Pirms Jodkrantes (braucot no Klaipēdas puses) ceļa kreisajā (austrumu) pusē paveras neliels Kuršu jomas paplašinājums – t.s. Dzintara līcis. 1855. g., padziļinot kuģu ceļu, te nejauši atklāja dzintara iegulas. Drīz pēc tam tika nodibināts dzintara ieguves uzņēmums, kas kā lēto darbaspēku izmantoja tuvējās Jodkrantes iedzīvotājus. Palielinot dzintara ieguves apjomus, Jodkrantē uzcēla strādnieku barakas, atvēra laivu remonta darbnīcu un niršanas apģērbu veikalu. Dzintara ieguve notika tikai vasarās, tādēļ darbs ritēja trīs maiņās. Tādējādi no 1860. – 1890. g. Te ieguva 2250 t dzintara! Dzintara līča dibenā (1860. – 1881.) atrada unikālus neolīta un bronzas laikmeta dzintara izstrādājumus. Lielākā daļa no tiem nokļuva tā laika Karalauču (Karliaučiaus) universitātes kolekcijā, no kurienes 1944 g. daļu aizveda uz Gotingenas universitātes Ģeoloģijas un paleontoloģijas muzeju, bet atlikusī - pazuda. Iespējams, ka tā gāja bojā 2. pasaules kara beigu posmā. Dzintara izstrādājumu kopijas var apskatīt Nidā, Mizgirju (Mizgirių) dzintara galerijā - muzejā.

Nepilnus 100 km garš un līdz 36 km plats saldūdens līcis, kas ziemeļos (starp Klaipēdas ostu un Kopgali) ir savienots ar Baltijas jūru. No Baltijas jūras to atdala iespaidīgā Kuršu kāpu strēle. Kuršu jomā ietek lielākā Lietuvas upe – Nemuna. Kuršu jomas krasti ir g.k. apauguši ar niedrēm, daudzviet purvaini un pat grūti pieejami. Jau kopš seniem laikiem Kuršu joma ir bijusi ļoti nozīmīga vietējo cilvēku ikdienas nodarbes – zivju zvejas vieta. Kuršu joma un tās skaistās ainavas ir daudzviet vērojamas gan no Kuršu kāpu ciemiem, gan arī augstāko kāpu virsotnēm. Kuršu jomu ar prāmi šķērso ikviens, kas no Lietuvas (Krievijas pusē Kuršu strēle ir savienota ar Kaļiņingradas (kādreiz – Sembijas) pussalu) dodas uz Kuršu kāpām.