parkets. Muižas kompleksā ietilpst pārvaldnieka māja, kalpu mājas, saimniecības ēkas un parks. Kopš 1920. g. muižas pilī darbojas skola un iekārtots novada muzejs, ko vērts iepazīt! Šobrīd tajā izstādīta Latvijā ražotās maizes etiķešu kolekcija. Kā interesants ir jāmin fakts, ka 1901. g. muižu iegādājas Karls Gustavs Mannerheims (1867. – 1951.), kas bija ne tikai vēlākais Somijas valsts prezidents, bet arī leģendārās Mannerheima līnijas – fortifikācijas sistēmas Ziemas kara laikā (1939. – 1940.) autors.

Mūsdienās redzamais Stukmaņu muižas komplekss tapis 17. un 18. gs. pārbūvju laikā, kad cietokšņa tipa celtnes vietā uzbūvēja muižas pili un pārējās saimniecības ēkas. Muižas ansambļa centrālo daļu - taisnstūrveida pagalmu aptver pils ēka un divas viena otrai pretī celtas un ar kolonnām rotātas klētis, zirgu staļļi un ratnīca. Pēdējie divi kopā ar zvanu torni un vārtu caurbrauktuvi veido vizuāli iespaidīgāko ēku daļu. Zvana skaņas kalpoja gan reliģiskiem rituāliem, gan ikdienas gaitu izziņošanai. Ēkas siluetā vērojamas asociācijas ar 18. gs. Eiropā izplatītās klosteru, rātsnamu un baznīcu jumta torņu būvmākslas paraugiem. No 1780. g. muižā saimniekojusi Karla Otto fon Levenšternu dzimta. Muiža apskatāma tikai no ārpuses. Stukmaņu muižas apkaimē izveidota pārgājienu taka.