Atrodas Līvānu ziemeļdaļā, Baznīcas ielā 17. Dievnams uzbūvēts 1861. g. un paplašināts 1880. gadā. Pēc nopostīšanas 1. pasaules kara laikā to atjaunoja 1918. gadā. No interjera ievērības cienīgas ir ērģeles (uzstādītas 1936. g.), glezna „Svētais Jānis Kristītājs” (mākslinieks Šēnbergs) un 14 Krusta ceļa gleznas, kas ir vācu mākslinieka Fogela gleznu kopijas (19. gs. pirmā puse). Kopš 20. gadsimta sākuma bez izmaiņām ir saglabājies tikai Ostrabramas Dievmātes altāris ēkas labajā pusē. 2007. gadā nokrāsoja dievnama fasādi. Šo darbu laikā, no ēkas sienas izņēma nesprāgušu artilērijas lādiņu, kas bija iestrēdzis 1. pasaules kara laikā.

Apskatāmas iespaidīgās ap 1500. g. celtās baznīcas drupas. Ēka cieta pēc 1941. g. aviācijas uzlidojuma.

 Pirmā baznīca šeit bijusi jau 18. gs. sākumā. Tad tapusi otrā un trešā (1847. – 1848.) – tagad redzamā. Dievnams cieta gan 1. pasaules kara, gan padomju laikā, kad no 1969. – 1993. gadam te bija izvietots vatelīna cehs. Šobrīd ēka pamazām atgūst savu veidolu. Jāpiebilst, ka laikā no 1826. – 1856. g. dievnamā par ķesteri un ērģelnieku strādājis latviešu dzejnieks un tulkotājs Ansis Līventāls (1803. – 1878.). Viņa kaps ar pieminekli atrodas blakus baznīcai. Turpat arī 1. pasaules karā kritušo vācu un krievu karavīru kapi un mācītāja un rakstnieka Jakoba Florentīna Lundberga (1782. – 1857.) kapa piemineklis.

Ir atrodamas ziņas, ka baznīca šajā vietā atradusies 17. gadsimtā. Mūsdienās redzamais dievnams ir celts laikā no 1792. – 1794. gadam. Kupolveidīgās celtnes projekta autors bija Rīgas pilsētas galvenais būvmeistars Kristofers Hāberlands. Kupola forma nodrošina labu akustiku iekštelpās. Altāris izvietots pret ieejas durvīm. Starp ēkas kolonnām ir novietota altārglezna, kas attēlo Kristu un Pēteri viļņos apņemtajā jūrā. Kā nozīmīgi interjera priekšmeti jāmin 18. – 19. gs. vīna kausi, svečturi u.c. 2014. gadā ēka restaurēta. Dienvidos no baznīcas atrodas Katlakalna kapi, kuros apglabāts ievērojamais vācbaltu rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis (1769. – 1850.), kuram bija nozīmīga loma dzimtbūšanas atcelšanai Baltijā.

Katlakalna ev.lut. baznīcas jau vairāk nekā 200 gadus slejas varenu priežu audze, kuras taciņas aizvedīs līdz pat Daugavai, no kuras krasta var palūkoties uz Rīgas TV torni.

Atrodas 50 m rietumos no Ludzas katoļu baznīcas. Kapela celta 1738. g. astoņskaldņu rotondas formā un kalpoja kā grāfu Karņicku atdusas vieta (velvēti pagrabi zem kapelas). Nelielai ēkai ir dēļu apšuvums, koka griesti un ķieģeļu grīda. Pie kapelas novietota Ludzas mākslinieka Leona Tomašicka 1934. g. darinātā Svētās Marijas - Māras zemes karalienes statuja.

Atrodas Feimaņu dienviddaļā. Dievnams celts laikā no 1756. – 1760. gadam. Feimaņi bija muižnieku Korfu dzimtas īpašums. Baznīca mainīja savu konfesiju atbilstoši Korfu ticības maiņai, pārejot no luterāņu uz katoļu konfesiju. Vērts pieminēt, ka Feimaņu katoļu baznīca starp dievnamiem Rēzeknes novadā izceļas ar vislielāko valsts nozīmes mākslas pieminekļu daudzumu. Starp tiem jāmin biktssols, baznīcēnu soli, ērģeļu prospekts, sudraba kausi un piecpadsmit triju altāru kokgriezumi no 18.gs. Pie baznīcas ieejas vārtiem slejas zvanu tornis ar četriem zvaniem. Klusajā nedēļā zvanu vietā baznīcā lieto t.s. „klabatas”, kas ir ap 2 m gari un 1 m augsti priekšmeti, kas atgādina senlaicīgus veļas ruļļus. Feimaņos atrodas viena no Latvijas trim karogu darbnīcām, kurā darbojas Baltijā modernākās iekārtas. Šajā vietā gan idejiski, gan fiziski „dzima” Latgales karogs.

Atrodas ziemeļos no Vienības laukuma. Pirmo mūra baznīcu Ilūkstē uzcēla par grāfu Plāteru – Zībergu dzimtas līdzekļiem 1754. - 1769. g., bet tagadējo - 1816. g. 1861. g. dievnams pārgāja pareizticīgo, bet 1920. g. atgriezās katoļu draudzes rīcībā. Baznīcu atjaunoja 1921. g. Dievkalpojumu laikā tā apskatāma no iekšpuses.

Koka baznīcu uzcēla jau 1766. g., bet jauno - mūra - cēla vecās vietā un iesvētīja 1868. gadā. Augstā torņa dēļ tā kalpoja kā dienas orientieris kuģotājiem. 1993. g. iesvētīja mākslinieces Guntas Liepiņas-Grīvas altārgleznu „Kristus un Pēteris uz jūras”, ko uzgleznoja pazudušās vietā. 1923. g. 18. novembrī blakus esošajā Mazirbes mācītājmuižā (tagad – rekolekciju centrs) iesvētīja zilibaltizaļo lībiešu karogu. Mācītājmuižas apkārtnē var uzmeklēt Mazirbes mērakmeņus - Lielā mēra (1710., 1711.) lieciniekus. Teksts latīņu valodā uz tiem vēstījis, ka piekrastes lībiešus pieveicis Kārlis IX un mēris. Teksti akmeņos vairs nav izlasāmi, taču ir atšifrēti un zināmi. Mazirbes kapos apskatāms Vecā Taizeļa piemineklis, piemineklis kapteiņa A. Bertholda vecākiem un leģendārais Vilkača kaps. 

Meklējama Beidas pilskalnā – stāvās Tebras (tās uzpludinājuma – Dzirnavdīķa) ielejas nogāzes augšdaļā. Baznīca celta kuršu pilskalnā, kur atradusies senās kuršu zemes Bandavas nocietinātā koka pils - Beida. Pirmā dievnama pirmsākumi ir meklējami 13. gs. otrajā pusē. Tā vairakkārt atjaunota un pārbūvēta. Tagadējo veidolu (gotika) tā ieguva 1860. g. pārbūvē un pēc 1730. g., kad uzcēla torni. Šī ir viena no vecākajām Kurzemes baznīcām. Līdz 16. gs. tā bija katoļu, pēcāk – luterāņu draudzes īpašumā. No baznīcas interjera ir jāpiemin Zauera firmas ērģeles (1904. g.), altāris (19. gs. otrā puse), Kurzemes bīskapa H. Bazedova kapa plāksne (16. gs.), zvans (1589. g.) u.c.