Nr Nosaukums Apraksts
N/A
Tiskādu vecticībnieku draudzes dievnams atrodas pašā visvecākajā vecticībnieku draudzes apdzīvotajā pagastā Latvijā, celts 1886. gadā un atjaunots 1905. gadā. Šo namu iesvētīja vairāk nekā pirms 100 gadiem. Šobrīd lūgšanu nams ir liels un plašs. Skaidri iezīmējas uz pakalna virs ciematiem simtgadīgu koku paēnā.
N/A

Iespaidīgais un monumentālais dievnams celts no šķeltiem laukakmeņiem laikā no 1908. – 1925. g. Tjūdoru neogotikas stilā (Liepājas arhitekta Standmaņa projekts) iepriekšējās – 1621. gadā no ozola baļķiem celtās baznīcas vietā. No baznīcas torņa paveras plašs skats uz Višķu apkaimē esošajiem ezeriem.

N/A

Mūsdienās redzamais iespaidīgais dievnams tapis ilgākā laika posmā. Jau 1870. g. latviešu draudze sāka vākt ziedojumus neogotiskās baznīcas celtniecībai, ko pabeidza 1904. gadā (V. Neimaņa projekts). Ēkas iekšpusi rotā dekoratīvi zvaigžņu velvju griesti, bet tās altārdaļā izvietotasmākslinieka J. Šķērstena veidotās vitrāžas (1940. g.) un 17. gs. kristāmtrauks. Baznīcu ieskauj plašs dārzs.

N/A

Atrodas Pļaviņu HES ūdenskrātuves krastā (R. Blaumaņa ielas galā) iepretim salai, uz kuras top Likteņdārzs. Baznīca (celta 1687. g.) ir vairākkārt atjaunota (1731., 1887.). Tagad redzamais tornis tapis par Stukmaņu muižas īpašnieku atvēlētajiem līdzekļiem. Baznīcā par mācītāju kalpojis Ernests Gliks. Padomju laikos ēkā atradies Stučkas vēstures un mākslas muzejs. Apmeklētāji var uzkāpt dievnama tornī (čuguna zvans!), kā arī aplūkot mākslinieka A. Dobenberga gleznas. Baznīca ir atvērta un apskatāma arī no iekšpuses.

N/A

Ziņas par lībiešu pāriešanu pareizticībā sniedz restaurācijas laikā (pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi) Kolkas luterāņu baznīcas tornī (sk. arī tālāk) atrastais dokuments, kas tur ievietots 1885. gadā baznīcas celšanas laikā. Tas vēstī, ka lībiešu pāriešana pareizticībā vai, tā sauktajā, ķeizara ticībā, „nav saistīta ar ticības pārliecību, bet tā ir līdzeklis tikt pie zemes priekšrocībām vai baudām." Pareizticīgo draudze 1885. gadā iegādājas zemi no barona Osten - Zakena. Uz tās 1890. gadā uzcelta baznīca, priestera māja un skolas ēka. Visas ēkas saglabājušās līdz mūsdienām. Baznīcai ir sava draudze un dievkalpojumi notiek reizi mēnesī. Atrodamas ziņas, ka Kolka ir vienīgais lībiešu krasta ciems, kur 19. gs. deviņdesmitajos gados uzcēla pareizticīgo baznīcu. Baznīcas zvans savu vietu "ieņēmis" 1936. gadā. Padomju laikā baznīcu izmantoja kā kapliču, bet mūsdienās tā pilda savu sākotnējo lomu.

N/A

Atrodas 2,5 km no Bārtas centra, Bārtas upes labajā krastā. Mūsdienīgais dievnams tapis 2002. gadā (arhitekte: A. Siliņa).

N/A

Vecākā Igaunijas no akmens celtā (uzsāka 1227. g.) baznīca. Baltijā unikāls 13. gs. kristīšanas akmens. Veci sienu gleznojumi.

N/A

Cirma ezera rietumu krastā slejas 1830. g. no laukakmeņiem būvētā baznīca. Tā ir slavena ar Jaunavas Marijas gleznu, kam piedēvē brīnumdarītājas spējas. Šī iemesla dēļ dievnams ir populārs svētceļnieku galamērķis.

N/A

Atrodas ciema ziemeļdaļā. Neliela vienstāvu ēka ar svaigi nomainītu jumtu. Pēc vieniem avotiem celta 1883. gadā, citiem – pamatakmens ielikts 1933. g. 1. maijā. Tā tapusi pēc vietējo iedzīvotāju ziedojumiem uz Pirču māju zemes (saimnieks zemi atdevis dievnama celtniecībai). Baznīcas iekārta 2. pasaules kara laikā gāja bojā, tādēļ mūsdienās redzamā ir tapusi 20. gs. otrajā pusē.

N/A

Atrodas Daugavas labajā krastā. Uz baznīcu paveras labas skatu perspektīvas no dažādām Piedrujas vietām. Pirmo – koka dievnamu Piedrujā uzcēla pēc kņaza Jana Stapehas rīkojuma 1632. gadā. 1759. g. tas nodega. Mūsdienās redzamais baroka stilā celtais mūra dievnams (iespējams, projekta autors – itāļu arhitekts A. Paroko) ar diviem torņiem tapis 1759. gadā. Zem 27 m augstās (torņu augstums) celtnes atrodas pagrabtelpas. Torņos izvietoti trīs zvani (lielākais no 1711. g., vidējais – 1897. g., mazākais – no 1619. g.). Lielākais zvans sver gandrīz 0,4 tonnas. Dievnama interjerā apskatāmi daudzi nozīmīgi kultūrvēstures pieminekļi – centrālais koka altāris ar Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas gleznu, trīs 18. gs. altāri, 19. gs. sākuma kancele, Sv. Antona altāris, freska ar Sv. Trīsvienības attēlu, baznīcas trauki no 17. gs. u.c. Ēku ieskauj plašāks dārzs ar mūra žogu un mūra kapličām žogu stūros. Dārzā atrodas prāvestu Kazimira Konvalevska un Broņeslava Stefanoviča kapu vietas. Pēdējam bija liela loma dienama atjaunošanā pēc 1. pasaules kara. Piedrujas draudze ir sākusi veidoties 17. gs. pirmajā pusē.

N/A
Dricānu Sv. Sīmaņa un Sv. Jūdas Romas katoļu baznīca uzcelta augstā uzkalnā 1859. gadā. Ar skaistiem kokgriezumiem rotāts Svētā Gara altāris, svēto koka statuetes, Sīmaņa – Jūdas glezna, kā vārdā nosaukta baznīca.
N/A

Labi aplūkojama (neliela izmēra vienstāvu ēka) no Klajumu vējdzirnavu puses. Baptistu draudze Jūrmalciemā dibināta 1933. gadā.

N/A

Atrodas Sēravotu ielā 10. Historisma stila celtne būvēta no koka 1899. gadā un ir jaunākā no trijām Ķemeru baznīcām. Baznīcu no iekšpuses var apskatīt dienās, kad notiek dievkalpojumi. Pārējā laikā – no ārpuses.

N/A

Atrodas 50 m rietumos no Ludzas katoļu baznīcas. Kapela celta 1738. g. astoņskaldņu rotondas formā un kalpoja kā grāfu Karņicku atdusas vieta (velvēti pagrabi zem kapelas). Nelielai ēkai ir dēļu apšuvums, koka griesti un ķieģeļu grīda. Pie kapelas novietota Ludzas mākslinieka Leona Tomašicka 1934. g. darinātā Svētās Marijas - Māras zemes karalienes statuja.

N/A

Atrodas 1,2 km dienvidos no Ģipkas centra, otrpus Jūrmalas – Kolkas ceļam (P 131). Grūti noticēt, ka tagad redzamā un no laukakmeņiem būvētā baznīca ir tapusi pavisam nesen – pēc 1992. gada, jo iepriekšējā nodega padomju laikā – 1979. g. Ironisks ir apstāklis, ka baznīcas tornī pēc 2. pasaules kara atradās Dundagas mežniecības uguns novērošanas postenis. Ugunsgrēka laikā gāja bojā greznais altāris un ērģeles, taču altārgleznu „Kristus pie krusta” izglāba. Tagad dievnams atkal kalpo savam pamatmērķim.

N/A
No Sv. Sīmaņa luterāņu baznīcas torņa labi saskatāma Valmieras centrālā daļa un Gaujas krasti. Skaidrā laikā redzams Zilais kalns. Apskatāmas arī baznīcā esošās kultūrvēsturiskās vērtības un vienas no Latvijas skanīgākajām ērģelēm.
N/A

Ir atrodamas ziņas, ka baznīca šajā vietā atradusies 17. gadsimtā. Mūsdienās redzamais dievnams ir celts laikā no 1792. – 1794. gadam. Kupolveidīgās celtnes projekta autors bija Rīgas pilsētas galvenais būvmeistars Kristofers Hāberlands. Kupola forma nodrošina labu akustiku iekštelpās. Altāris izvietots pret ieejas durvīm. Starp ēkas kolonnām ir novietota altārglezna, kas attēlo Kristu un Pēteri viļņos apņemtajā jūrā. Kā nozīmīgi interjera priekšmeti jāmin 18. – 19. gs. vīna kausi, svečturi u.c. 2014. gadā ēka restaurēta. Dienvidos no baznīcas atrodas Katlakalna kapi, kuros apglabāts ievērojamais vācbaltu rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis (1769. – 1850.), kuram bija nozīmīga loma dzimtbūšanas atcelšanai Baltijā.

N/A

Pirmo koka baznīcu šajā vietā cēla 1252. gadā, bet mūra dievnams ticis uzbūvēts 1665. g. Tas nodega, un to atkal atjaunoja 1672. g., bet vēlākajos gados pārbūvēja. Dievnamā interjeru rotā nozīmīgi mākslas pieminekļi – altāris, kancele, ērģeles ar prospektu un luktu gleznojumiem. Baznīcā kristīts leģendārais Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers (1610. – 1682) un laulāts ar Brandenburgas princesi Šarloti Luīzi. Padomju laikos baznīcā atradās muzejs un koncertzāle. Leģenda vēsta, ka baznīcas nosaukums cēlies no kādas Katrīnas, kas ziedojusi baznīcas celtniecībai, apmelota, sodīta uz moku rata un pēcāk pasludināta par svēto. Viņas piemiņai virs baznīcai sānu ieejas izveidots medaljons ar mocekļa kroni galvā, moku ratu un zobenu rokās. Stāsta elementi redzami arī Kuldīgas ģerbonī. No baznīcas torņa paveras labs skats uz senlaicīgās vecpilsētas jumtiem.

N/A

Atrodas Ēdoles centrā. Dievnams tapis 17. gs. vidū, pateicoties Ēdoles pils īpašnieka - Johana Dītriha Bēra iniciatīvai, kas to veltījis sava noslepkavotā tēva piemiņai, domādams, ka tādējādi varēs izpirkt brāļa Filipa - tēva slepkavas grēkus. Lai izpirktu savējos, J. D. Bērs licis sevi paglabāt zem baznīcas durvju sliekšņa. Dievnama iekštelpas rotā sākotnējais baroka interjers, kā arī krāšņs ērģeļu prospekts un luktu apdares elementi.

N/A

No koka vietējo amatnieku celtais dievnams par grāfu Plāteru līdzekļiem tapis laikā no 1655. - 1658. gadam kā miniatūra vienjoma bazilika. Vienreizējo kultūrvēstures pieminekli uzskata par vienu no Latgales vecākajām koka baznīcām. Tās centrālā altāra kokgriezumus barokālās formās veidojuši Stelmužes koktēlnieku skolas meistari. Sānu altārī atrodas 18. gs. vidū tapusī glezna “Sv. Marija Magdalēna”. Dievnams uz patreizējo vietu – Daugavas labajā krastā ir pārvietots 1698. gadā. Ēka vairakkārt - 1890. un 1918. g. atjaunota. Baznīcai apkārt stiepjas 17. gs. beigās būvēts mūra žogs ar 19. gs. vidū celtu brīvi stāvošu zvanu torni, kas restaurēts 2002. g. Pēc dažādiem informācijas avotiem var spriest, ka Indricas draudze ir Latgalē vecākā.