Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Aizputes pilsdrupas, akmens tilts pār Tebru, Jaunā pilsmuiža, ūdensdzirnavas un Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kā arī 19. gs. beigās celtās koka ēkas starp Jāņa, Katoļu un Atmodas ielu veido neparastu pilsētbūvniecības kompleksu, kam piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Staigājot pa vēsturisko centru, uzmanība jāpievērš ēku durvīm un to vērtnēm, logu ailēm, balkonu margām u.c. elementiem.

N/A

Krāslavas centrālai daļai, kurai raksturīga mazstāvu apbūve ar skaistām koka ēkām, piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Vislabākie skati uz vēsturisko centru paveras no autostāvlaukuma pie Adamovas takas, Karņicka kalna, tilta pār Daugavu (Prospekta iela) apkaimes un Priedaines skatu torņa Daugavas kreisajā krastā.

N/A

Ainažu vārds ir neatņemama Latvijas jūrniecības vēstures sastāvdaļa. 1864. g. šeit tika nodibināta pirmā jūrskola, kurā varēja mācīties latviešu zemnieku bērni. Likumsakarīgi – Ainaži kļuva par nozīmīgu Latvijas piekrastes kuģu būvniecības centru un ostu. Pilsētas ekonomisko dzīvi sekmēja arī 1913. g. atklātā Smiltenes-Valmieras-Ainažu šaursliežu dzelzceļa līnija. Mūsdienās Ainaži ir maza un klusa pilsētiņa Latvijas – Igaunijas pierobežā ar vairākiem interesantiem apskates objektiem.

N/A

Talsi tiek dēvēti par deviņu pakalnu pilsētu. Tās vēsturiskā apbūve ap Baznīckalnu, Talsu un Vilkmuižas ezeriem ir veidojusies g.k. 19. gs. Viena no skaistākajām ir Lielā iela ar mazstāvu (divi – trīs stāvi) apbūvi (divslīpju jumti). Skaistas ainavas paveras no Talsu ezera apkārtnes un Ķēniņkalna.

N/A

Pēterupes labajā krastā atrodas Saulkrastu vēsturiskā teritorija Pēterupes ciems. Domājams, ka ciems sācis veidoties ap lūgšanu namu (kapelu) tā sauktajos zviedru jeb katoļu laikos. Lūgšanu nams bija nosaukts apustuļa Svētā Pētera vārdā, tādēļ arī upei un ciemam dots tāds nosaukums. Pēterupes ciemu varam uzskatīt par vecāko ciemu Saulkrastu novadā. Pēterupē vecākie laikmeta liecinieki ir Mācītājmuiža, Pēterupes ev.luteriskā baznīca, doktorāts un vecais koka apbūves centrs. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A

Līdz 13. gs. Smiltenes novads ietilpa latgaļu apdzīvotajā Tālavas zemē. Pēc krustnešu invāzijas to ieguva Rīgas arhibīskaps, stāvajā Abula upes krastā 1370. g. uzceļot mūra pili. Sekojoši kari un epidēmijas nesaudzēja ne apdzīvotās vietas apbūvi, ne arī iedzīvotājus. Tagadējās pilsētas aprises sāka rasties 19. gs. beigās līdz ar Smiltenes muižas īpašnieka firsta Līvena aktīvo darbību. Līdz 1. pasaules karam Smiltenē darbojās kokapstrādes fabrika, hidroelektrostacija (1901. g., pirmā Baltijā) u.c. uzņēmumi. 1944. g. vācu karaspēkam atkāpjoties, ugunsgrēka laikā aizgāja bojā liela daļa Smiltenes vēsturiskās apbūves.

N/A

Viena no jaunākajām Latvijas pilsētām, 2013. g. tā svinēs divdesmit gadu jubileju. Salaspilī atrodas vairākas Latvijas mērogā nozīmīgas zinātniskās institūcijas (padomju laikā to veidoja kā zinātnes centru) - Bioloģijas institūts, Neorganiskās ķīmijas institūts, Fizikas institūts, Nacionālais botāniskais dārzs, padomju laikā nu jau bijušais Salaspils atomreaktors un Mežzinātnes institūts “Silava”. Pēdējo desmit gadu laikā pilsētā attīstījusies infrastruktūra, izveidojušies plaši savrupmāju rajoni. 1996. g. Salaspilī uzcēla jaunu katoļu baznīcu. Pēc būtības – Rīgas guļamrajons.

N/A

Dobeles vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts 1254. g. Dobele bija viena no visvairāk nocietinātajām zemgaļu vietām, tādēļ laikā no 1279. - 1289. g. pārdzīvoja sešus vācu krustnešu uzbrukumus. 1289. g. zemgaļi tomēr bija spiesti atkāpties. 1335. g. iekarotāji zemgaļu pils vietā uzsāka jaunas mūra pils celtniecību. Bērzes pretējā kreisajā krastā sāka veidoties tirgotāju un amatnieku miests. Pilsēta ļoti cieta Ziemeļu kara un tam sekojošā mēra laikā. Nozīmīgs notikums pilsētas saimnieciskajā dzīvē bija 1927. g., kad izbūvēja Liepājas-Glūdas dzelzceļa līniju. Pēc 2. pasaules kara Dobelē un tās apkaimē ieradās padomju militāristi, kas izbūvēja vienu no lielākajiem PSRS tanku poligoniem „Dobele-2". Tagad Dobeles apceļotājiem tiek piedāvāts interesants apmeklējamo objektu klāsts.

N/A

Saldus vēstures dokumentos minēta jau 1253. g. Līdz 13. gs. te atradās senā kuršu pils Salden, kas arī attēlota pilsētas ģerbonī. Ap 1341. g. netālu no kuršu pilskalna Livonijas ordenis uzcēla pili, pie kuras izveidojās apdzīvota vieta. Savu uzplaukumu līdzīgi kā citas Kurzemes apdzīvotās vietas tā piedzīvoja hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 1642. - 1682. g. Par Saldus dibināšanas gadu min 1856., kad sākās Ziemeļu karā nopostītās vietas atjaunošanas darbi. 2. pasaules kara beigās pie pilsētas norisinājās smagas kaujas, taču līdz pat 1945. g. 8. maijam pilsēta palika vācu armijas okupētajā Latvijas daļā. Mūsdienu Saldus piesaista ar saviem pasākumiem – pilsētas dienām, mūzikas festivālu "Saldus saule", kā arī dažādiem apskates objektiem, starp kuriem minama a/s „Druvas pārtika", kur var vērot saldējuma tapšanas procesu un Saldus pārtikas kombināts, kur var degustēt garšīgās konfektes „Gotiņa" un vērot ražošanas procesu.

N/A

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.

N/A

Saaremaa salas galvaspilsēta. Populārs kūrorts. Baroka stilā celts rātsnams.

 

N/A

Igaunijas galvaspilsēta. Vecpilsēta (UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā) - izcils viduslaiku (14. – 15. gs.) apbūves piemineklis. Bijusī Hanzas pilsēta.

N/A

Dagda vēsturiskajos avotos minēta 17. gs. kā tirgotāju miests. 1772. g. Dagdas novadu iekļāva Pleskavas guberņas, bet 1802. g. - Vitebskas guberņas sastāvā. 1905. g. šeit notika plaši zemnieku nemieri, kuru laikā tika nopostīti daudzi nozīmīgi arhitektūras pieminekļi. Pilsētu nesaudzēja arī abi pasaules kari. Ko skatīt tūristam? Dagdas centrā ir saglabājusies 20. gs. vēsturiskā apbūve – nami, kas celti no sarkanajiem ķieģeļiem – t.s. „ebreju tirgotāju nami". Dagda ir arī vienīgā vieta Latvijā, kur ik gadus pilsētas parkā svin Annu dienu!

N/A

Bijušais kursenieku zvejniekciems Kuršu jomas krastā, kas atrodas ~ 5 km no Pervalkas. Preilas pirmsākumi meklējami 1843. g., kad arī šeit uz dzīvi pārcēlās Nagļu (Naglių) un Karvaiču (Karvaičių) ciemu iedzīvotāji. Vēl tagad zem Karvaiču kalna – 59 m augstas kāpas atrodas ar smiltīm apbērtā ciema vieta. Preilā ir viena centrālā iela, kuras malās ir redzami gan 19. – 20. gs. mijas koka nami, gan arī vēlāk celtas ēkas, kuras izmantoto kā vasarnīcas vai viesu namus. Te ir vērts pasēdēt kādā no vietējiem krodziņiem un nobaudīt zivis! No Nidas līdz Preilai un Pervalkai var nokļūt arī pa veloceliņu.

N/A

Ap 200 m garajā un izstieptās formas laukumā no 16. – 20. gs. atradās Liepājas tirgus. Laukuma malās tolaik bija izveidojusies vienstāvu apbūve – iebraucamās sētas, viesnīcas un dārzi. Līdz ar Pētertirgus izveidi 1910. gadā, izmainījās arī laukuma apveidi un to ieskaujošā apbūve. Laukuma DA malā slejas iespaidīgā Liepājas Svētās Annas Luterāņu baznīca.

N/A

Izskata ziņā – visnotaļ etnogrāfisks ciems, kam ir sādžas plānojums un Latgales novadam raksturīgās ēkas ar apdarinātiem logiem un ažūrām fasādēm. Slutišķu vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. No blakus esošā Daugavas ielejas krasta paveras viena no neparastākajām Latvijas kultūrainavām. Tiem, kam patīk doties garākos pārgājienos, var aizstaigāt līdz aptuveni kilometru tālajai Slutišku kraujai, no kuras paveras ne mazāk iespaidīgi skati.

N/A

Vecākais un lielākais Lietuvas kūrorts (no 1794. g.). Mikroklimats (apkaimes mežu gaiss), sāli saturoši avoti, dūņas. Vecpilsēta – pilsētbūvniecības piemineklis.

N/A

Viens no jaunākajiem lībiešu zvejniekciemiem, kas sācis veidoties 17. gs. beigās. 19. – 20. gs. mijā Košrags bija iecienīta sāmsaliešu viesstrādnieku darba vieta. Košraga ēkas ir labā stāvoklī, un tas ir viens no „atvērtākajiem” Slīteres nacionālā parka ciemiem. Ejot pa ciemu, redzamas vairākas dzīvojamās ēkas, kas 20. gs. sākumā celtas kā jaunsaimniecības (Vāldamō, Virgo) vai mazistabas (Fīlmaņi, Silkalni) un to saimniecības ēkas (Norpiedagi)Viena no lielākajām vecsaimniecībām un arī ciema vecākā sēta (vēsture zināma no 1680. gada) ir Anduļi. Tajā ietilpst dzīvojamā māja (~ 1909. g.), rija (1905. g.), klēts (19. gs. vidus) un dūmnams, kas uzsliets no pārzāģētas laivas. Žokos 19. gs. vidū atradās lībiešu bērnu pirmā lasītmācīšanas skola. Tilmačos ir saglabājušās vairākas 19. – 20. gs. mijas ēkas.

N/A

Ekenäs Old Town with its wooden houses spreads out to the seashore. The street names tell the story of the life of the townspeople and how they got along hundreds of years ago. Here, the streets have stayed the same since the 16th century. Street names such as the Hatter's Street (Hattmakaregatan), Linen Weaver's Street (Linvävaregatan), Cloth Weaver's Street (Handskmakaregatan), Smith's Street (Smedsgatan) and Tanner's Street (Garvaregatan) reveal that Barcken's peninsula in Ekenäs once was populated by skilled craftsmen.

N/A

Neliela pilsētiņa ceļā no Rīgas uz Bausku. Pilsētas vārds rakstiskajos avotos ir pieminēts 1492. g. Apskatāma luterāņu baznīca un bijušās muižas parks.