Atrodas Liepājas ielas – senā Livonijas – Prūsijas ceļa malā. Aizputes simbols, kas attēlots tās ģerbonī un karogā. Aizputes pils celtniecību uzsāka 1248. g. (pastāv dažādas versijas) ordeņmestra Dītriha fon Greningena laikā. To būvēja kā kastelas tipa mūra pili ar stūra torni un koka ēkām pagalmā. Viduslaikos Aizputē atradās Kurzemes bīskapijas centrs. Pēc Livonijas kara 16. gs. otrajā pusē pils vairs netika izmantota, līdz 17. gs. sākumā to atkal atjaunoja, uzceļot piebūves. Ar pārtraukumiem pili apdzīvoja līdz pat pagājušā gadsimta. 70. gadiem, kad tās vienā daļā atradās dzīvokļi. Pilsdrupas ir daļēji iekonservētas, taču kāpelēšana pa tām ir aizliegta un bīstama. Aizpute ir viena no vecākajām Latvijas pilsētām un pirmās ziņas par to ir atrodamas no 1378. gada. 100 m austrumos no pilsdrupām atrodas Akmens tilts pār Tebru - viens no jaunākajiem Latvijā celtajiem mūra tiltiem. Tā akmens margas ir barona Karla fon Manteifeļa dāvinājums (celts 1907. gadā) Aizputei. Tilta ziemeļu puses margās ir iemūrēta granīta plāksne ar Manteifeļu dzimtas ģerboni, kas gan ir vāji izšķirami.

Atrodas stāvā Tebras (Dzirnavdīķa) ziemeļu krasta augšdaļā (Skolas ielā 1). Ēka celta 19. – 20. gs. mijā kā Aizputes muižas jaunā kungu māja. Tajā atrodas Aizputes novadpētniecības muzejs (no 1999. g.) un Aizputes TIC. Ekspozīcija par Aizputes pilsētas un apkārtnes vēsturi tiek pasniegts saistošā veidā, ļaujot apmeklētājiem iejusties vairāku gadu desmitu seno notikumu atmosfērā.

Vecākā (16. gs.) no trīs Nemunas pilīm. Atjaunota pēc 2. pasaules kara. Tagad – skola. Parks. Skats no pils torņa.

Celta 18. gs. beigās agrīnā klasicisma stilā kā grāfu Mellīnu dzimtas īpašums. Mākslinieciski vērtīgi K. V. Kalopkas zāles dekorējumi (1792. g.) un krāsnis (19. gs. beigas). Parks.

Traķu ezerpils ir vienīgā Austrumeiropas pils, kas celta uz nelielas ezera salas. Domājams, ka pils būvniecību uzsāka 14. gs. beigās Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina dēls Ķēstutis, bet 15. gs. sākumā pabeidza Ķēstuta dēls – Vītauts Dižais. Citi avoti vēsta, ka pils būvniecība un remontdarbi turpinājušies vēl arī 15. gs. 30. gados. Pēc Grīnvaldes kaujas 1410. g., kad Polijas un Lietuvas apvienotais karaspēks karaļa Jagaiļa vadībā sagrāva Vācu ordeņa karaspēku, pils zaudēja savu stratēģiski -militāro nozīmi un kļuva par Lietuvas valdnieku dzīves vietu. Mūsdienās Traķu ezerpils ir viens no visvairāk apmeklētajiem Lietuvas tūrisma objektiem. Tajā izvietots vēstures muzejs, kura ekspozīcija iepazīstina par Traķu vēsturi. Līdz pilij nokļūsim pa diviem tiltiem.

Tāšu muižas vēsturiskais centrs atrodas Ālandes (Telses) upes ielejā pie Tāšu ezera. Pašreizējo muižas centra apbūvi veidojusi fon Korfu dzimta. Kungu māja būvēta 1734. gadā un tajā saglabājušās daudzas vēsturiskās detaļas - baroka stila kamīni, no Gotlandes smilšakmens izgatavots galvenās ieejas portāls, sākotnējā akmens plātņu grīda hallē, parkets, sienu paneļi, 19.gs. sākuma ārdurvis, logi un kāpnes. Bijušo muižas centru ieskauj vēsturiskie apstādījumi 10 ha platībā. Aiz kungu mājas dienvidu pusē atradās baroka stila dārzs. Tā vietā 19.gadsimta sākumā, saglabājot plānojumu, izveidots ābeļdārzs, kas tiek atjaunots - stādītas vēsturisko šķirņu ābeles, kas raksturīgas Kurzemei. Rietumu pusē atrodas neliels (1,8 ha) t.s. Angļu ainavu dārzs, kas veidots 19.gadsimta sākumā, bet eklektizēts 19.gadsimta beigās. Šie romantisma garā ieturētie apstādījumi ar plašām laucēm, mazām arhitektūras formām, lielām krūmu grupām, izteiktiem gaismas ēnas kontrastiem un dīķīšiem pakāpeniski tiek atjaunoti. Šajā dārzā majestātisku, lielu ošu grupas mijas ar ceriņu, sausseržu, filadelfu krūmiem, kas pavasaros saplaukst košos ziedos un smaržo, radot parka īpašo gaisotni. Bijušais muižas centrs un apstādījumi ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Tāpēc tiek saglabāts un atjaunošanā izmantots tikai vēsturiskais stādāmais materiāls, kas raksturīgs konkrētam laikam un stilam. Tāšu muiža apskatāma, iepriekš piesakoties. Apmeklējums par ziedojumu. 1-2 stundu gara pastaiga muižā, dārzā un parkā ar saimnieka stāstījumu par Tāšu muižas un apkārtnes tuvāko muižu vēsturi, vēsturisko dārzu veidošanas principiem Eiropā un to pielietojumu, veidojot Tāšu muižas dārzu, parku un apstādījumus.

Sēļu muiža, par kuru pirmās ziņas saistāmas ar 1561. gadu, ar seno ēku kompleksu un ainavu parku mūsdienās vēl joprojām darbojas kā pagasta administratīvais un kultūras centrs, kur tiek organizēti arī atpūtas un saviesīgi pasākumi. Neskatoties uz to, ka muiža vairākkārt ir tikusi pārbūvēta, tās senatnīgums ir vēl saglabājies. 

Sēļu pagasta Tautas nams piedāvā bezmaksas ekskursijas Sēļu muižas kompleksā un divas meistardarbnīcas: ādas apstrādes meistardarbnīca pie Benitas Audzes un kokapstrāde un galdniecība pie Uģa Vītiņa.

Meklējama Skaistkalnes dienviddaļā, Mēmeles labajā krastā, Skolas ielā 5. Vietvārds Šēnberga tulkojums no vācu valodas nozīmē „Skaistais kalns”. No sarkanajiem ķieģeļiem celtā divstāvu muižas pils (historisma stils) tapusi ap 1894. g. (arhitekts Pauls Makss Berči). Ēkā ir saglabājušies dekoratīvās apdares elementi un iespaidīgs kamīns (vienīgais tāds Latvijā), uz kura atainota dzimtbūšanas atcelšanu Latvijā. Kamīnzālē atrodas pirms četriem gadiem atjaunotais griestu plafons. Muižas pilī atrodas Skaistkalnes vidusskola. Muižu ietver parks, kurā atrodas citas ar muižu saistītās ēkas.

Muiža rakstos pirmoreiz minēta 17. gs. sākumā, taču klasicisma stilā celtās pils veidols tapis 1835. gadā. Penijē muižas būtisks likteņa pavērsiens (atšķirībā no daudzām citām muižām) bija apstāklis, ka tajā izveidoja Matsalu rezervāta (pirms nacionālā parka izveides) apmeklētāju centru. 2000. gadā muižas pili restaurēja un tajā ierīkoja nelielu ekspozīciju. Apmeklētāju centrs te pastāv joprojām, tādēļ šeit var iegūt nepieciešamo informāciju. No ārpuses var apskatīt arī citas muižas saimniecības ēkas.

Iespaidīgs, taču ļoti bēdīgā stāvoklī! Cīravas muižas apbūve tapa 18. - 19. gs. un muižas pils - 19. gs. sākumā. Pusgadsimtu vēlāk to pārbūvēja neogotiskā stilā ar simetriskiem tornīšiem un ķieģeļu robojumiem dzegās. Muiža piederēja baronu Manteifeļu – Scēges dzimtai. Pils vestibilā, kāpņu telpā un otrā stāva zālē ir saglabājušies ornamentāli griestu greznojumi, kas tāpat kā pati ēka no iekšpuses nav apskatāmi. Ēkā atrodas arī vērtīgi interjera elementi - 19. gs. sākumā veidots kamīns ar marmora apdari u.c. No pils atsavināšanas brīža (1920. g.) līdz 1951. g. šeit atradās Meža skola (blakus pilij - piemiņas akmens), pēc tam – Cīravas Lauksaimniecības arodvidusskola. Iepretim pilij atrodas klasicisma stilā (ar frontonu un varenām kolonnām) celtais bijušais muižas zirgu stallis (19. gs. sākums), kas šobrīd netiek izmantots un arī apskatāms no ārpuses. Muižas kompleksu ieskauj parks (krietni aizaudzis), kurā ir uzkalniņš – barona suņa kapa vieta.