Nr | Nosaukums | Apraksts |
---|---|---|
Piemineklis Ķemeru kūrorta
dibinātājiem un direktoriem (1861. g.)
Vēršupītes krastā.
|
||
Kultūras tūrisma cienītājiem šī ir viena no pirmajām vietām, kas jāapmeklē nacionālajā parkā. Nelielais ciems izvietojies Ūlas ielejas labajā krastā, kur cilvēki ir dzīvojuši jau akmens laikmetā, par ko liecina atsevišķi savrupatradumi. Zervinos atrodas liela meža masīva vidū. Ja uz to dodamies ar automašīnu, vienīgais „drošais” ceļš ved no Mančagires puses. Zervinos sākas ar grantētu lauku ceļu krustojumu, kura vidū slejas koka krucifikss. Te ir jādodas pa labi, kur redzamas simtgadīgas koka ēkas un sētas, kas saglabājušas veco plānojumu. Zervinos patiesi var iejusties 18. – 19. gs. laika dimensijā. Ne velti, šis ir viens no visvairāk pētītajiem Dienvidlietuvas etnogrāfiskajiem ciemiem. Dodoties tālāk, ir redzama Ūlas upe un tilts – laba un pat speciāli izveidota vieta, kur var uzsākt braucienu ar laivu. |
||
Atrodas 0,3 km ziemeļos no Vecpiebalgas pilsdrupām. Ap 10 m augsto, bet visnotaļ izteiksmīgo Grišku kalnu sauc arī par Piebalgas, Balgas un Veļķu pilskalnu. 13. gs. šeit bijusi svarīga apmetnes vieta ar mākslīgi nostāvinātām nogāzēm un dziļu aizsarggrāvi. Vēstures notikumi ir atstājuši ap metru biezu kultūrslāni. Bezlapu laikā no kalna paveras skats uz Vecpiebalgas baznīcu un pilsdrupu vietu. Pilskalna piekājē ir aka ar Griškavotu. |
||
Iecienītākā un viena no vecākajām Jūrmalas ielām starp Dzintariem un Majoriem 1,1 km garumā ar krodziņiem, vasaras kafejnīcām un suvenīru bodītēm. |
||
No Vilces muižas pa pastaigu taku var aiziet līdz pilskalnam (12 m virs apkārtnes, labiekārtots), kas atrodas Vilces un Rukūzes upīšu satekā. Atradumi liecina, ka cilvēku apmetne šeit ir pastāvējusi jau vidējā dzelzs laikmetā. Pilskalna piekājē atrodas atpūtai labiekārtotā Zaķu pļava. Nostāsti vēsta, ka Vilces grava bijusi laupītāja Kaupēna slēpšanās vieta. |
||
Patvērums daudziem vecticībniekiem, apkārtnē 5 baznīcas. Mustvē ciemā jau gadsimtus notiek gadatirgi. Šis ir arī tradicionāls zvejnieku ciems. |
||
Igaunijas dienvidaustrumos atrodas savdabīga kultūrvēsturiska teritorija – Setu zeme jeb SETOMĀ, kur mājo seti. Atrašanās uz divu valstu robežas setu kultūrā caurvij austrumu ar rietumu ietekmi – par to liecina valodas, dzīves stila, ēdienu un tautas tērpu savdabība. Īpaši jāpiemin setu savdabīgais dziedāšanas stils – lēlo, kas ir ierakstīts UNESCO garīgā mantojuma sarakstā. Lai labāk iepazītos ar Setu zemes sadzīvi, var izmantot Seto Külävüü maršrutu, kas sākas Vēpsu un beidzas Luhamā. Klasiskos setu ēdienus var nobaudīt Verskas tējnīcā (Tsäimaja) (tālr.: +372 505 4673, www.setomuuseum.ee) un Obinicā - Setu biedrības Tārkas istabā (Taarka Tarõ) (tālr.: +372 5620 3374, http://taarkatare.com ). Te piedāvā ēdināšanu un lēlodziedājumu. |
||
Pēc Rīgas HES ūdenskrātuves izveides – sala, pirms tam – Daugavas kreisā krasta pussala. 1. pasaules kara laikā Nāves salā norisinājās ilgstošas latviešu strēlnieku kaujas pret vācu armijas pārspēku. 1916. g. 25. septembrī vācieši pret latviešu strēlniekiem izmantoja indīgas kaujas gāzes. Lai godinātu šos notikumus, 1924. g. pēc arhitekta E. Laubes projekta Nāves salas ziemeļu krastā uzbūvēja pieminekli kritušajiem latviešu strēlniekiem. Nāves sala sasniedzama ar laivu. Ir vērts iepazīst salā esošos ierakumus un kapuvietas. Nāves salas ZR krastā ir izbūvēta laivu piestātne, bet netālu no tās - atpūtas vieta. Cīņas Nāves salā aprakstījis Aleksandrs Grīns savā leģendārajā darbā „Dvēseļu putenis”. |
||
Arī Karaļa vārti (Kuningavärav). Baroka stila celtne ir neliela daļa no Pärnu viduslaiku nocietinājumu sistēmas, kas saglabājusies. Senā pasta ceļa sākums. |
||
Iepretim Marijas salai (Pilssalai) paceļas ap 30 m augstais un stāvais (nogāzes mākslīgi nostāvinātas) Tempļa kalns - ar sānu gravām norobežots sens latgaļu pilskalns. Ap 80 m garajā un līdz 40 m platajā pilskalnā izšķirami vairāki mākslīgi veidoti vaļņi. Viena no senākajām Tempļa kalna apkaimes apdzīvotības liecībām ir atrastais cirvis, kas datēts ar 2. – 3. gadu tūkstoša miju pr. Kristus. Arheologi uzskata, ka šajā laikā cilvēki dzīvojuši Pilssalā. 10. – 11. gs. pilskalnā atradusies latgaļu pils, kuru 1225. g. nopostīja krustneši. Pilskalna virsma ir pārveidota arī salīdzinoši nesenā laikā - 1807. g. - granīta rotondas būvniecības laikā. Rotonda celta, godinot krievu feldmaršalu Šeremetjevu un zviedru kapteini Vulfu. Skats no Tempļa kalna uz Alūksnes ezeru un pilsētu ir viens no skaistākajiem Vidzemē. Ievērības cienīgs ir 1937. g. celtais Saules tilts. No Tempļa kalna ir vērts aiziet līdz netālu esošajam 37,8 m augstajam koka skatu tornim. Asāku izjūtu cienītājiem tiek piedāvāts gaisa trošu nobrauciens “Zzzippp” pāri Alūksnes ezeram. |
||
Atrodas ziemeļrietumos (jūras virzienā) no Pitraga baptistu baznīcas. Kurgati ir zvejnieka un zemkopja saimniecība, kas celta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ienesot lībiešu apdzīvotajā piekrastē jaunus būvelementus – nošķeltu jumta galu, kas nebija raksturīgs lībiešu ciemu ēkām. |
||
Vējupītes grava ir domāta tiem, kurus nebaida vairāki gari un stāvi kāpieni pa koka kāpnēm, kas ved pa augstajām Vējupītes gravas nogāzēm. Ja aiz viesu nama „Līvkalns" kāpsim lejup, nonāksim pie seklās (3,6 m), bet augstās (6,1 m) Pētera alas , kas atgādina plaisveidīgu nišu. Pēc ~ 10 min ilga gājiena pa upīti uz leju (Gaujas virziens), tās kreiso krastu pāršķeļ dziļā Pūču grava, pa kuru tek Kraukļupīte. Abu upes gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās feodāļa Dabreļa ozolkoka pils ar galveno ieeju pilskalna rietumu pusē. Līdz pilskalnam no Pūču gravas dziļumiem uzved koka kāpnes. Lai apskatītu Kraukļu aizu , ir atkal jākāpj lejup pa tām pašām trepēm un jāturpina ceļš Gaujas virzienā. Kraukļu aiza ir Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar līdz 11 m augstām un iespaidīgām smilšakmens sienām, kurās izveidojusies 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vēl pēc aptuveni 10 – 15 min ilga gājuma (ir jāšķērso Vējupīte pa koka tiltiņiem) nonāksim pie kāpnēm, kas uzved Paradīzes kalnā (aprakstu sk. iepriekš pie Nr. 7.). |
||
Vijciema čiekurkalte savu darbību uzsāka 1895. g. pēc plašiem apkārtnes meža ugunsgrēkiem. Šobrīd tā ir vecākā Latvijā un viena no vecākajām Eiropas čiekuru kaltēm. Pēc ceturtdaļgadsimta dīkstāves to atjaunoja 1992. g. Vienreizējais kultūrvēstures piemineklis ir saglabāts pilnīgā darba kārtībā. Ēkā atrodas 19. gs. beigās ražotā autentiskā iekārta un aprīkojums. Arī mūsdienās to izmanto čiekuru žāvēšanai. Ekskursijas laikā apmeklētāji var iepazīties pilnu čiekuru (g.k. – priedes) apstrādes ciklu. Ziemā, kad ir īstais čiekuru žāvēšanas laiks, te demonstrē kaltēšanas procesu. Vijciema čiekurkalte ir iekļauta Eiropas kultūras mantojuma objektu sarakstā. |
||
Atrodas Baznīcas ielā 17. Mūsdienās redzamo ēku cēla 17. gs. kā Kuldīgas birģermeistara dzīvojamo māju. 1701. gadā tajā uzturējies Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš tās priekštelpā atstāja lielu lādi (2 x 2,5 m), kas pēc restaurācijas joprojām ir brīvi apskatāma. Kā to izdarīt? Jāatver durvis un jāieiet priekšnamā, kur lāde redzama no abām pusēm. Tā kalpojusi kā karaļa apģērba glabāšanas vieta. |
||
Iespējams, ka Baķu baznīckalns ir bijusi sena kulta vieta. Mūsdienās tā ir kāpās esošs kalniņš, kas izmēros ir nedaudz lielāks par pārējiem. Par šo vietu ir zināms nostāsts, ka kalnā nogrimusi baznīca. Vietas ar nostāstiem par nogrimušu baznīcu var liecināt, ka konkrētajā vietā kādreiz atradusies kāda kristīga vai arī pagāniska lūgšanu vieta. (Avots: Rojas TIC) |
||
Vēsturiskajam novadam ļoti nozīmīga vieta - senais zemgaļu politiski – administratīvais centrs, kas bija spēcīgākā nocietinātā apmetne pirms krustnešu invāzijas sākuma (tad to pārvalda zemgaļu vadonis Viestarts). Mūsdienu ainavā pilskalns izpaužas kā ļoti izteikts paugurs ar nostāvinātām nogāzēm, varenu priekšējo valni un līdzenu plakumu. No tā paveras labs skats uz tuvāko apkaimi. Pilskalna piekājē 9,5 ha platībā atradās senpilsēta. Par šo tāpat kā daudziem citiem Latvijas pilskalniem ir saglabājusies teika par caurumā ielaisto pīli, kas izpeldējusi tuvējās upes (šeit – Tērvete) ūdenī. |
||
Ičas apmetnes ciems ir sena dzīvesvieta Ičas upes krastos. Apmetne atklāta 1937. gadā. Tā bijusi apdzīvota neolītā (4500 - 1500 pr.Kr.) un bronzas laikmetā (1500 - 500 pr.Kr.). Apmetnē dzīvojuši amatnieki, zvejnieki, mednieki.
|
||
„Upmaļi”. Rakstnieka Jāņa Klīdzēja dzimto māju vieta. Klīdzējs ir sarakstījis 8
romānus, 11 stāstu krājumus, 2 eseju krājumus un apceres par savas dzimtās Latgales
ļaužu katoliski latvisko mentalitāti. Pēc romāna „Cilvēka bērns” sižeta Jānis
Streičs ir uzņēmis tāda paša nosaukuma filmu latgaliešu valodā, kas guvusi skatītāju
mīlestību un kino kritiķu atzinību ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.
|
||
19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. |
||
Ļoti interesants zvejniecības vēstures piemineklis. Sedumi ir kādreizējās zvejas laivu piestātnes, kurās zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja savu inventāru. Sedumiem bija arī sociāla loma – tajos pulcējās vīri, sprieda par turpmākajiem darbiem, bet sievas un bērni taroja tīklus (lasīja zivis ārā no tīkla, kad tas pilns ar lomu). Bigauņciema sedumu tīklu būdas laika gaitā ir ieskalotas jūrā, bet Ragaciema sedumi – daļēji gājuši bojā. Lapmežciemā esošie ir vislabāk saglabājušies. Viena no tīklu būdām ir atjaunota, bet pārējās atrodas ļoti sliktā stāvoklī. Tas varbūt ir arī iemesls, kādēļ, ejot gar jūras krastu, tām ir jāpievērš uzmanība un jāuztaisa kāda „vēsturiska" foto. |