Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Vēja, dzintara un mūziķu pilsēta. Rakstiskajos avotos Liepāja pirmo reizi minēta 1253. g. Pilsētas kā tirdzniecības ostas uzplaukums te sākās jau 16. gs. beigās. Īpaši nozīmīgs bija Kurzemes hercogu Jēkaba un Frīdriha Kazimira valdīšanas laiks, kad cauri Liepājas ostu tika nodrošināts Lietuvas un Kurzemes preču eksports un imports. Ar kāpu smilti aizbērtās Līvas upes vietā tika izrakts kanāls, izveidota kuģu piestātne. Pilsētas izaugsme turpinājās 18. gs. arī pēc Ziemeļu kara un mēra epidēmijas. Kad 1795. g. Kurzemi pievienoja Krievijas impērijai, Liepājas osta kā viena no svarīgākajām impērijas rietumu ostām attīstījās vēl straujāk. 18. gs. beigās, - 19. gs. Liepāja vienlaikus kļuva arī par Pēterburgas aristokrātu iecienītu atpūtas vietu. 19. gs. beigās tika uzsākti Karostas un cietokšņa izbūves darbi. Pilsēta kļuva par militāri stratēģisku vietu. Tā smagi cieta 2. pasaules kara laikā. 1967. g. Liepājā darbu pārtrauca jūras tirdzniecības osta, un Liepāja kļuva par slēgtu pilsētu, kur Karosta bija „pilsēta pilsētā". Šodien Karosta un tās radītais piedāvājums ir viens no Latvijas tūrisma produktu „topiem".

N/A

Kopā ar Igaunijas pusē esošo Valgu – savdabīga pierobežas dvīņu pilsēta.

N/A

Atrodas uzpludinātās Daugavas un Pērses satekas vietā. To cēla Rīgas bīskapijas vajadzībām 1209. g. bijušās senlatviešu koka pils vietā. 14. gs. pils pagalmā bija uzbūvētas koka ēkas, kas bija piemērotas pastāvīgai dzīvošanai. 16. gs. uzcēla piebūves un divus apaļos torņus. 1701. g. šķietami nesagraujamo pili uzspridzināja sakšu karaspēks. Pie pilsdrupām darbojas apmeklētāju centrs, kur var izkalt viduslaiku monētu un noīrēt laivu braucienam pa Daugavu. Vērts doties pastaigās pa Kokneses parku (veidots 1900. g.), kurā apskatāmi 17. gs. zviedru lielgabali, viduslaiku kapu pieminekļi un atjaunotā strūklaka „Fauna galva”, kas 20. gs. 30. gados atradās netālu no Pērses ūdenskrituma (tagad zem ūdens).

N/A

Sena, lībiešu apdzīvota teritorija jau no 5.- 6. gs. 1226. g. Salacas labajā krastā pie tās ietekas bīskaps Alberts uzcēla pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Arī Salacgrīvas attīstība (līdzīgi kā Ainažiem) ir bijusi saistīta ar ostas izveidi. 19.-20. gs. mijā Salacgrīva kļuva par nozīmīgu Ziemeļvidzemē ražoto preču (īpaši kokmateriālu) pārkraušanas un transporta mezglu. Padomju laikā Salacgrīvas ziemeļu daļā izveidoja Zvejnieku parku ar vienu no labākajiem mazpilsētu stadioniem un brīvdabas estrādi. Šajā laikā visā PSRS mērogā ir pazīstama zivju pārstrādes rūpnīcas „Brīvais vilnis" ražotā produkcija, īpaši – šprotes. Salacgrīva ir viena no divām vietām Latvijā, kur nēģus joprojām zvejo ar seno metodi – taču palīdzību.

N/A

Arī 18. novembra laukums. Tas sācis veidoties 18. gadsimtā kā tirgus laukums. Tā dominantes bija 1752. g. celtais rātsnams (nav saglabājies) un aptieka, kas šajā ēkā darbojas no 1810. g. līdz pat mūsdienām. 2010. gadā laukumā izveidota strūklaka, kam ir pilsētas ģerboņa forma.

N/A

Viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7.–9. gs. (pēc citiem avotiem: 4.–10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Pilsētas senākā apbūve izveidojusies ap Lielo ielu, kā arī ap Saules
un Parka ielu.

N/A

Bijušais kursenieku zvejniekciems Kuršu jomas krastā. Jau no 19. gs. sākuma tas ceļojošo kāpu dēļ ir vairakkārt mainījis savu atrašanos un tagadējā vietā pastāv aptuveni gadsimtu. Ciematā uz dzīvi apmetās smilšu kāpu apbērto Nagļu (Naglių) un Karvaiču (Karvaičių) ciema iedzīvotāji. Kuršu kāpu mazākā ciema kultūrainavu veido gan gadsimtu vecas koka dzīvojamās ēkas, gan arī mūsdienās celtās. Kā vienas, tā otras kalpo g.k. kā vasarnīcas un viesu izmitināšanas vietas.

N/A

Sens lībiešu ciems, ar lībisko nosaukumu Mustanumm. Vēl 20. gs. vidū šeit dzīvoja lībieši. Melnsilā pie Baķupītes ietekas Rīgas jūras līcī, Landmaņu, Moricu un Otomeru dzimtas pārstāvji uzbūvēja trīs buriniekus. Melnsilā atrodas divas kultūrvēsturiskas vietas: senā kulta vieta - Baķu baznīckalns un jūras laupītāja Tromeļa pilskalns. (Avots: Rojas TIC)

N/A

15. gs. Preiļu muiža kļuva par grāfu Borhu dzimtas īpašumu. Borhi šeit saimniekoja līdz 19. gs. 60. gadiem. Pati pilsēta izveidojās 19. gs. pirmajā pusē, saplūstot Preiļu muižai, ciemam un brīvciemam - amatnieku un tirgotāju apmetnei. 19. gs. Preiļos uzbūvēja greznu pili un iekārtoja ainavu parku. Mūsdienās Preiļi ir nozīmīgs Latgales ekonomiskais centrs (siera un šūšanas ražotnes), kas kopj savas folkloras, amatniecības un katolicisma tradīcijas. Īpaši ieteicama ir ekskursija pa Preiļiem TIC darbinieces Irēnas Kjarkužas pavadībā.

N/A

Hāpsala kādzreiz bija aristokrātu iecienīta vieta, viņi mēdza šeit uzturēties vasaras laikā. Mūsdienās apmeklētājus vilina pilsētas šarms - mazās ieliņas, vecās koka ēkas un skaistā promenāde. Viens no iemesliem, kādēļ Hāpsala bija tik populāra kādreiz, bija SPA plašie piedāvājumi un iespējas, kas ir aktuāli arī mūsdienās. Interesants fakts: slavenajam komponistam Čaikovskim šī vieta bija viena no mīļākajām, kur pavadīt brīvdienas.

N/A

Ēdoles vārds ikvienam Latvijas apceļotājam saistās ar Ēdoles pili. Tās pirmsākumi meklējami 13. gs. vidū, bet pils piebūves tapušas 16. un 19. gs., kad izveidoja iekšējo pagalmu. 19. gs. 30. gados īstenotās pārbūves laikā pils fasādes ieguva tagadējo - neogotisko izskatu. Laikā no 16. gs. - 1920. g. Ēdoles pils atradās baronu Bēru dzimtas īpašumā. 1905. g. nemieru laikā to nodedzināja, bet 1907. g. atjaunota. Ēdoles pils saistīta ar daudzām leģendām un spoku stāstiem.

N/A

1869. g., dažus gadus pēc Ainažu jūrskolas dibināšanas, Ģipkā tika dibināta pirmā jūrskola Kurzemē. Šī bija 2. kategorijas jūrskola, kurā sagatavoja tālbraucējus stūrmaņus un tuvbraucējus kapteiņus. 1894. g. jūrskolu pārcēla uz Mazirbi. Pirms jūrskolas atvēršanās šajā ēkā no 1860. g. darbojās skola, bet 1867. g. speciāli jūrskolai, ēkai tika uzcelts otrais stāvs. Tā ir saglabājusies līdz pat mūsdienām un pārveidota par dzīvojamo māju. Skola (Ģipkā un Mazirbē) savas pastāvēšanas 28 gados devusi vairāk kā 200 profesionālu jūrnieku un tai bija liela nozīme kuģu būves veicināšanā piekrastes lībiešu ciemos. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Atrodas dienvidos no Kokneses uz salas, ko apņem Pļaviņu HES ūdeņi (ir savienojums ar krastu). Fundamentālā brīvdabas objekta izveides mērķis ir to Latvijas iedzīvotāju piemiņa, kuri ir cietuši no totalitāriem režīmiem. Pirmos darbus šeit uzsāka 2008. gadā. Dārza ainavas projekta autors ir Japānas ainavu arhitekts Shunmyo Masuno. Kaut arī dārzs ir tapšanas stadijā, tas jau ir kļuvis par populāru tūrisma objektu. Ir izveidota pirmā pastāvīgā ēka - Skatu terase - ar skatu uz Kokneses pilsdrupām un luterāņu baznīcu. Tas nozīmē, ka, atbraucot pēc kāda laika, šeit atkal būs apskatāms kas jauns. Ikviens ir aicināts vest un atstāt arī savu akmeni šajā mūsu tautai nozīmīgajā vēstures piemiņas vietā.

N/A

Posmā starp Lielirbi un Sīkragu, senāk apdzīvotā Jaunciema pusē pie Irbes upes ietekas jūrā a/s „Latvijas valsts meži” ierīkojuši skaistu un sakoptu atpūtas vietu.
Pie ietekas jūrā Irbe veido 2 km garu smilšu strēli. Ieteka katru gadu maina savu vietu un izskatu. Starp Jaunciemu un Irbes ieteku atrodas arī 23,6 m augstā kāpa Baltais kalns.

N/A

Populārākais Igaunijas kūrorts ar plašu atpūtas un SPA piedāvājumu. Viena no retajām Igaunijas smilšainajām pludmalēm un siltā (sekls) Pērnavas līča ūdeņi. Vecpilsēta ar galveno gājēju ielu – Rüütli tee.

N/A

"Latgales sirds", kur 9. - 12. gs. pacēlās nocietināta latgaļu pils. 1285. g. Livonijas ordenis latgaļu pils vietā uzsāka mūra pils celtniecību. Pēc Livonijas sabrukuma (Rēzekne Polijas sastāvā) pilsēta nīkuļoja. Ekonomiskā dzīve Rēzeknē atjaunojās 18. gs. otrajā pusē. Pēc Pēterburgas-Varšavas šosejas (1836. g.) un dzelzceļa (1861. g.) izbūves Rēzekne kļuva par Pēterburgas atpūtnieku galamērķi. 2. pasaules kara laikā pilsētas apbūve būtiski cieta. Mūsdienās pilsēta ir nozīmīgs Latgales reģiona ekonomiskais un kultūras centrs.

N/A

Sens kursenieku zvejniekciems, kas vēstures avotos ir minēts 1429. g. Pirms 2. pasaules kara Jodkrante bija Eiropas mērogā iecienīts kūrorts, kas savas tradīcijas nav zaudējis arī mūsdienās. Par to liecina sakoptā vide un izcilā ainava (Kuršu kāpu ciemi Baltijas mērogā unikāli ar savu arhitektonisko vidi!) ar savdabīgajiem mazstāvu koka namiem, kuros izveidoti nelieli viesu un atpūtas nami. Jodkrantē var apmeklēt vairākus interesantus objektus – lielisku promenādi Kuršu jomas krastā, kas stiepjas visa ciema garumā ar akmens skulptūru brīvdabas ekspozīciju „Zeme un ūdens" (tapusi 1995. g.), Lietuvas mākslas muzeja izstāžu zāli, luterāņu baznīcu (1885. g.), vēja rādītāju galeriju un Raganu kalnu.

N/A

Pirmo reizi vēstures avotos 1253. g. šī vieta ir minēta kā kuršu apdzīvota apmetne. Laikā no 1637. – 1639. g. te uzcēla pirmās 19 kapelas – t.s. „Krusta ceļa stacijas", kas atgādināja Jeruzalemes Krusta ceļu. Kopš tā laika Žemaišu Kalvarija ir pazīstama kā nozīmīgs svētceļnieku galamērķis. Dažas no Krusta ceļa kapelām ir veidotas 17. – 18 gs., bet citas – 19. gs. Jāatceras, ka vēl pavisam nesen – Padomju laikos svētceļniekus nežēlīgi vajāja un represēja. Mūsdienās pilsētā ir izveidots 21 svētceļnieku „pieturas punkts". Te ik gadu (parasti no 2. – 12. jūlijam) notiek Žemaišu Kalvarijas katoļu draudzes svētki, kas pulcina daudz ļaužu no dažādām Eiropas valstīm. Iespaidīgā katoļu bazilika ir slavena ar Vissvētākās Jaunavas Marijas Katoļu Ģimeņu Karalienes gleznu, kas 17. gs. atvesta no Romas. Tai piedēvē brīnumdarītājas spējas. Interesants ir pilsētas ielu tīklojums, kas atgādina 9. – 13. gs. apdzīvotas vietas ielu plānojumu. Noteikti apskatāms iespaidīgais Žemaišu Kalvarijas pilskalns, kas slejas mazās Varduvas (Varduva) upītes krastā.

N/A

Bauskas vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts 1443. g. Tas ir laiks, kad pussalā starp Mūsas un Mēmeles sateku uzsāka pēdējās Livonijas ordeņa pils celtniecību tagadējās Latvijas teritorijā. Pie pils – Ķirbaksalā - izveidojās apdzīvota vieta t.s. Vairogmiests. 17. gs. bija vērojams straujš pilsētas uzplaukums. Te darbojās zeltkaļi, sudrabkaļi, galdnieki, podnieki, kurpnieki un citi amatnieki. Vēlākajos gadsimtos pilsētnieki cieta no kariem, mēra un Napaleona armijas. Mūsdienās Bauskas vecpilsēta ar tikko kā no jauna uzcelto Rātsnamu un atjaunoto Bauskas pili ir viens no interesantākajiem Latvijas pilsētu vēsturiskajiem centriem. Bauska ir pazīstama ar saviem ikgadējiem pasākumiem - Senās mūzikas festivālu, Bauskas pilsētas svētkiem, Kantri mūzikas festivālu u.c. pasākumiem.

N/A

Latvijas galvaspilsēta. Vecrīga (UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā) - izcils viduslaiku apbūves piemineklis. Eiropas jūgendstila pērle. Bijusī Hanzas pilsēta.