Atpūta laukos
81-99 / 99
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Viens no Bigauņciema savdabīgākajiem vēstures objektiem. Tas sākas jūras krastā, turpinās kā tāda paša nosaukuma iela, šķērso Vecsloceni (tilta nav, bet kājāmgājēji un velobraucēji var tikt pāri) un kā meža ceļš aizstiepjas līdz Melnezeram.
N/A

0,2 km ziemeļaustrumos no Lībiešu tautas nama no Mazirbes – Košraga ceļa redzamas Seppes. Saimniecības klētiņu ar piedurpakšu baļķu savienojumiem stūros pagājušā gadsimta 20 – 30 gados cēlis Mazirbē no Sāmsalas ienākušais igaunis – zvejnieks un namdaris Jēkabs Jaga. Ceļa otrajā pusē redzami Kalši - 20. gs. sākumā celta dzīvojamā ēka. Tā mūsdienās ir atjaunota, saglabājot Mazirbes Brausku ķieģeļu ceplī dedzinātos ķieģeļus mājas sienās.
N/A

Ap 6 km garš un vienmuļš ceļa posms starp Ragaciemu un Klapkalnciemu, kur pēc nostāstiem senos laikos ceļiniekiem mēdza uzbrukt laupītāji. Apmēram 1,5 km pirms Klapkalnciema (dodoties no Ragaciema puses) kāpā pie jūras atrodas Somu jēgeru kaujām veltīts piemiņas akmens. To atklāja 1997. g. 9. decembrī. Akmens „atceļojis” no Somijas dienvidaustrumu daļas, kur 1940. g. tas kalpojis kā prettanku nocietinājums. Piemineklī ir iegravēts teksts: „Šeit 1. pasaules kara laikā, no 1916. gada augusta līdz decembrim cīnījās somu jēgeri”. Savukārt, Klapkalnciemā uzstādīts piemiņas akmens, kur apglabāti pieci somu karavīri.
N/A

No Nidas centra gar Kuršu jomas promenādi ir jādodas Preilas (ziemeļu) virzienā. Pēc ~ 15 min gājiena kreisajā pusē paceļas augsta kāpa – Ošves kalns (Uošvės kalnas), kuras galā slejas simpātisks divstāvīgs koka namiņš ar lielisku skatu uz Kuršu jomu. Te vasaras pavadījis Nobela prēmijas laureāts – izcilais vācu rakstnieks Tomass Manns (1875. – 1955.). T. Manns Nidā nodzīvoja trīs vasaras (1930. – 1932.), kur strādāja pie dažādiem darbiem, t.sk. romāna – „Jāzeps un viņa brāļi".
N/A

Igaunijas dienvidaustrumos atrodas savdabīga kultūrvēsturiska teritorija – Setu zeme jeb SETOMĀ, kur mājo seti. Atrašanās uz divu valstu robežas setu kultūrā caurvij austrumu ar rietumu ietekmi – par to liecina valodas, dzīves stila, ēdienu un tautas tērpu savdabība. Īpaši jāpiemin setu savdabīgais dziedāšanas stils – lēlo, kas ir ierakstīts UNESCO garīgā mantojuma sarakstā.

Lai labāk iepazītos ar Setu zemes sadzīvi, var izmantot Seto Külävüü maršrutu, kas sākas Vēpsu un beidzas Luhamā. Klasiskos setu ēdienus var nobaudīt Verskas tējnīcā (Tsäimaja) (tālr.: +372 505 4673, www.setomuuseum.ee) un Obinicā - Setu biedrības Tārkas istabā (Taarka Tarõ) (tālr.: +372 5620 3374, http://taarkatare.com ). Te piedāvā ēdināšanu un lēlodziedājumu.
N/A

19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. 
N/A

Vijciema čiekurkalte savu darbību uzsāka 1895. g. pēc plašiem apkārtnes meža ugunsgrēkiem. Šobrīd tā ir vecākā Latvijā un viena no vecākajām Eiropas čiekuru kaltēm. Pēc ceturtdaļgadsimta dīkstāves to atjaunoja 1992. g. Vienreizējais kultūrvēstures piemineklis ir saglabāts pilnīgā darba kārtībā. Ēkā atrodas 19. gs. beigās ražotā autentiskā iekārta un aprīkojums. Arī mūsdienās to izmanto čiekuru žāvēšanai. Ekskursijas laikā apmeklētāji var iepazīties pilnu čiekuru (g.k. – priedes) apstrādes ciklu. Ziemā, kad ir īstais čiekuru žāvēšanas laiks, te demonstrē kaltēšanas procesu. Vijciema čiekurkalte ir iekļauta Eiropas kultūras mantojuma objektu sarakstā.
N/A

Merķine ir viena no senākajām Lietuvas apdzīvotajām vietām. Jau 14. gs. tā atradās nozīmīgu transporta un tirdzniecības ceļu krustcelēs. Gan agrāko laiku, gan mūsdienu pilsētas dominante ir iespaidīgais stāvo gravu un aizsarggrāvju apjoztais līdz 20 m augstais Merķines pilskalns (Merkinės piliakalnis), kas slejas Merķes un Nemunas satekas vietā. Tajā esošā pils (nav saglabājusies) 14. un 15. gs. vairākkārt cieta no krustnešu uzbrukumiem. Sakopojam spēkus un dodamies atklāt vienu no skaistākajām Lietuvas ainavām, kas paveras no Merķines pilskalna! Mūsdienās Merķine ir lielākā Dzūkijas nacionālā parka pilsētiņa (~ 1500 iedzīvotāju).
N/A
Vientuļš, mežu ieskauts un sens ceļš starp Košragu un Dūmeli, ar ko saistīti daudzi interesanti fakti gan par Pitragupes dzirnavām, kas ne reizi tā arī nav malušas (vēl manāmas uzbērumu paliekas), par kāda avarējuša kuģa tvaika katlu, ko vietējais barons te izmantojis darvas tecināšanai, gan kādreizējo zirgu ceļu, kas šķērsojis Bažu purvu, gan iespaidīgo Dūmeles dižakmeni.
N/A
Kādreizējā Ķemeru simbola augšanas vieta.
N/A

Cēsu pils komplekss ir vieta, kur pagātne satiekas ar tagadni.
Viduslaiku pils sniedz iespēju iejusties 800 gadus tālā pagātnē, uzkāpt ar sveču lukturīšiem Rietumu tornī, no kura paveras skats uz pils dārzu un parku, nokāpt cietumā, kā arī redzēt, kā kalējs darina latgaļu rotas Seno rotu kalvē. 
Blakus esošā Jaunā pils ir 18. gs. celta pilsmuižas kunga māja. Tagad tajā atrodas Cēsu Vēsture un Mākslas muzejs, kur atspoguļoti notikumi, kas norisinājušies līdz pat 800 gadus senā pagātnē. Apskatāms ir Latvijas pirmais sarkanbaltsarkanais karogs, pirmās pilsētas monētas, bīdermeijera stila laikmeta interjers un vienīgā vēsturiskā sejas rekonstrukcija Livonietei, kas dzīvojusi viduslaiku pilī. Kā lielisks kompleksa apmeklējuma noslēgums ir Lademahera torņa apmeklējums. No tā paveras elpu aizraujošs skats uz pilsētu.
Pils pakājē esošais parks tika izveidots kā ģimenes atpūtas vieta. To izveidoja Jaunās pils īpašnieks Karls Gustavs fon Zīverss. Parks ir kā laika mašīna, kur patverties no visa apkārtējā un izbaudīt mieru. Tā ir vieta, kur ikviens sajūtas īpaši, gūst neaprakstāmu baudījumu. 
Turpat netālu, pašā pilsētas centrā atrodas Maija parks, būtiska pilsētas ainavas sastāvdaļa, ar apgaismotām strūklakām un tajā mītošajiem melnajiem gulbjiem. Tā ir lieliska vieta, kur var atpūsties arī bērni, blakus esošajā bērnu spēļu laukumā.
N/A

No Vilces muižas pa pastaigu taku var aiziet līdz pilskalnam (12 m virs apkārtnes, labiekārtots), kas atrodas Vilces un Rukūzes upīšu satekā. Atradumi liecina, ka cilvēku apmetne šeit ir pastāvējusi jau vidējā dzelzs laikmetā. Pilskalna piekājē atrodas atpūtai labiekārtotā Zaķu pļava. Nostāsti vēsta, ka Vilces grava bijusi laupītāja Kaupēna slēpšanās vieta.
N/A

Tiek uzskatīta par vecāko alus darītavu Ziemeļeiropā. Tā tika uzcelta 1878. gadā, un tās pirmais īpašnieks bija grāfs Emanuels fon Zīverss (Sievers), Cēsu pils muižas saimnieks. Savukārt 1922. gadā alus darītavu pārpirka Cēsu uzņēmēji un sāka tur ražot arī vīnu, sulas un minerālūdeni. Uzņēmums "Cēsu alus" šeit alu un atspirdzinošus dzērienus ražoja no 1976. līdz 2001. gadam, bet šobrīd tas ir pārcēlies uz jaunām telpām.  Šobrīd ēkā tiek organizētas dažādas izstādes, kā arī ēku var apskatīt no ārpuses.
N/A

Teikām un spoku stāstiem apvīta vieta Veco kapu kalniņā pie Mazirbes baznīcas – sens ar akmeņiem apkrauts kaps – it kā vienīgā Latvijā zināmā vilkača kapa vieta.
N/A

Ļoti interesants zvejniecības vēstures piemineklis. Sedumi ir kādreizējās zvejas laivu piestātnes, kurās zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja savu inventāru. Sedumiem bija arī sociāla loma – tajos pulcējās vīri, sprieda par turpmākajiem darbiem, bet sievas un bērni taroja tīklus (lasīja zivis ārā no tīkla, kad tas pilns ar lomu). Bigauņciema sedumu tīklu būdas laika gaitā ir ieskalotas jūrā, bet Ragaciema sedumi – daļēji gājuši bojā. Lapmežciemā esošie ir vislabāk saglabājušies. Viena no tīklu būdām ir atjaunota, bet pārējās atrodas ļoti sliktā stāvoklī. Tas varbūt ir arī iemesls, kādēļ, ejot gar jūras krastu, tām ir jāpievērš uzmanība un jāuztaisa kāda „vēsturiska" foto.
N/A

Blakus Lestenes luterāņu baznīcai esošajos kapos ir pārapbedīti vairāk nekā deviņi simti 2. pasaules karā kritušo karavīru, galvenokārt Kurzemes cietokšņa, Zemgales un Vidzemes kaujās kritušie. Karavīru piemiņai uzstādīts tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis “Dzimtene Māte – Latvija”. Lestenes brāļu kapi ir otrā lielākā 2. pasaules kara laikā kritušo latviešu karavīru apbedījumu vieta Latvijā aiz Rīgas Brāļu kapiem. Uz kapu plāksnēm ir iegravēti ~ 11 000 karavīru vārdu, taču domā, ka to skaits nākotnē pieaugs līdz 20 000.
N/A

Vēl netālu no Kilmiņupes ietekas jūrā atrodas nostāstiem apvītais Tromeļa pilskalns – viduslaiku nocietinājuma vieta. Tā meklējama ap 100 m attālumā no „Krauju” mājām. Šeit 1977. gadā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrastās ķieģeļu un krāsns podiņu lauskas liecina, ka nocietinājums izmantots viduslaikos. Vieta saistīta ar nostāstiem par jūras laupītāju Trommeli, kurš te esot noracis salaupītās bagātības, tāpēc kāpā redzamas daudzas mantraču saraktās bedres. Teika stāsta par jūras laupītāju Trommeli, kurš ar saviem ļaudīm aplaupījis kuģus Rīgas jūras līcī no Kurzemes piekrastes līdz Roņu salai. Senatnē šajā piekrastē noenkurojušies daudzi kuģi, kas gaidījuši labvēlīgāku ceļa vēju, lai varētu apbraukt Kolkas ragu, taču jūras laupītājs to izmantoja savtīgiem nolūkiem. Tas arī savācis bojā gājušo kuģu mantas. Trommeļa pils esot bijusi celta no mūra. (Avots: Rojas TIC)
N/A

Arī sena apdzīvota vieta Nemunas kreisajā krastā. Līdz Liškavai var nokļūt no Druskininku vai Merķines puses, kur pāri Nemunai uzcelti tilti. Liškavā atrodas nozīmīgs vēstures pieminekļu kopums. Pazīstamākie ir Liškavas baznīca un klosteris (Liškiavos bažnyčia, vienuolynas). 1697. g. Liškava tika uzdāvināta Seiņu (Seinų) dominikāņu klosterim. Divus gadus vēlāk te ieradās un uz dzīvi apmetās dominikāņu mūki, kas laikā no 1704. – 1720. g. uzcēla tagad redzamo mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. Laikā no 1699. – 1741. tai blakus uzcēla dominikāņu klosteri. Padomju laikā tajā izvietoja gan skolu, gan atpūtas bāzi, gan šūšanas darbnīcas. Mūsdienās ēku komplekss tiek atjaunots, darbojas baznīca (apskatāma no iekšpuses un pazīstama ar septiņiem rokoko stila altāriem) un klosteris. Te piedāvā arī „laicīgus” pakalpojumus - viesu namu, konferenču un semināru zāli, ekskursijas u.c. No klostera pagalma paveras plašs skats uz Nemunas ieleju. Dienvidrietumos no baznīcas atrodas divi ar dziļu Nemunas ielejas sānu gravu nošķirti pauguri – Liškavas svētkalns (Liškavas alkakalnis) un Liškavas pilskalns (Liškiavos piliakalnis), kurus savieno taka. To piekājē atrodas kuģīša piestātne, kas vasaras laikā kursē no Druskininkiem līdz Liškavai. Liškavas pilskalnā ir saglabājušās 14. gs. beigās Vitauta Dižā vadībā celtās un tā arī nepabeigtās pils drupas (torņa fragments). Pils savu stratēģisko nozīmi zaudēja pēc Grīnvaldes kaujas. No pilskalna un svētkalna paveras labs skats uz Nemunas ieleju un Liškavas baznīcu. Senvēstures pētniekiem noteikti ir jāuzmeklē arī kultakmens ar govs pēdu.
N/A

1804. gadā Käsmu nodibināja pirmo Igaunijas jūrskolu un laikā no 1798. – 1920. g. uzbūvēja vairāk kā 40 kuģus. Bijušā jūrskolas ēkā izveidots Jūrniecības muzejs. Kapela.