Tāšu muižas vēsturiskais centrs atrodas Ālandes (Telses) upes ielejā pie Tāšu ezera. Pašreizējo muižas centra apbūvi veidojusi fon Korfu dzimta. Kungu māja būvēta 1734. gadā un tajā saglabājušās daudzas vēsturiskās detaļas - baroka stila kamīni, no Gotlandes smilšakmens izgatavots galvenās ieejas portāls, sākotnējā akmens plātņu grīda hallē, parkets, sienu paneļi, 19.gs. sākuma ārdurvis, logi un kāpnes. Bijušo muižas centru ieskauj vēsturiskie apstādījumi 10 ha platībā. Aiz kungu mājas dienvidu pusē atradās baroka stila dārzs. Tā vietā 19.gadsimta sākumā, saglabājot plānojumu, izveidots ābeļdārzs, kas tiek atjaunots - stādītas vēsturisko šķirņu ābeles, kas raksturīgas Kurzemei. Rietumu pusē atrodas neliels (1,8 ha) t.s. Angļu ainavu dārzs, kas veidots 19.gadsimta sākumā, bet eklektizēts 19.gadsimta beigās. Šie romantisma garā ieturētie apstādījumi ar plašām laucēm, mazām arhitektūras formām, lielām krūmu grupām, izteiktiem gaismas ēnas kontrastiem un dīķīšiem pakāpeniski tiek atjaunoti. Šajā dārzā majestātisku, lielu ošu grupas mijas ar ceriņu, sausseržu, filadelfu krūmiem, kas pavasaros saplaukst košos ziedos un smaržo, radot parka īpašo gaisotni. Bijušais muižas centrs un apstādījumi ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Tāpēc tiek saglabāts un atjaunošanā izmantots tikai vēsturiskais stādāmais materiāls, kas raksturīgs konkrētam laikam un stilam. Tāšu muiža apskatāma, iepriekš piesakoties. Apmeklējums par ziedojumu. 1-2 stundu gara pastaiga muižā, dārzā un parkā ar saimnieka stāstījumu par Tāšu muižas un apkārtnes tuvāko muižu vēsturi, vēsturisko dārzu veidošanas principiem Eiropā un to pielietojumu, veidojot Tāšu muižas dārzu, parku un apstādījumus.

Ļoti savdabīga vieta, ko nekādi nevar dēvēt par tūrisma objektu. Vidsmuiža bija viena no Latgales lielākajām muižām, kuras dominante bija 18. gs. celtā un vēlāk pārbūvētā grāfu Borhu muižas kungu māja. Tagad redzamais muižas kompleksa veidols tapis 19. gs. otrajā pusē. Tajā ietilpst kūtis, staļļi, kalpu māja, klētis, sarga mājiņas, kas izvietotas ap parādes pagalmu. Pēdējais tagad ir stipri aizaudzis. Vecākā saimniecības ēka ir mūra klēts (iespaidīga!), ko cēla 18. gs. Regulāra plānojuma muižas parku veidoja 18. gs. franču dārzu stilā. Kungu māja ir „pamesta” un apskatāma tikai no ārpuses.

Meklējama Skaistkalnes dienviddaļā, Mēmeles labajā krastā, Skolas ielā 5. Vietvārds Šēnberga tulkojums no vācu valodas nozīmē „Skaistais kalns”. No sarkanajiem ķieģeļiem celtā divstāvu muižas pils (historisma stils) tapusi ap 1894. g. (arhitekts Pauls Makss Berči). Ēkā ir saglabājušies dekoratīvās apdares elementi un iespaidīgs kamīns (vienīgais tāds Latvijā), uz kura atainota dzimtbūšanas atcelšanu Latvijā. Kamīnzālē atrodas pirms četriem gadiem atjaunotais griestu plafons. Muižas pilī atrodas Skaistkalnes vidusskola. Muižu ietver parks, kurā atrodas citas ar muižu saistītās ēkas.

Atrodas Inešu centrā, 5 km uz dienvidiem no Vecpiebalgas. Muižas pirmsākumi meklējami 17. gs. otrajā pusē - 19. gs., kad Orisāres (Orizāre, Arisa) upītes krastos 1786. g. tapusi klasicisma stilā celtā grāfu Šeremetjevu pils. 1905. g. nemieros to nodedzināja, bet četrus gadus vēlāk atkal atjaunoja. Muižas kompleksu ieskauj regulāra plānojuma ainavu parks. Pirms došanās uz šejieni, pārlasām „Mērnieku laikus”, jo Vecpiebalgas muiža kalpojusi par Slātavas muižas prototipu. 1992. g. vīna pagrabā izveidoja Piebalgas novada muzeju. Savukārt muižas pilī darbojas arī Inešu pagasta padome un Porcelāna apgleznošanas studija. Interesanti var doties organizētā ekskursijā pa muižu un tās apkaimi.

Muižas pili dēvē par vienu no izcilākajiem Latgales klasicisma pieminekļiem. To būvēja laikā no 1783. - 1789. g. (itāļu arhitekts Vinčento Macoti) kā grāfa Mihalea Johana Borha īpašumu. 18. gs. beigās pēc tā paša arhitekta projekta tapa romantiskā stilā veidotais ainavu parks (viens no pirmajiem Latvijā). Tagad pilī izvietots Varakļānu novada muzejs.

Lielstraupes pils ir vienīgā Latvijā saglabājusies celtne, kur vienā ēkā ir apvienota viduslaiku pils un baznīca. Pils celtniecību uzsāka 1263. g. Apbūve ļoti cieta 17. un 18. gs. laikā, kā arī 1905. g. nemieru laikā. Ēku kompleksu atjaunoja 1909. g. pēc arhitekta V. Bokslafa projekta. Lielstraupes baznīcā atrodas vairāki mākslas pieminekļi - 17. gs. ērģeļu luktu un 18. gs. kanceles gleznojumi. 1944. g. dienamā uzstādīja mākslinieka S. Vidberga vitrāžas "Golgāta" un "Kristu dzimšana". Savukārt, pils tornī redzams vietējā pulksteņmeistara Aides darināts pulkstenis, bet uz baznīcas sienas - saules pulkstenis. Pils parkā ir jāaplūko 1744. g. no koka būvēto zvanu torni. 1938. g. baznīcā atklāta piemiņas plāksni 1. pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem. No 1963. g. pilī darbojas narkoloģiskā slimnīca. Baznīca ir apskatāma dievkalpojumu laikā, bet pārējais ēku komplekss – no ārpuses.

Pils apmeklētāji varēs iegremdēties 16. gadsimta tematiskā parka gaisotnē un jauki pavadīt dienu kopā ar ģimeni, uz laiku iejusties bruņinieku un karavīru lomā. Piedāvājumā ir arī izjādes, šaušana ar loku un arbaletu, varēs izmēģināt roku kalēju un namdaru darbos, zelta un šaujampulvera taisīšanā, monētu kalšanā. Atvērts vīna pagrabs, moku kambaris, nāves istaba, viduslaiku bordelis, bārddziņa un alķīmiķa darba istaba, astronoma darba telpa. Turpat Šenkenberga krogā var nobaudīt pēc viduslaiku receptēm gatavotus ēdienus.

Atrodas Vecpiebalgas dienvidaustrumdaļā aiz baznīcas. 1340. - 1365. g. Rīgas arhibīskaps šeit uzcēla pili - cietoksni, ko apjoza aizsarggrāvji (atliekas redzamas arī mūsdienās). Pils ziemeļu pusē atradās priekštilta nocietinājumi, bet austrumdaļā - pils galvenā ieeja un tornis. Pili postīja 1577. g., bet pilnībā sagrāva 18. gs.

Līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas Šlīteres pusmuižas ēkas: kalpu māja (19. gs. beigas), pumpja māja (19. gs. vidus) un kūpinātava (19. gs. vidus), kūts u.c. 1936. gadā šeit uzcēla mežniecības ēku (2010. g. restaurēta), kurā kopš 2009. gada nogales atpakaļ no Dundagas atnāca Slīteres nacionālā parka administrācija – tagad Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija. Iepretim administrācijas ēkai aug divas īves, bet ražena efeja noklājusi kalpu mājas sienas ziemeļu pusi. Parastā īve un Baltijas efeja ir sava veida Šlīteres simboli, kurus šeit var apskatīt un nofotografēt vienuviet, „netraucējot" tās dabiskajā dzīves vidē. Pumpja mājā no Šlīteres pusmuižas laikiem ir saglabājusies Latvijas mērogā unikāla – 34 m dziļa aka (gandrīz visu Šlīteres Zilo kalnu augstumā!), kas it kā darbojusies pat līdz 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem un apgādājusi mežniecības kompleksu ar ūdeni. Akas groda mūra fragments redzams kā pumpja mājas sienas daļa. Pusmuižas kompleksu ieskauj nelieli parka fragmenti ar iespaidīgu ošu aleju. Mežniecības ēkā vienā no telpām savulaik medību laikā esot nakšņojis K. Ulmanis.

Muiža sāka veidoties 16. gs. beigās (īpašnieki - Tīzenhauzeni, vēlāk Bēri), bet no 1753. g. tā kļūst par Mēdemu dzimtas īpašumu. Tagad redzamo muižas pili (mūsdienās tikai atliekas) cēla 1806. - 1810. g. klasicisma stilā (Johana Georga Ādama Berlica projekts) pēc itāļu izcelsmes Pēterburgas galma arhitekta Džakomo Kvarengi meta. Muižas īpašnieks tajā laikā bija Johana Frīdriha Mēdema dēls - Kristofs Johans Frīdrihs (saukts par Žanno). Elejas pilī bija savākti daudzi nozīmīgi Eiropas mākslinieku darbi, kā arī iekārtots izcils interjers. 18 muižas kompleksa ēkas nodedzināja Pirmā pasaules kara laikā (1915. g.) un līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nelieli pils pirmā stāva drupu fragmenti ar kaltiem portika kolonu kapiteļiem, pārvaldnieka māja (apskatāma no ārpuses), atsevišķas saimniecības ēkas un parks. No pils drupām pa aleju var aiziet līdz Tējas namiņam (bēdīgā stāvoklī). 0,5 km ziemeļos no pils drupām atrodas 1912. g. izveidotā Mēdemu dzimtas kapsēta. Elejas pils mūra žoga arkādē iemūrēts dobumakmens.