Atrodas ceļa, kas ved uz Miķeļtorņa bāku – līkuma malā. Unikālā ēka (vienīgais lībiešu ciemu krogs ar raksturīgo plānojumu, kas saglabājies līdz mūsdienām) šobrīd atrodas avārijas stāvoklī un apskatāma tikai no ārpuses. Pizes krogs celts 1853. gadā.

Atrodas Kalēju ielas malā. Savu popularitāti ieguvis ar nostāstu, ka Ziemeļu kara laikā pie tā pusdienojis Krievijas cars Pēteris I un Polijas valdnieks Augusts (Stiprais).

Grūti iedomāties, ka vēl joprojām Eiropā ir apdzīvotas vietas, kuru sasniegšanai ir labu laika sprīdi jābrauc pa neapdzīvotu mežu ieskautu smilšainu ceļu, kur tikai paretam var redzēt kādu sēņotāju vai ogotāju! Tāpat kā Zervinos ciemam, arī šim ir piešķirts kultūras mantojuma pieminekļa statuss, jo Linežeris ir viens no dažiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Linežerī ir aplūkojamas 19. – 20. gs. mijā celtās ēkas un apskatāms tā laika ciema plānojums. Šejieniešu tāpat kā citu dzūku galvenā nodarbošanās bija mežistrāde un meža velšu vākšana. Nelielā mērā – arī lauksaimniecība. Apceļojot nacionālā parka etnogrāfiskos ciemus, rodas pamatots jautājums: „Ar ko mūsdienās te nodarbojas cilvēki. Kā viņi spēj dzīvot tik nomaļā vietā”? Jāatzīst, ka lielākā daļa te ierodas tikai vasaras laikā. Neskatoties uz to, etnogrāfiskie ciemi ir ļoti sakopti un joprojām „dzīvi”!

Vilsandi nacionālā parka „sirds” un divpadsmitā lielākā Igaunijas sala (garums - 6 km, platums – 2 km). Tā ir ļoti „jauna” sala, kas sākusi veidoties pirms ~ 2000 gadiem zemes garozas celšanās rezultātā, savienojoties divām salām, kas noticis pirms ~ 350 gadiem. Cilvēki salu sāka apdzīvot 18. gs. un to galvenā nodarbe bija zvejniecība, kuģu būve, nelielā apjomā – lauksaimniecība. Līdz 2. pasaules karam te bija ap 200 iedzīvotāju, kuri vēlāk salu bija spiesti pamest PRSR pierobežas režīma zonas dēļ. Nozīmīgu Vilsandi daļu aizņem mežs un kadiķu lauki. To visā garumā šķērso grantēts - zemes ceļš ar atzariem uz jūras krastu. Salu ar kājām var izstaigāt vairāku stundu laikā, iepazīstot vietējo apbūvi (daļa arī mūsdienās celtas ēkas) un Tolli sētu, kur pēc nostāstiem dzīvojis nīderlandiešu jūras braucējs Johans Dolls, kā arī vējdzirnavas. Noteikti ir jāaiziet līdz salas rietumu krastam, kur atrodas Vilsandi bāka un bākas uzrauga saimniecības ēkas. No šejienes ir labi redzamas Vaikas salas. Šodien uz salas pastāvīgi (visa gada garumā) dzīvo tikai trīs cilvēki.

Baznīcas mūra ēka uzcelta 1835. g. Tās lepnums ir ērģeles, ko 1854.g. darinājis Karls Bitners, bet 2005.g. restaurējis Ugāles ērģeļmeistars Jānis Kalniņš. Arī mācītājmuiža tiek atjaunota. Baznīcas iekštelpu apskate  jāpiesaka iepriekš.

Šajā ceļojumā apmeklēsiet gan amatnieku darbnīcas, gan zirgu audzētāju saimniecības, gan arī dažādas lauku gardumu ražotnes, kur senajām prasmēm rasts mūsdienīgs pielietojums. 

Pirmā pieturvieta ir Ikšķile, kur jau pašā ceļojuma sākumā apciemosiet bērzu sulu vīna pagrabu un nobaudīsiet dzirkstošu vīnu, kas darināts no bērzu sulām. Skrīveros ļaujiet sevi pārsteigt piena pārvērtībām – šeit mājīgā kafejnīcā pilsētiņas galvenajā ielā top izcils mājas saldējums gan ar zemeņu, gan anšovu un mārrutku garšu. Koknesē varat savu garderobi papildināt ar jaunu ādas jostu, somu vai stilīgu ādas rotaslietu. Kaņepju audzētāju saimniecībā neliela ekskursija un kaņepju delikateses. Latgales melnās keramikas meistaru darbi iederas arī mūsdienīgos interjeros. Aglonas maizes muzejā apmeklētājiem piedāvā pašiem izcept maizes klaipiņu, bet apmeklējums nākamajā saimniecībā ļaus papildināt to ar gardu sieru, kas siets no brīvā dabā ganītas Latvijas brūnās piena. Pēdējā pietura Latvijas pusē – Daugavpils, ar pasaulē pazīstamā abstrakcionista Marka Rotko mākslas centru un 19. gs. Daugavpils cietoksni – iespaidīgu militāro būvi kā populārākajām apskates vietām. Tālāk ceļš vedīs uz Lietuvu, kur apmeklējamas vairākas tradicionālas lauku saimniecības. Ilzenbergas muižā (Ilzenbergo Dvaras) ierīkota biodinamiskā saimniecība. Nogaršosiet lietuviešu nacionālo saldumu – šakotis, apskatīsiet Anīkšču (Anykščiai) pilsētu, kas piedāvā pastaigu taku virs kokiem. Zirgu muzejā apskatāmi senie lauksaimniecības darbarīki un tehnika. Turpinājumā viesošanās saimniecībās, kas iepazīstina ar tradicionālo lietuviešu virtuvi un podnieka amatu. Dubingu (Dubingių) zirgaudzētavā izjādes ar zirgu manēžā. Tūres nobeigumā apskatīsiet unikālo Traķu (Trakai) ezerpili (14.-15.gs.) un Viļņu.

Alsungas viduslaiku pils komplekss ir celts pakāpeniski no 14.gs. līdz 18.gs. un ir vairākkārt pārbūvēts. Alsunga kā senais kuršu zemes Bandavas novads minēts jau 1230. g. pāvesta sūtņa līgumā ar kuršiem. 1341. g. Alšvangā (vēsturiskais nosaukums) ir nocietināta māja (ein festes Haus), bet 1372. g. uzsāk mūra pils (četrstūra formas, no akmens) celtniecību, kurā dzīvoja Kuldīgas komturam padotais Livonijas ordeņa firsts. Sākotnēji pils austrumu korpuss tiek izmantots kā dzīvojamās telpas, dienvidu korpuss - saimniecības vajadzībām. Vēlāk 15. – 18. gs. tapa aizsargtorņi un pārējās pils daļas. Pils apjoms (baroka stils) ar diviem torņiem ir ļoti iespaidīgs. Pils ir unikāla Latvijā un ārpus Latvijas ar to, ka tā ir viena no retajām viduslaiku pilīm, kas daļēji saglabājusi savu vēsturisko būvapjoma veidolu. Pilī var apskatīt ekspozīciju par Alsungas pils vēsturi, apskatīt suitu ķēķi, uzrakstīt vēstuli ar spalvaskātu Barbaras buduārā, kā arī romantiskā gaisotnē nosvinēt kādus īpašus svētkus pils apaļajā tornī. 2018. gadā pilī uzsāka restaurācijas darbus un tā ir slēgta. Taču interesenti var brīvi apskatīt to no ārpuses, kā arī iepzīt pils pagalmu.

Pīrissāre ir 7,5 km² liela pastāvīgi apdzīvota Peipusa ezera sala. Pārsvarā šeit uz dzīvi ir apmetušies krievu vecticībnieki, kas vairākus gadsimtus rūpējas par savas savdabīgās kultūras saglabāšanu. Iedzīvotāji galvenokārt nodarbojas ar zvejniecību. Uz lauksaimniecībai piemērotas zemes audzē dārzeņus, visvairāk – sīpolus. Uz Pīrisāri no Lāksāres ostas var nokļūt ar prāmi "Koidula" (tālr.: +372 527 2974, www.veeteed.com).