Gadskārtu svētku ticējumi*

Par ticējumiem, teicēju stāstiem un tautas dziesmām sīkāk lasi zemāk:

Sveču diena

Ticējums: Sveču dienā jātaisa mazs siera gabals, jācep mazs maizes kukulis, jāņem labi daudz naudas, jāsaliek viss kopā un jāapceļ ap visiem lopiem. Tad jābrauc uz katoļu baznīcu un jāuzliek uz altāra par dāvanu. Ja aitas labi nepadodas, tad pie šīm dāvanām vēl jāpieliek vilna. (A. Bīlenšteina rokraksts, Zvārde.)

Agatas diena

Ticējumi: 

  • Agatas dienā svētī ūdeni, sāli un maizi, tad nenāk nekāds ļauns gars klāt. (P. Š., Preiļi.)
  • Ar Agatas dienā nosvētītu ūdeni un maizi var pērkona uguni nodzēst. (K. Jansons, Viļāni.)
  • Svētās Agatas dienā jāsvētī maize. Kad izceļas ugunsgrēks, tad šinī dienā svētītā maize jāapnes ap degošo māju un jāiesviež iekšā - tad uguns apdzisīs. (A. Zālīte, Bērzpils.)

        (No P. Šmita ticējumu krājuma)

Teicēju stāsti:

  • 2017. gada folkloras ekspedīcijā Līksnas pagastā teicēja R. Tenisa stāstījusi: “Agatas maizei liels spēks, nesu daudzus gabalus - es visiem padalu.”

  • Teicēja Janīna Golubeva (1951) Pieniņos: „Ir Agates diena, Svētās Agates diena ir [..] piektais februāris. Agates dienā svēta ūdeni, sāli, maizīti. Tas ir pret nelaimes gadījumiem. Pret ugunsgrēku, jā? Pret… Jātur mašīnā kādu maizes gabaliņu, kam ir šoferis, jābrauc. Piemēram, es dzīvu piemēru varu pastāstīt. No dzīves, jā? Mums, tas ir daudzus gadus atpakaļ, varbūt divdesmit, vairāk, kūlu dedzināja arī. Mūsu lauku mājās tur, laukos, ne jau manās mājās, bet citās. Un vējš, cēlās vējš un pilnīgi ienesa mežā. Sāka mežs un pie meža viņam liels siena šķūnis, nu, malkas šķūnis, ja? Un atskrēja kaimiņu tantes divas ar to svētīto Agates ūdeni, maizīti, un viņas trīs reizes apskrēja tam šķūnim apkārt. Jau zāle dega pie pašiem pamatiem, ja? Milzīgas liesmas bij, ja? Un, un ar to ūdeni apslacīja un trīsreiz noskaitīja “Esi sveicināta, Marija!”Dievmātei, ja, pātariņus? Un tiešām noplaka uguns, pilnīgi visu acu priekšā, un, un, un šķūnis nenodega. Es tiešām (I.V. Tiešām?) varu pastāstīt tādu, jā./..../ Man mašīnas nav, bet dēlam ir, jā, jā, jā. Mašīnā i rožukronis ir, i maizīte, mašīnā ir, jā.I mēs katru gadu nomainam. No jauna, kad pasvēta, tad mēs atkal ieliekam”.

    (No Riebiņu novada folkloras vākuma)

Meteņi

Ticējumi: 

  • Maize bija jāsagriež kancīšos jau vakarā priekš Meteņa dienas, jo citādi viņa nenāca par svētību ēdājam, kā arī rudzi vasaru bija pavājāki. (A. Skuja, Mālupe.)
  • Meteņa dienā vajag aiznest maizi un gaļu zem kāda liela ozola un gaidīt, kad kāds putns nāk ēst. Ja putns pirmo ēd gaļu, tad gaļa būs lētāka; ja maizi, tad maize. (V. Loze, Drusti.)
  • Metenī suņam uz cira kāta dota gaļa un maize. Ja suns pirmo ņēmis maizi, tad bijis gaidāms auglīgs gads un otrādi. (K. Jansons, Gatara.)
  • Meteņa vakarā saliek uz cirvja kāta sviestu, pienu, maizi un gaļu. Ko nu suns pirmo kampj, tas tai gadā būs dārgāks. (K. Krastiņš, Jaunpiebalga.)

Tautas dziesmas:

Ej ar Dievu, meteniti,
Ar to savu slokatniti;
Atnāks mūsu lieldieniņa
Ar balto piena rausi.


Meteni, meteni,
Kur liki pīragu?
-Klētī plauktā,
Krustiņš virsū.

Lieldienas

Ticējumi:

  • Lielpiektdienas rītā bez saules lopiem dzēriens jādod, kamī jāiemet pa deviņi šņaucieni deviņu reizu no deviņām druvām, kā rudziem, miežiem, auzām, zirņiem, pupām u. t. t. (K. Jansons, Plāņi).
  • Lielo piektdienu vajaga paņemt vienu kukuli maizes un nolikt to lādes dibenā. Ja pērkons uznāk, tad vajaga to ēst, - tad neiespers mājās. (K. Corbiks, Līvbērze.)

  • Lai lopi labi padotos, tad gavēnī maizi cepot, vajaga arvien sakasni paglabāt, tā sakrātos sakašņus izmērcēt un ar tiem lielās piektdienasas rītā priekš saules padzirdīt govis. (E. Zommere, Rauna.)

  • Ja Lielā piektdienā auzu ķīsēli ēdot, tad lācis auzu neēdot. (J. Bitaks, Litene.)

  • Ja Zaļā ceturtdienā govīm dodot maizi ar medu, tad būšot vienmēr veselas. (J. Bitaks, Litene.)

  • Zaļās ceturtdienas rītā priekš saules jādod govīm maizes mīklas kukulītis, lai tās ietu vēršos. (V. Garais, Vecgulbene.)

Teicēju stāsti:

Ēriks Andžāns (dz.1958. gadā Dagdas rajona Punduru pagasta Lielo Andžānu sādžā, Landskaronas draudzē) par bērnību atcerējās: „Lieldienās - atceros Lieldienu rītā brokastis neēda, gaidīja, kad atnes no baznīcas svētīto - kulīti ar krāsotām olām, maizīti ar sviestu. Baznīca 7 kilometri, tēvs ar kājām gāja, bija slapjdraņķis, kolhoza zirgu arī dzīt nevarēja. Vienam no ģimenes bija jāiet, es pats arī esmu gājis ar to kulīti. Kulītes pakāra kokos ap baznīcu. Landskaronas baznīca bija diezgan jauna, 1890-tos gados būvēta, samērā liela un iespaidīga, no sādžas nākot jau pa daudziem kilometriem varēja redzēt, kalniņā stāvēja, mirdzēja. Bija baznīca ar žogu, apkārt bija koki sastādīti gar sētu, liepas laikam bija. Tās kulītes tur sakāra, procesija gāja apkārt baznīcai, tad svētīja. Ārpusē bija divi torņi, atsevišķi stāvoši, vienā bija zvans pakārts. Brokastis ēda ap vienpadsmitiem, divpadsmitiem, vispirms ēda to svētīto”. (I. Čeksteres vākums)

Jurģi, Ūsiņi

Ticējumi: 

  • Jurģa dienā jācep maize, lai zirgi barotos apaļi kā kukuļi. (A. Vaskis, Tukums.)

  • Jurģu rītā zirgiem jādod maizes roku ūdens (kas rodas pie maizes cepšanas), tad zirgi būs apaļi kā kukuļi. (Z. Lāce, Veclaicene.)

  • Puišam Ģurģī jaunā mājā kreisā padusē sev jāsasautē maize un jāiedod zirgam, ar kuru tam būs jāstrādā, lai zirgs no viņa nebēg. (K. Jansons, Plāņi.)

  • Jurģu rītā izliek uz kāda sevišķa galda plāceni, gaļu, alu u. t. t. un to noliek aiz istabas kādā paspārnē (arī pie lieliem kokiem un akmeņiem), gariem (dieviem) ko mieloties. (A. Žeibe, Bērzaune, arī Ērgļi.)

  • Kad iet uz jaunu vietu dzīvot, tad papriekšu tur vajagot aiznest maizi un sāli, tad viss esot bagātīgi, neesot jācieš trūkums. (V. Grīva, Lubāna.)

  • Ja pāriet uz jaunu māju, tad jāņem līdz priekšautā maize, sāls un katrai govij no priekšas mēsli, kuri atkal jaunā kūtī jānoliek. [Sal. sivēni.] (E. Gaile, Trikāta un Rūjiena.)

  • Jurģa dienā, ja kāds cilvēks iet uz citu dzīves vietu, un ja viņš grib savam bijušajam saimniekam atriebties, tad viņam jāiesviež pāris siļķu maizes krāsnī un krāsns slota jāiesviež dīķī, tad viņa bijušam saimniekam vienmēr būs ienaids mājās.(K. Corbiks, Sērene.)

  • Jurģu rītā izliek uz kāda sevišķa galda plāceni, gaļu, alu u. t. t. un to noliek aiz istabas kādā paspārnē (arī pie lieliem kokiem un akmeņiem), gariem (dieviem) ko mieloties. (A. Žeibe, Bērzaune, arī Ērgļi.)

Teicēju stāsti:

  • „Jurģa diena bijusi lopu, sevišķi zirgu, svētdiena. Tad zirgus labāki barojuši, ar tiem nestrādājuši. Tad vārījuši arī olas, kuras devuši ganiem un pieguļniekiem. Baznīcā likuši upurus, lai zirgi būtu veseli. Tai dienā jājuši pirmo reiz pieguļā, lai arī dažu gadu vēl nebijis zāles. Tāpat tai dienā rumelējuši ganus un pieguļniekus. Jura dienā svētījuši baznīcā maizi, ko devuši slimiem lopiem un arī cilvēkiem.” (B. Eriņa, Latgale.)

  • 1912.gadā dzimusī liepēniete Biruta Leite (dz. Luste) 1980. gadā stāstīja: ”Atceros, jaunajā mājā ienācu ar maizes kukuli, sāli un mājas svētību rokās, kopā ar kaķi, lai būtu laba dzīve”. 

Tautas dziesmas:

To es došu Jurģīšam,
Ko es biju solījies:
Mucu alus, cepli maizes,
Melnu gaili ķikaraini.

Cīrulis dziedāja,
Vasara nāca;
Cep, māte kukuli,
Es iešu ganos.

Cep, māte, kukuli,
Es dzīšu ganos.
Ja cepsi lielu,
Tad dzīšu tāļu;
Ja cepsi mazu,
Tad vārtu galā.

Jāņi

Ticējumi:

  • Jāņu naktī saimniekam un saimniecei jāapstaigā lauki, lai labība neaplīkst. (J. A.Jansons, Rīga.)

  • Jāņa dienas naktī vajaga noģērbties plikam, aiziet uz rudzu lauku un trīsdeviņas vārpas aizlauzt no dienvidiem uz ziemeļa pusi. Laužot var saimniekam novēlēt visādu nelaimi, sev atkal var prasīt kādu daļu no saimnieka rudziem. Kad rudzus nopļauj, tad viss notiek, kas novēlēts. Kad rudzu lauzējs iet pie saimnieka pirkt drusku rudzu, tad vēlāku visa novēlētā daļa pāriet pie lauzēja. [Sal. rudzi.] (A. Gari-Jone, Domopole.)

  • Ja Jāņa dienā sasien tīrumā rudzus, tad pļāvēju vai tās maizes ēdēju lauza sāpes. (B. Riekstiņš, "Atpūta", 1932, 17. VI, 22.)

Tautas dziesmas:

Devu, devu Jānīšam,
Ko es biju solījusi:
Cepli maizes, mucu alus,
Nobarotu sivēniņu.

Jānītim klaipu cepu
Triju rītu malumiņu,
Ne deviņi nevarēja
Smaga klaipa kustināt.

Par gadiņu Jānīts nāca,
Kā mēs Jāni mielosim?
Sildām pienu, cepam raušus,
Tā mēs Jāni mielosim.

LD 32321-0
Dzirnaviņas raudajās,
Ka nelika vaiņadziņa.
Neraudiet, dzirnaviņas,
Likšu Jāņa vakarā.

LD 32326, 2
Vīri, puiši, ko gaidat?
Puškojati rijas jumtu,
Tad Dieviņis jūs puškos
Ar rudziem, ar miežiem.

Ņem, Jānīti, melnu zirgu,
Apjāj savus tīrumiņus,
Lai burītis nenobūra,
Lai skauģītis nenoskauda.

Jēkabi

Ticējumi: 

  • Jēkaba dienā steidzas cept jaunu rudzu maizi un pirmo kukuli nes uz lauku ziedam. Pirmo reizi jauno maizi ēdot, katram jāsaka: "Dievs dod sātu, gausu!"/L. k. vārdnīca, 14291./( Šmits, P., 1991., Latviešu tautas ticējumi)

Tautas dziesma:

Jānīts nāca ar ziediem,
Pēterīts ar lapām,
Jēkabiņš maizes vīrs,
Tas atnesa tīru maizi.

Jumis

Ticējumi:

  • Kas rudeni, kad beidz labību pļaut, pēdējo cirtienu pļauj (Jumi saņem), tam tiek visa svētība.(E. Laime, Tirza.)
  • Appļāvībās saimniece vāra biezu putru ar sviestu un dod to ar brandvīnu un alu strādniekiem.(E. Volters, Materiali, 1890, 88.)

  • Ja saimnieks atrada Jumi, tad viņam bija gaidāma liela laime. (H. Skujiņš, Aumeisteri.)

  • Jumītis dzīvo druvās. Kad beidz novākt pēdējo tīrumu, tad pļāvējiem jācenšas pļaut no visām pusēm un visai ātri. Pabeigušiem, jāapsēstas turpat uz kopiņām un jāapskatās, vai nav vienā stiebriņā divas vārpas. Jumītis, ja atrod, tas jānes mājā un jāiesprauž sienas šķirbā, ne pie durvīm, un jāglabā rūpīgi visu ziemu. Saimniekam tad radīsies dažādi labumi, bet Jumja atradēju, pļāvēju, vēl tai pašā rudenī aizvedīs tautiņās.(A. Brūvele un A. Suse, Ape.)

Teicēju stāsti:

  • Teicēja Aleksandra Plotņikova (dz.1920.g 2. februārī, Kušnere, Barkavas pag. ”Kuzmos”) stāstījusi: ” Sevišķi garšīga jauno rudzu maize – augusta sākumā. Cik smaržīga, garšīga! No pus pagalma varēja labo smaržu just. Kad beidza rudzus pļaut, tad to Jumi ķēra – ar sirpjiem pļāva – kurš to Jumi noķers – sievas smiedamās, dziedādamas ķēra Jumi. Tā, kas pēdējā pamanījās, tai bija tas Jumis. Vienam palīgā vienā dienā, otrā dienā otram. Palīdzēja nopļaut.” (Čekstere,I.,teicēju pieraksti no 1980.g.)

  • Anna Dīmane (dz.Jākobsone1904.g.Doles pagastā) 1984.gadā rakstījusi: ”Manā dzimtenē bērnībā nekādas izdarības neievēroju, tikai to, ka, kad beidza pļaut rudzus, tanta atnesa mājās rudzu vārpu vaiņagu un pakāra klētiņā un tā tas tur palika visu ziemu. Es, bērns būdama, jau nejautāju, kāpēc tā to dara. Kad labība bija nopļauta, tad mums, bērniem, iedeva mazus kurvīšus un bija jāiet lasīt vārpas. Nebija jau to vārpu tik daudz kā tagad, jo tolaik labību pļāva ar izkapti, ar rokām. Mūsu mājā gan laikam nebija tāda paraša atstāt to šķipsniņu Jumim. Reiz jaunībā biju aizbraukusi uz Zemgali pie Bauskas un tur saimnieks gāja pļaut pēdējo labību, tad saimniece teica – nenopļauj pēdējo vārpu, lai paliek lauku dievam arī. Prasīju kapēc tas tā, viņa man atbildēja – Tā vajaga. Nopļaus līdz pēdējai, nebūs nākošā vasarā labas ražas. Nu par tām dubultvārpām jau tie ticējumi laikam ir visur. Skrējām visi meklēt dubultvārpu, ticēdami, ka tā nes laimi.” (I.Čeksteres vākums)

  • Appļāvības tika svinētas beidzot sevišķi rudzus pļaut. Pļaujas beigu dienas vakarā visi pļāvēji nāca dziedādami no lauka, sievas un meitas priekšgalā, nesdamas rudzu pītu, puķēm pušķotu vaiņagu un jostu. Abus pina no vispēdējā griezienā pļautas rudzu saujas. Tajā bija atrasties Jumim... Mājās nācējus sagaidīja mājas tēvs un māte. Dziedot un daudz laimes vēlot, vaiņagu uzlika mājasmātei galvā, mājastēvu turpretim apjoza ar jostu... Vaiņagu un jostu pēc pakāra mājas goda istabā... piem. pie sienas virs stulpiņa... Virs tā tad appļāvību josta un vaiņags palika karājamies līdz nākamajai maizei, t.i. rudzu pļaujai. Appļāvības bez tam varēja svinēt arī jebkuru citu labību beidzot pļaut, sevišķi miežus. (Konversacijas Vārdnīca, 1906.)

Tautas dziesma:

Jumītim klaipu cepu
Triju rītu malumiņu;
Ne deviņi nevarēja
Jumja klaipu kustināt.

Miķeļi

Ticējumi:

  • Miķeļa dienas rītā vajaga pa mājām izstaigāt visus kaktus un paņemt maizes gabalu līdz, tad visas žurkas un peles aiziet no mājām projām. (K. Cobriks, Sērene.)
  • Labību pirmo reizi serot, jāuzsprauž uz rijas durvīm un logiem ozola vai sērmūkšļa zariņš, ar krītu jāuzvelk krusts, lai labība labi kalst un birst un nekāds ļaunums nenotiek. (V. Strautiņš, Zelgauska.)
  • Kad pirmo reizi iet kultu, tad jāaiziet pie piedarba durvīm un jāgaida kādu brīdi, kamēr rijā svētie apbur labību, lai tīrāki izkultos. (J. Rupjais, Asūne.)

  • Rudenī, pirmo riju nokuļot, jāatstāj uz ārdiem kulīte labības, un tai tur jāpaliek, kamēr kulšana beigta, lai labība labi rastos. (O. Freimane, Jaunrumbas muiža.)

Teicēju stāsti: 

  • Miķēļa dienā saimnieks sasauca visus mājas ļaudis, arī tos, kas nebija viņa maizē. Pats sēdēja galda galā ar vārpu vaiņagu galvā, ko meitas viņam bija uzlikušas. Galdā bija kāposti ar svaigu cūkas gaļu un arī šņabis. Pirmo šņabi palēja zem galda, tāpat arī pa kumosam gaļas un plāceņa - Jumim. Apēda, zināms, suņi. (Zemes spēks, 1928, 176.)
  • Miķēļos bija rudens svētki, kur /no/ katra ēdiena deva Māju dieviem, kamēr paši vēl nebij ēduši. (T. Dzintarkalns, Talsi.) 

  • Mīkālī darīja alu, cepa karašu un nestrādāja. (H. Skujiņš, Aumeisteri)”

  • Apkūlības, gluži kā katras dzīras, bija dzeramas. Alu dzēra māju ļaudis un ieaicinātie saimnieka kaimiņi,draugi un radi. Ēdienam, izņemot rāceņus jeb raušus, bija sevišķi cūkas galva. Ķunni (snuķu) ēda pats saimnieks, gluži kā apsējoties tam bija ēdama cūkas aste. Tam kopīgi bija apzīmēt rosu darbu, kuplu vārpotu ražu. Kuļamam laikam sākoties, dažur bija parastas arī iekūlības. Pirmo riju pieserot, rijā krāsns bedrē nokāva gaili, kam katrā ziņā vajadzēja būt melnam. Ar asinīm aptraipija ārdus un durvis. Gaili pašu rijas krāsnī cepa un turpat rijā arī apēda, pa kumosam pie tam ziedojot kādam... garam, ... kura mājokli domājās sevišķi tumšo riju... Šāda gaiļa kaušana bija stingri noliegta. Visas darīšanas tādēļ saimnieks vēlākos laikos parasti nodarīja slepeni, gluži viens pats. (Konversācijas Vārdnīca, 1906. g.)

  • Apkūlību svinēšana Latgalē bijusi vairāk iecienīta nekā appļāvību svinēšana. Kad beiguši kult pēdējo riju, tad ēduši brokastis uz rijas krāsns Rijas kungam par godu. Šai mielastā pieaicinājuši arī tuvus kaimiņus, vai nu par palīdzību darbos, vai arī tādēļ, ka tiem arī tur bijis atļauts kult. (B. Eriņa, Latgale.)

  • Rudenī, pirmo reizi riju kurot, jānokaun gailis un rijas durvis jānotraipa ar gaiļa asinīm, tad neizies svētība un neizcelsies ugunsgrēks.(A. L.-Puškaitis.)

  • Kam kuļot sprigulis no rokām izkrīt, tas nedabūs brokastis. (E. Laime, Tirza.)

Mārtiņi

Ticējums:

  • Mārtiņvakarā jāņem kukulis maizes un jāiet uz zirgu stalli. Tur jānokauj gailis un ar viņa asinīm jāaptraipa katra zirga kreisā pakaļkāja. Pēc tam maizes kukulis ar gaili jāapnes zirgiem apkārt, tad zirgiem nesitīsies nekāds ļaunums un viņus nejās lietuvēns. (L. Kārkliņa, Dzelzava.)

Teicēju stāsti:

  • 1980.gadā, strādājot materiālu vākšanā toreizējā Vaidavas pagastā, Palmēnu mājās Jānis Tīlmanis – Tillers stāstīja, ka viņa vecaistēvs Mārtiņos ar ogli vilcis lietuvēna krustus uz klēts durvīm un Jumja zīmi, kuru veidojis īpatnā veidā. Tādu pašu zīmi 1979. gadā Vaidavā fiksēju uz pamestās Nauču mājas klēts durvīm. (I.Čeksteres vākums).

  • Teicēja, cēsiniece Zelma Gašs (dzim. Pirro , Rankas pag.), 1985. gadā rakstījusi: ”Mārtiņdienu gaidījām – mamma cepa zosi, karašu ar piena krūzi, ēdām, visi bija dzīvespriecīgi. Pie vakara nāca maskas, maskarā(s)ti, ķekatnieki vai čigāni – tā lielie teica, es tad vēl skolā negāju. Man bija bailes nāves malā, bija ar izkapti nāve, kažokā lācis, čigāni lupatās, garās kleitēs, veči līki – maiss uz muguras, teica – ko bērnus bāzt, ja neklausa; kā putni satītām sejām, gudrojām pēc tam, kas tie varēja būt; pa istabas vidu dancoja, runāja – ko kurais, zīlēja…

Tautas dziesmas: 

LD 30223-0
Mārtiņš bija labs vīriņš
Aiz visiem vīriņiem:
Ni ruden, pavasar,
Pašā maizes laiciņā.

LD 30398-0
Skrien, bitite, istabâ
Mārteniša vakarā;
Ja tu pate neieskrien,
Ienes sava labumiņa.

LD 28824, 2
Visi ļaudis mums vaicaja,
Kādu godu mēs dzeram.
Mēs dzeram cūku bēres,
Rudzu, miežu apkūlības.

Ziemassvētki

Ticējums:

  • Ziemassvētkos galdi jāatstāj apklāti, ar ēdieniem, jo ciemos ierodas ne tikai senču gari, bet arī pats Dieviņš un Laimiņa.

Teicēju stāsti: 

  • Jezuītu ziņojumos atzīmēta īpašā Ziemassvētku maize: “Jezuītu kolēģijas 1606. g. protokolā minēts, ka Rēzeknes un Ludzas iedzīvotāji ziedojuši dieviem lielu maizes kukuli čūskas veidā ar platu muti un paceltu asti, bet citiem dieviem mazāku, sunim vai čūskai līdzīgi izveidotu. Ķūķu vakarā cep t.s. mēmo maizi ar daudz sāls, lai redzētu sapnī dzert pasniedzēju; ziedojumam kūtī cep kukuli ar gaļu un virsū liek pienu; jājot Jurģos pirmo reizi pieguļā cep īpašu karašu vai pankoku; tāpat īpaši kukuļi cepti arī svētkos un godos (raudzību, kāzu, bēru maize)…. Ja pārējie ēdieni pieminēti tikai vispārējos vilcienos, citādi ir ar maizi. Tas ir sakarā ar maizes lielo nozīmi, kas ir visu ēdienu pamats.” (Straubergs, K.”, 1944., “Latviešu tautas paražas”, 360.lpp.)
  • (…) Ļaudis ticēja, ka dūšīga ēšana 2. svētkos veicina nākamā gada ražu... Ziemeļvidzemē dažās vietās svētkiem cepti īpaši rupjas maizes svētku kukuļi. Bieži tie cepti no pēdējā kūluma miltiem, un kukulis taisīts augsts, kaudzei līdzīgs, lai nākošā gadā būtu bagāta raža un visa būtu kaudžu kaudzēm. Šādu svētku kukuli cepa no rudzu vai karašas miltiem(...)Senāk latvieši atstājuši galdus visu nakti ar ēdieniem un alu apkrautus, lai pie tiem varētu mieloties veļu valstī aizgājušie. / Āronu Matīss, Latvis, 1929, 25. XII./ (Šmits, P., 1991., Latviešu tautas ticējumi)

  • Sirsnīgu aprakstu par rudzu miltu biezputru un maizes cepšanu, un dažādu svētku maizēm iesūtījusi Gaida Vaļeniece, (dzim. Bērziņa 1919.g., no Siguldas pagasta „Vecpakaušiem”), kas mācījusies no savas mātes Jūlijas Bērziņas (dz.Grinvalde1885.g.). Gaida Vaļeniece mācījusies arī Latvijas Mājturības institūtā no 1941. līdz 1945.gadam. Pēc 48 gadu prombūtnes, atgriezusies tēva mājās, viņa rakstīja: Rudzu miltu biezputru vāra pienā vai tauku zupā. Ēd ar sviestu, sacepta cūkas speķa krikumiņiem, piedzerot pienu. Miltu putru maisīja ar koka karoti vai ar no egles koka izgatavotu žebērklīti, ko gatavoja no zaru kopas veidojuma. Ar pildījumu cepa abrkasīti. Ja gribēja lielāku, atstāja vairāk mīklu. Cepa parasti ar žāvētu cūkas speķi un sīpoliem. Šo abrkasīti ielaida maizes krāsns priekšpusē. Tas ātri izcepās un bija pirmais, ko nogaršoja no cepiena. Rudzu miltu mīklā cepa cūkas šķiņķi uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Samīcīja rudzu miltu mīklu no ūdens un miltiem. Cepeti apsālīja, iesprauda garšvielas un cepa maizes krāsnī. Bija garšīgs, sulīgs. (I. Čeksteres vākums)

Tautas dziesmas:

LD 33274-0
Kur gul ziemas svētki
Atnākdami?
Miežu, rudzu klētī
Apcirknī.

LD 33267, 2
Kas piesēja melnu zirgu
Pie to manu klēšu duru?
Dieva dēli piesējuši,
Rudzus vest klētiņā.

LD 33417-0
Izcepu kukuli
Četriem stūriem:
Tas bij ķekatu
Mielastiņš.

LD 33304-0
Simtu cepu kukulišu,
Ziemas svētku gaididama:
Simtiņš nāca danča bērnu
Ziemas svētku vakarā.

Visa informācija sagatavota pēc etnogrāfes I. Čeksteres materiāliem.

ELFLA

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests

Projekta nosaukums: Kulinārā tūrisma produkts "Rudzu ceļš". Projekta numurs: 19-00-A01630-000002.
Partneri: LLTA "Lauku ceļotājs", SIA "JS Caunītes" Vineta Cipe IK "Dzīles", z/s "Bērziņi", z/s "Buliņi", z/s "Klajumi".
Vairāk informācijas par projektu “Rudzu ceļš”
Vairāk informācijas par Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai pieejams EK tīmekļa vietnē