Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Kopgalis atrodas Kuršu kāpu ziemeļdaļā iepretim Klaipēdas ostai. Te meklējami vairāki nozīmīgi un populāri Lietuvas un pat Baltijas mēroga tūrisma objekti. Kopgalis kopš seniem laikiem ir bijusi militāri un stratēģiski svarīga vieta, tādēļ 1866. g. prūšu militāristi šeit uzsāka vērienīga cietokšņa būvi, kura uzdevums bija Klaipēdas ostas aizsardzība. 2. pasaules kara laikā cietoksni uzspridzināja, bet 1979. g. uzsāka tā restaurāciju, izveidojot Baltijas valstīs vienīgo Jūras muzeju. Muzeja iespaidīgajā akvārijā ir apskatāmas Baltijas u.c. pasaules jūru un okeānu zivis, bet gar tā malām ir izvietota ekspozīcija. Apmeklētājus īpaši priecē graciozie dažādu sugu pingvīni un roņi to barošanas laikā. Vecajos Kopgaļa cietokšņa pulvera pagrabos ir izvietota Lietuvas kuģniecības tēmai veltīta ekspozīcija, bet uz bastioniem – seno ieroču kolekcija. Turpat atrodas Baltijas valstīs vienīgais Delfinārijs (no 1994. g.), kurš ir pazīstams ar delfīnu priekšnesumiem un reiterapijas kursiem. No Delfinārija gar Kuršu jomas krastu (lieliski Klaipēdas ostas skati!) var doties līdz Kuršu kāpu ziemeļu galam, kur atrodas mols – iecienīta makšķerēšanas vieta. Pretējā krastā ir redzama 1945. g. celtā 44 m augstā (pēc rekonstrukcijas 1953. g.) Klaipēdas bāka. Dienvidos no Jūras muzeja atrodas Kuršu kāpu nacionālā parka administrācija (Smiltynės gatve 11) un nacionālā parka apmeklētāju centrs, kurā apskatāms neliels Dabas muzejs. 100 m dienvidos no tā bijušā zvejniekciema vietā slejas etnogrāfiska zvejnieku sēta ar dzīvojamo un saimniecības ēkām, kā arī četrām oriģinālām zvejnieku laivām – no mazas zvejas laivas līdz pat lielajam kurēnam (burulaiva). Mazliet tālāk uz milzu podestiem ir novietoti trīs oriģinālie kuģi, ar kādiem jūrā zvejoja Padomju laikā. No Jūras muzeja ~ kilometru gara krasta promenāde aizved līdz Smiltīnei, kur kājāmgājēji un riteņbraucēji ar prāmi var pārcelties uz Klaipēdu. Autobraucējiem ir jādodas uz otru prāmi, kas atrodas 2 km dienvidos no Smiltīnes.

N/A

Krimuldas luterāņu baznīcu uzskata par vienu no vecākajiem Latvijas dievnamiem. Tā sākotnēji celta 13. gs. sākumā drīz pēc Kubeseles iekarošanas un vēlāk daudzkārt pārbūvēta. Blakus baznīcai izveidots meditācijas labirints "Lilijas zieds". Kad 1217. g. pie Vīlandes kaujā krita lībiešu virsaitis Kaupo, tā pelnus pēc nostāstiem esot apbedījuši baznīcā. Par Kaupo kapa vietu tautā dēvē nelielu pauguru pie blakus esošās Runtiņupītes (Runtiņš), kuras labajā krastā atrodas ~ 7 m gara mākslīgi raktā Kubeseles jeb Runtiņala. Runtiņupītes kreisajā krastā slejas Kubeseles pilskalns. Pie baznīcas sākas Kubeseles dabas taka. Pa to var aiziet līdz Gaujai, kuras krastā iegūlis Lielais (Runtiņa) akmens. Turpat apskatāmi Gaujas plostnieku uzstādītie enkurkluči. Krimuldas viduslaiku pili (4 km austrumos no Krimuldas baznīcas) cēla 13. gs. otrajā pusē vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ dziļā Vikmestes grava. Pils (saimniekoja Rīgas domkapituls – Rīgas arhibīskapu padome) bija iespaidīga celtne, kuras plašo iekšpagalmu ietvēra 1,5 m biezs aizsargmūris. 1601. g. atkāpjoties, Krimuldas pili uzspridzināja zviedru karavadonis Heinrihs Līvens. Tagad ar mežu apaugušajā pilskalnā apskatāmas nelielas pilsdrupas. Pie tām atrodas Gaisa trosu ceļš un sākas Krimuldas Serpentīna ceļš. Netālu esošā Krimuldas muiža pirmoreiz rakstos ir minēta jau 15. gs. Tagad redzamo muižas pili būvēja 19. gs. neoklasicisma stilā (īpašnieks - firsts Līvens). 20. gs. 20 gados pēc pils atsavināšanas tā nonāca Latvijas Sarkanā Krusta īpašumā, kas izveidoja bērnu sanatoriju. Mūsdienās pilī atrodas rehabilitācijas slimnīca "Krimulda", bet no saimniecības ēkām ir saglabājušies muižas staļļi, kūts, kalpu, pārvaldnieka un t.s. Šveices māja, kā arī parks. Te piedāvā tematiskas ekskursijas. Ja pa Gauju brauksim ar laivu, tad tuvumā varēs aplūkot ap 15 m augstās Velnalas klintis. Tās var labi redzēt arī no pretējā - kreisā Gaujas krasta (izveidota atpūtas vieta). Klinšu vidusdaļā atrodas ap 19 m dziļā un 4,7 m augstā Krimuldas Velnala. Ja no Velnalas klintīm pa Gaujas labā pamatkrasta lejasdaļu dosimies Turaidas virzienā, skatam pavērsies ar smilšakmens atsegumiem bagātā Piķenes krauja. Tās piekājē ir izveidota ~ 1 km garā Piķenes bebra taka. Takas malā atrodas Mazā Velna ala (5 m gara) ar iztekošo Gudrības avotiņu, gan arī tikpat garā Aunapieres ala. Redzamas arī nelielas vecupes.

N/A

Līgatnes vēsture ir nesaraujami saistīta ar papīrfabriku, kas ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā (apskatāms ar gidu). 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā fabrikas strādniekiem Līgatnē uzcēla dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas ir saglabājušās līdz šodienai. Interesantas ir pagrabalas (> 200), kuras vēl joprojām izmanto kā mantu noliktavas un dārzeņu glabātuves.

N/A

Pēterupes labajā krastā atrodas Saulkrastu vēsturiskā teritorija Pēterupes ciems. Domājams, ka ciems sācis veidoties ap lūgšanu namu (kapelu) tā sauktajos zviedru jeb katoļu laikos. Lūgšanu nams bija nosaukts apustuļa Svētā Pētera vārdā, tādēļ arī upei un ciemam dots tāds nosaukums. Pēterupes ciemu varam uzskatīt par vecāko ciemu Saulkrastu novadā. Pēterupē vecākie laikmeta liecinieki ir Mācītājmuiža, Pēterupes ev.luteriskā baznīca, doktorāts un vecais koka apbūves centrs. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

Kuldīgu pelnīti uzskata par skaistāko Latvijas viduslaiku mazpilsētu. Tās vietā jau pirms 13. gs. atradies senās kuršu zemes Bandavas centrs. 1242. g. Livonijas ordenis pie Ventas rumbas uzsāk mūra pils celtniecību. Pie pils izveidojas apdzīvota vieta, kas pirmā (1378. g.) Kurzemē iegūst pilsētas tiesības. Nozīmīga ir arī tās dalība Hanzas savienībā. Laikā no 1561. - 1795. g. Kuldīga ir Kurzemes hercogistes galvaspilsēta. Likumsakarīgi, 17. gs. pirmajā pusē tā piedzīvo strauju saimniecisko izaugsmi, kas beidzas līdz ar Ziemeļu kara un mēra epidēmijas sākumu. Kurzemnieku lepnums un lielāku industriālu objektu trūkums ir iemesls, kādēļ padomju laikā pilsētā neieplūda lielākas imigrantu masas, tādēļ Kuldīga šodien ir viena no latviskākajām Kurzemes pilsētām. Uz Kuldīgu ir vērts braukt un uzkavēties vairāk nekā vienu dienu, jo te darāmā netrūkst. Dabas mīļotāji var vērot lidojošās zivis, bet kultūrvēstures pētniekiem te paveras visnotaļ plašs darba lauks.

N/A

Neliela apdzīvota vieta ar skolu, bibliotēku un veikalu. Ziemeļos no Vīdales redzamas vējdzirnavu paliekas. Dodoties Rīgas jūras līča virzienā, ceļš šķērso Šlīteres Zilo kalnu krauju ar iespaidīgiem skatiem bezlapu laikā un smilšakmens atsegumiem. Pa kreisi redzams Zilo kalnu avots – labiekārtota ūdens ņemšanas vieta. Ceļu, kas iet no Vīdales uz Melnsila pusi, vietējie sauc par Knipeldambi. To it kā būvējusi vācu armija 1. pasaules kara laikā, liekot uz ceļa apaļkokus un apberot tos ar granti.

N/A

Sens lībiešu zvejniekciems, kas vēstures avotos minēts 16. gs. astoņdesmito gadu vidū. Ciema senākās mājvietas ir ''Lekši'' un ''Žonaki'', kas minētas Dundagas vaku grāmatā 1736. gadā. Domājams, ka Vaides nosaukums atvasināts no lībiešu vārda ''vait'' (vidus, starpa). Gan agrākos laikos, gan arī mūsdienās novērots, ka Vaides krastā izpeld lielie zīdītājdzīvnieki, kas peldus šķērsojuši Irbes šaurumu. Tā, piemēram, 2005. gadā Slīteres nacionālā parka zoologs Vilnis Skuja novērojis mežacūku ģimeni, kas mērojusi garo ceļu no Sāmsalas un izpeldējusi netālu no Vaides. Vērts izstaigāt Vaidi pa „galveno ceļu", kura malās un tuvākajā apkārtnē mijas agrāko un mūslaiku apbūve. To tāpat kā pārējos lībiešu zvejniekciemus vērts apskatīt ar divriteni vai ar kājām. Vaides ciemu kā vasaras mājvietu izvēlējušās daudzas Latvijā pazīstamas amatpersonas un politiķi. Ievērojamākais apskates objekts ir Ragu kolekcija.

N/A

Kaut arī Cēsis ģeogrāfiski atrodas Gaujas nacionālā parka vidienē, pilsētai nav nacionālā parka statusa. Taču Cēsīs ir daudzi interesanti apskates objekti, kurus ir vērts redzēt un izzināt tuvāk. Noteikti ir jāiepazīst Cēsu vecpilsēta! Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns meklējams Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz Pils parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils (aprakstu sk. tālāk pie Nr. 44.) bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. To iecienījuši vecāki ar bērniem, jo te izveidots rotaļlaukums. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. Dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu.

N/A

No vēsturiskā un arhitektoniskā viedokļa – interesants 17. - 19. gs. pilsētbūvniecības piemineklis. Vecliepāja atrodas Vecā tirgus un Kuršu laukuma rajonā, kur no 16. gs. 60. gadiem notikusi tirdzniecība. Līdz 1792. g. Kuršu laukums bija arī soda izpildes vieta. 1910. g. tam līdzās izveidoja tagadējo Pētertirgus paviljonu. Palūkojoties kartē redzams, ka ielu tīkls līdz pat mūsdienām ir daļēji saglabājis viduslaiku pilsētu centriem raksturīgo haotiskumu.

N/A

Ļoti skaists un ainavisks etnogrāfiskais ciems Balošas (Baluošas) ezera ziemeļu krastā, netālu no diviem iepriekš minētajiem ciemiem. Te apskatāmas interesantas un skaistas koka ēkas, kas celtas no guļbaļķiem, ar niedru vai lubiņu jumtiem un izrotātas ar dažāda veida dekoratīvajiem elementiem. Pirmo reizi rakstos Šumini minēti 1784. g. Savu vārdu ciems ieguva no kādreiz dzīvojošas ģimenes uzvārda. Kā interesantākā ir jāpiemin sena klēts.

N/A

Ap 200 m garajā un izstieptās formas laukumā no 16. – 20. gs. atradās Liepājas tirgus. Laukuma malās tolaik bija izveidojusies vienstāvu apbūve – iebraucamās sētas, viesnīcas un dārzi. Līdz ar Pētertirgus izveidi 1910. gadā, izmainījās arī laukuma apveidi un to ieskaujošā apbūve. Laukuma DA malā slejas iespaidīgā Liepājas Svētās Annas Luterāņu baznīca.

N/A

Hāpsala kādzreiz bija aristokrātu iecienīta vieta, viņi mēdza šeit uzturēties vasaras laikā. Mūsdienās apmeklētājus vilina pilsētas šarms - mazās ieliņas, vecās koka ēkas un skaistā promenāde. Viens no iemesliem, kādēļ Hāpsala bija tik populāra kādreiz, bija SPA plašie piedāvājumi un iespējas, kas ir aktuāli arī mūsdienās. Interesants fakts: slavenajam komponistam Čaikovskim šī vieta bija viena no mīļākajām, kur pavadīt brīvdienas.

N/A

Tukums vēsturiskajos avotos minēts 1253. g. Livonijas ordeņa un bīskapa līgumā par Kursas dalīšanu. Ja pilsētas nosaukumu tulko no lībiešu valodas, sanāk "smilšu kaudzes, kalni". 14. gs. sākumā pie Livonijas ordeņa mūra pils bija izveidojusies vācu tirgotāju un amatnieku apmetne, kuras uzplaukumu sekmēja Rīgas - Prūsijas ceļa tuvums. Vēlāk pilsētas attīstību būtiski ietekmēja Rīgas - Tukuma dzelzceļa izbūve 1877. g. Padomju laikā Tukuma austrumu pievārtē bija izvietots Baltijā lielākais PSRS armijas lidlauks un kara pilsētiņu. Mūsdienās Tukums ir tāda paša nosaukuma novada centrs ar plašu tūristiem piedāvāto pakalpojumu klāstu. Tukuma vēsturiskajā centrā apskatāms 13. gs. celtās Livonijas ordeņa pils torņa fragments, kurā iekārtots Tukuma pilsētas vēstures muzejs.

N/A

Atrodas dienvidos no Kokneses uz salas, ko apņem Pļaviņu HES ūdeņi (ir savienojums ar krastu). Fundamentālā brīvdabas objekta izveides mērķis ir to Latvijas iedzīvotāju piemiņa, kuri ir cietuši no totalitāriem režīmiem. Pirmos darbus šeit uzsāka 2008. gadā. Dārza ainavas projekta autors ir Japānas ainavu arhitekts Shunmyo Masuno. Kaut arī dārzs ir tapšanas stadijā, tas jau ir kļuvis par populāru tūrisma objektu. Ir izveidota pirmā pastāvīgā ēka - Skatu terase - ar skatu uz Kokneses pilsdrupām un luterāņu baznīcu. Tas nozīmē, ka, atbraucot pēc kāda laika, šeit atkal būs apskatāms kas jauns. Ikviens ir aicināts vest un atstāt arī savu akmeni šajā mūsu tautai nozīmīgajā vēstures piemiņas vietā.

N/A

Smārde ir sena vieta, kas minēta jau 13. gs. dokumentos. Mūsdienās tas ir neliels ciemats ar dzelzceļa staciju un veikalu. Ziemeļaustrumos no Smārdes - Smārdes purvā atrodas bijušās kūdras ieguves vietas. 1. pasaules kara laikā netālu no Smārdes atradās frontes līnija, par ko liecina arī apkārtnē esošās piemiņas vietas.

N/A

Agrākais Jūrkalnes nosaukums bija Feliksberga, kas tulkojumā nozīmē „Laimīgais kalns". Jūrkalnes nosaukumu apdzīvotā vieta ieguva 1925. g. Mūsdienās Jūrkalne ir ne tikai populāra tūristu apskates vieta (Jūrkalnes stāvkrasti), bet arī viena no retajām vietām pasaulē, kur apskatāmas Zilās govis.

N/A

Pitrags kā apdzīvota vieta dokumentos minēts 1582. gadā. 19. gs. divdesmitajos gados Pitragā bija 11 sētas, bet vēl gadsimtu vēlāk – 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības. 19. – 20. gs. Pitrags bija pazīstams kā nozīmīgs laivu un kuģu būvniecības centrs, kas būtiski veicināja ne tikai ciema, bet arī visas piekrastes sociālekonomisko attīstību. Taču arī jūra ir „prasījusi" savu tiesu - tās dibenā iepretim Pitragam atrodas nogrimuši kuģi un laivas, kuru atliekas dažreiz tiek izskalotas pēc lielām vētrām. Iespējams, ka Pitraga nosaukums ir cēlies no lībiskā salikteņa „põddõr" – „briedis", un „aiga" – „mala", „krasts". Šodien Pitraga liedagā un cik vien tālu skats sniedzas abos virzienos nekas vairs neliecina ne par kuģniecības manufaktūru, ne par piekrastes saimniecisko dzīvi.

N/A

Latvijas vēsturei nozīmīga vieta, jo 12. - 13. gs. šeit atradās senās latgaļu zemes - Jersikas administratīvais un garīgais centrs ar Jersikas valdnieka Visvalža pili 18 m augstajā Daugavas krastā, kurā slējās varenais pilskalns. Pilskalna plakumu (100 x 75 m) apjoza valnis un no koka būvēta aizsardzības siena. Tā iekšpusē varēja iekļūt pa apsargātiem vārtiem, aiz kuriem bija izvietotas dzīvojamās un saimniecības ēkas un pat neliela baznīca. Pilskalnā ir veikti arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā tika atsegtas guļbūves celtņu paliekas, kā arī atrastas daudzas 10. - 13. gs. senlietas, kas liecina par plašākiem tirdzniecības sakariem, t.sk. ar seno Krievzemi. 1209. g. bīskapa Alberta karaspēks ar viltu ieņem un izposta Jersikas pili un senpilsētu. Visvalža ģimeni saņem gūstā, tādēļ latgaļu valdnieks ir spiests kļūt par bīskapa vasali. Pilskalna teritorija ietilpst privātīpašumā, tādēļ tā apmeklējums ir jāsaskaņo ar īpašnieku.

N/A

Sabiles pilskalnā jau 10. gs. atradās nocietināta senpilsēta. Pēc kuršu zemju dalīšanas, Sabili ieguva Livonijas ordenis, kas uzcēla mūra pili (nav saglabājusies). Rakstiskajos avotos Sabile pirmoreiz minēta 1253. g. Pie pils 15. gs. sāka veidoties apdzīvota vieta. Pilsētas tiesības Sabile ieguva 1917. g. Mūsdienās Sabile ir neliela mazpilsēta, kuras apkārtnē atrodas daudzi ievērojami kultūrvēstures pieminekļi. Sabiles pilsētas neatņemama kultūrvides sastāvdaļa ir čigāni, tādēļ to sarunu valodā dēvē arī par Latvijas čigānu galvaspilsētu. Sabile jau izsenis pazīstama ar savām vīnogu audzēšanas un vīna darināšanas tradīcijām, kas ir atdzimušas un baudāmas Sabiles vīna svētku laikā.

N/A

Sens kursenieku zvejniekciems, kas vēstures avotos ir minēts 1429. g. Pirms 2. pasaules kara Jodkrante bija Eiropas mērogā iecienīts kūrorts, kas savas tradīcijas nav zaudējis arī mūsdienās. Par to liecina sakoptā vide un izcilā ainava (Kuršu kāpu ciemi Baltijas mērogā unikāli ar savu arhitektonisko vidi!) ar savdabīgajiem mazstāvu koka namiem, kuros izveidoti nelieli viesu un atpūtas nami. Jodkrantē var apmeklēt vairākus interesantus objektus – lielisku promenādi Kuršu jomas krastā, kas stiepjas visa ciema garumā ar akmens skulptūru brīvdabas ekspozīciju „Zeme un ūdens" (tapusi 1995. g.), Lietuvas mākslas muzeja izstāžu zāli, luterāņu baznīcu (1885. g.), vēja rādītāju galeriju un Raganu kalnu.