Latvijas galvaspilsēta. Vecrīga (UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā) - izcils viduslaiku apbūves piemineklis. Eiropas jūgendstila pērle. Bijusī Hanzas pilsēta.

Savā ziņā unikāls un Baltijas valstīs vienīgais šāda veida 17. - 18. gs. mazpilsētas apbūves komplekss, kas izvietojies mazās Alekšupītes krastos. Dažviet upīte tek gar ēku sienām. Šī pilsētvide ar tiltiņiem radījusi apzīmējumu – „Latvijas Venēcija”. Interesantiem kultūras pieminekļiem bagātas ir Baznīcas, Liepājas, Kalna u.c. ielas.

Sena latgaļu apdzīvota vieta. 10. gs. Krāslavas novads nonāca Polockas kņazu, bet 13. gs. - Livonijas ordeņa pakļautībā. Līdz 18. gs. sākumam tā pastāvēja kā muižas centrs. 1729. g. par 1400 dālderiem Krāslavu nopirka Johans Ludvigs Plāters. Plāteru dzimta Krāslavā valdīja divus gadsimtus. 18. gs. vidū Plāteri uzsāka Krāslavas pils celtniecību. Pēc Polijas pirmās dalīšanas 1772. g. Latgali pievienoja Krievijai. Krāslava sāka panīkt. Pēc Rīgas – Daugavpils - Vitebskas dzelzceļa izbūves (1865. g.) pilsētas saimnieciskā dzīve atkal uzplauka. Krāslavu maz skāra 2. Pasaules kara laika notikumi, tādēļ mazskarta saglabājusies 20. gs. sākuma koka apbūve.

Siguldas iepazīšanu var sākt ar Siguldas pilsdrupu apmeklējumu. Pils celtniecību uzsāka Zobenbrāļu ordenis 1207. g., bet 1236. g. to pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma karos. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Šodien ir apskatāms pils konventa ēkas dienvidrietumu korpuss un galveno vārtu tornis, aiz kura atrodas iekšējā priekšpils ar brīvdabas estrādi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Šobrīd notiek pilsdrupu rekonstrukcijas darbi. Dienvidos esošās Siguldas Jaunās pils celtniecība (īpašnieks - kņazs Kropotkins) norisinājās laikā no 1878. - 1881. g. No 1923. - 1940. g ēkā bija Rakstnieku pils, bet Padomju gados - kardioloģijas sanatorija. Kopš 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Ja no Jaunās pils dosimies ziemeļaustrumu virzienā, pēc nepilniem 2 km nonāksim pie Vējupītes gravas. Tajā apskatāma seklā (3,6 m), bet augstā (6,1 m) Pētera ala un dziļā Pūču grava ar Kraukļupīti. Abu upīšu gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās līvu zemes vadoņa (vecākā) - Dabreļa ozolkoka pils. Netālu meklējama Kraukļu aiza - Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar 11 m augstām smilšakmens sienām un 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vējupītes gravas un Gaujas senlejas saskares vietā slejas Paradīzes (Gleznotāju) kalns - ļoti ainaviska vieta, kas gleznota un fotografēta kopš seniem laikiem. Līdz Paradīzes kalnam var nokļūt arī ar elektromobili. Siguldas rietumdaļā var apmeklēt Panorāmas ratu (darbojas vasaras laikā) un Gaisa trošu ceļu (tramvajs) - Baltijas valstīs vienīgo (celts 1969. g.) šāda tipa transporta līdzekli. Tā nesošā trose stiepjas 1060 m garumā un bez atbalstiem savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ~ 40 m augstumā virs Gaujas. Te paveras izcili skati! Siguldas dienvidrietumu daļā var aizstaigāt līdz varenajai Beites kraujai, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Gravas rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu uz Krimuldu un Turaidas pili. Skatu vietu šeit iekārtoja jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Gravas austrumu pusē novietots no koka veidotais Ķeizarkrēsls.

Ēdoles vārds ikvienam Latvijas apceļotājam saistās ar Ēdoles pili. Tās pirmsākumi meklējami 13. gs. vidū, bet pils piebūves tapušas 16. un 19. gs., kad izveidoja iekšējo pagalmu. 19. gs. 30. gados īstenotās pārbūves laikā pils fasādes ieguva tagadējo - neogotisko izskatu. Laikā no 16. gs. - 1920. g. Ēdoles pils atradās baronu Bēru dzimtas īpašumā. 1905. g. nemieru laikā to nodedzināja, bet 1907. g. atjaunota. Ēdoles pils saistīta ar daudzām leģendām un spoku stāstiem.

Tukums vēsturiskajos avotos minēts 1253. g. Livonijas ordeņa un bīskapa līgumā par Kursas dalīšanu. Ja pilsētas nosaukumu tulko no lībiešu valodas, sanāk "smilšu kaudzes, kalni". 14. gs. sākumā pie Livonijas ordeņa mūra pils bija izveidojusies vācu tirgotāju un amatnieku apmetne, kuras uzplaukumu sekmēja Rīgas - Prūsijas ceļa tuvums. Vēlāk pilsētas attīstību būtiski ietekmēja Rīgas - Tukuma dzelzceļa izbūve 1877. g. Padomju laikā Tukuma austrumu pievārtē bija izvietots Baltijā lielākais PSRS armijas lidlauks un kara pilsētiņu. Mūsdienās Tukums ir tāda paša nosaukuma novada centrs ar plašu tūristiem piedāvāto pakalpojumu klāstu. Tukuma vēsturiskajā centrā apskatāms 13. gs. celtās Livonijas ordeņa pils torņa fragments, kurā iekārtots Tukuma pilsētas vēstures muzejs.

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.

Ainažu vārds ir neatņemama Latvijas jūrniecības vēstures sastāvdaļa. 1864. g. šeit tika nodibināta pirmā jūrskola, kurā varēja mācīties latviešu zemnieku bērni. Likumsakarīgi – Ainaži kļuva par nozīmīgu Latvijas piekrastes kuģu būvniecības centru un ostu. Pilsētas ekonomisko dzīvi sekmēja arī 1913. g. atklātā Smiltenes-Valmieras-Ainažu šaursliežu dzelzceļa līnija. Mūsdienās Ainaži ir maza un klusa pilsētiņa Latvijas – Igaunijas pierobežā ar vairākiem interesantiem apskates objektiem.

15. gs. Preiļu muiža kļuva par grāfu Borhu dzimtas īpašumu. Borhi šeit saimniekoja līdz 19. gs. 60. gadiem. Pati pilsēta izveidojās 19. gs. pirmajā pusē, saplūstot Preiļu muižai, ciemam un brīvciemam - amatnieku un tirgotāju apmetnei. 19. gs. Preiļos uzbūvēja greznu pili un iekārtoja ainavu parku. Mūsdienās Preiļi ir nozīmīgs Latgales ekonomiskais centrs (siera un šūšanas ražotnes), kas kopj savas folkloras, amatniecības un katolicisma tradīcijas. Īpaši ieteicama ir ekskursija pa Preiļiem TIC darbinieces Irēnas Kjarkužas pavadībā.

Mūsdienās redzamā vēsturiskā apbūve ap veco Tirgus laukumu ir veidojusies pēc 1881. g. ugunsgrēka. Kandavai raksturīgo pilsētvidi veido sētas ar saimniecības ēkām, noslēgtiem pagalmiem, caurbrauktuvēm un laukakmeņu mūriem. Tas aplūkojams Talsu un Sabiles ielās. Latvijas ainavai neierasta ir arī Lielā iela. Bruņinieku pilskalna piekājē ir apskatāms nesen (2010. g.) izveidotais Livonijas ordeņa pils makets.