Gaismas ceļš

Amatnieku darbnīcā tiek izgatavotas dažādas praktiskas pirtslietas – bļodas, ķipīši, kubuli, vannas un vannītes, pirtsslotas, linu izstrādājumi un pirts guļbūves. Piedāvā darbnīcas apskati, līdzdalību amatnieka darbā, pirtslietu iegādi un pasūtījumus.

Atrodas Alūksnes pilsētas centrā, Pils ielā 25A. Bībeles muzejs ir vienīgais Latvijā un Baltijā, kas savā krājumā glabā 1694. gadā latviešu valodā tulkotās Bībeles pirmizdevumu.

Alūksnē varat ielūkoties latviešu valodas un kultūras vēsturē. Bībeles muzejs piedāvā iepazīties ar “Bībeles ceļu” no pašas pirmās, E. Glika Alūksnē tulkotās Bībeles, līdz mūsdienu izdevumiem. Ekspozīcijā aplūkojamas Bībeles 40 pasaules valodās, dažādi sprediķu un dziesmu grāmatu izdevumi. Iespēja palasīt tekstus vecajā rakstībā un izjust valodas attīstību gadsimtu gaitā.

Meklējams Jaunpiebalgas dienviddaļā, Jaunpiebalgas vidusskolas teritorijā (no skolas uz dienvidiem). Tas atklāts 1977. g. senā lauku mājā, kuru klāj niedru jumts. Muzeja ekspozīcija stāsta par apkaimes ievērojamākajiem cilvēkiem, notikumiem, vēsturi un tradīcijām. 

Pirmo dievnamu Vecpiebalgā uzcēla 1345. g., bet nākamo 1839. - 1845. g. lībiešu būvuzņēmēja Mārča Sāruma vadībā. To sagrāva 1944. g. rudenī un atjaunoja 1995. - 1997. g. (arhitekte A. Skujiņa). Baznīcas altārī novietota J. Jēgera altārglezna "Kristus staigā pa Piebalgas zemi". Baznīca apskatāma arī no iekšpuses. Pie dievnama novietots akmens politiski represēto piemiņai.

Tā kā Stāmerienas muižas īpašnieka, Johana Gotlība fon Volfa sieva, krieviete Sofija Potjomkina, bija pareizicīgā, dievnama celtniecību Stāmerienā uzsāka 1902. gadā, bet pabeidza un iesvētīja divus gadus vēlāk. Baznīcastorņa krusti pazīstami ar saviem kalnu kristāliem, kas bija baronu Borisa un Paula Volfu dāvana. Iepriekš piesakoties, baznīcu var apskatīt no iekšpuses.
 

Šaursliežu dzelzceļa līnijas posms ar sliežu platumu 750 mm, kas savieno Alūksni un Gulbeni, ir daļa no kādreizējā Stukmaņu–Valkas dzelzceļa līnijas. Šobrīd tas ir Latvijā vienīgais funkcionējošais regulārās pasažieru satiksmes šaursliežu dzelzceļš. Bānītis kursē katru dienu. Alūksnes dienviddaļā celto Alūksnes stacijas ēku atklāja 1903. g. 33 km garo līniju, kurā ir 10 stacijas un pieturas punkti, bānītis veic ~ pusotras stundas laikā. Populāri ir ikgadējie Bānīša svētki, kas pulcina mazbānīša entuziastus. Vasaras sezonā tiek piedāvāti speciālie tvaika reisi ar restaurēto tvaika lokomotīvi “Ferdinands”.

Atrodas Inešu centrā, 5 km uz dienvidiem no Vecpiebalgas. Muižas pirmsākumi meklējami 17. gs. otrajā pusē - 19. gs., kad Orisāres (Orizāre, Arisa) upītes krastos 1786. g. tapusi klasicisma stilā celtā grāfu Šeremetjevu pils. 1905. g. nemieros to nodedzināja, bet četrus gadus vēlāk atkal atjaunoja. Muižas kompleksu ieskauj regulāra plānojuma ainavu parks. Pirms došanās uz šejieni, pārlasām „Mērnieku laikus”, jo Vecpiebalgas muiža kalpojusi par Slātavas muižas prototipu. 1992. g. vīna pagrabā izveidoja Piebalgas novada muzeju. Savukārt muižas pilī darbojas arī Inešu pagasta padome un Porcelāna apgleznošanas studija. Interesanti var doties organizētā ekskursijā pa muižu un tās apkaimi.

Viena no skaistākajām Latvijas pilīm (eklektisma stils), ko pils saimnieks Ādolfs fon Vulfs esot uzdāvinājis savai sievai. Pēc arhitekta H. Grīzebaha projekta amatnieki to uzcēla laikā no 1893. - 1896. g. Šobrīd norit pils atjaunošanas darbi. Pie pils Sūlas upītes krastos plešas Cesvaines parks, kur atrodas ar mežu apaugušais Cesvaines pilskalns ar pils īpašnieka Ādolfa fon Vulfa kapu. Pili ir vērts izstaigāt gidu pavadībā.

Cesvaines Pils jumta pārbūves darbi ir noslēgušies. Pils ir pieejama apmeklētājiem Cesvaines Tūrisma centra speciālistu pavadībā, piesakoties pa tālr. 26172637 vai Pils ielā 2.  

Ziemeļos no Cesvaines pils plešas parks, kuru šķērso ašā Sūlas upīte. Tās ziemeļu krastā slejas ap 15 m augstais un ar mežu apaugušais Cesvaines pilskalns ar pils īpašnieka Ādolfa fon Vulfa kapu. Saglabājies nostāsts par viņa vēlēšanos tapt aizvilktam uz kapu vietu ragaviņās. Neskatoties uz vasaras laiku, tas ticis īstenots. Parkā ir liela koku un krūmu sugu daudzveidība. Daļu no tiem no saviem ceļojumiem bija atvedis pats pils saimnieks.

Podnieki nodarbojas gan ar dažādu laikmetu tradicionālo podniecību, gan mēģina izzināt senās formas, materiālus un metodes, ar kurām darbojušies senči iepriekšējos gadsimtos. Ekskursija, cepļa apskate, darbošanās ar mālu, keramikas darbu iegāde, seno darbarīku un keramikas kolekcijas apskate. Aicina uz cepļa atvēršanu.

Atrodas paaugstinājumā - skaistā vietā – Alūksnes ezera krastā pie Pleskavas ielas (P 40). Pieminekli 1923. gada 20. jūnijā atklāja Valsts prezidents Jānis Čakste. Tas celts pēc tēlnieka J. Miesnieka meta. Pieminekļa centrā ir attēlots vairogs ar krustotu zobenu, bet pamatnes daļā – uzraksts „Par Latviju kritušiem 7. Siguldas p. Karavīriem. 1919. – 1920”. Tā otrā pusē ir uzraksts: „Labāk manu galvu ņēma, nekā mūsu tēvu zemi”. Padomju laikā (1953. g.) pieminekli nojauc. To atjauno 2009. gadā.

Celta 19. gs. pirmajā pusē Tjūdoru neogotikas formās. Pils pirmais īpašnieks bija barons Johans Gotlībs fon Volfs. Tā paša gadsimta 70. - 80. gados to pārbūvēja franču neorenesanses stilā. Revolūcijas laikā (1905. g.) pili nodedzināja, bet to atjaunoja, ieviešot tās veidolā jūgendstila formas. Gulbenes novada pašvaldība pēdējo divu gadu laikā ir veikusi atjaunošanas un restaurācijas darbus Stāmerienas pils fasādei, jumtam un logiem. Pils ir atvērta apmeklētājiem. Katru dienu noteiktās stundās uz pils ziemeļu fasādes ir skatāma multimediāla ekspozīcija par par Volfu dzimtu.

Alūksnes Jaunā pils celta 19. gs. vidū, viens no ievērojamākajiem vēlās Tjūdoru neogotikas arhitektūras pieminekļiem Latvijā.

Pils iekštelpas sevī slēpj dažādu arhitektūras stilu mākslinieciskos sienu un griestu gleznojumus, no kuriem daļa ir atsegta.

Pils telpās ir iekārtots un Alūksnes muzejs ar ekspozīcijām par pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma īpatnībām un tā daudzveidību un Dabas muzejs “Vides labirints”.

Pie pilis piegulošais Muižas parks ir veidots kā dabisks ainavu parks, kas kalpo kā lieliska izvēle mierpilnai pastaigai. Tas ieskauj tādus mazās arhitektūras meistardarbus, kā Aleksandra paviljons, sengrieķu Vēju dieva Eola templis, Putnu paviljons, granīta obelisks, Pomonas templis, baronu dzimtas mauzolejs un no viena granīta gabala veidots strūklakas baseins un granīta soli.

Muzejs (dibināts 1944. g.) atrodas Skolas ielā 10. Tas ir viens no vecākajiem Vidzemes muzejiem, kura interesantākie eksponāti ir atradumi no vidējā un jaunākā dzelzs laikmeta, kas daļa ir nākuši no Lubānas ezera apkārtnes. Muzeja darbinieki organizē gan tematiskas izstādes, kas saistītas ar novada kultūrvēsturi, gan mākslas izstādes. Muzejs izvietots bijušās Biržu muižas vēsturiskajās ēkās.

Iepretim Marijas salai (Pilssalai) paceļas ap 30 m augstais un stāvais (nogāzes mākslīgi nostāvinātas) Tempļa kalns - ar sānu gravām norobežots sens latgaļu pilskalns. Ap 80 m garajā un līdz 40 m platajā pilskalnā izšķirami vairāki mākslīgi veidoti vaļņi. Viena no senākajām Tempļa kalna apkaimes apdzīvotības liecībām ir atrastais cirvis, kas datēts ar 2. – 3. gadu tūkstoša miju pr. Kristus. Arheologi uzskata, ka šajā laikā cilvēki dzīvojuši Pilssalā. 10. – 11. gs. pilskalnā atradusies latgaļu pils, kuru 1225. g. nopostīja krustneši. Pilskalna virsma ir pārveidota arī salīdzinoši nesenā laikā - 1807. g. - granīta rotondas būvniecības laikā. Rotonda celta, godinot krievu feldmaršalu Šeremetjevu un zviedru kapteini Vulfu.

Skats no Tempļa kalna uz Alūksnes ezeru un pilsētu ir viens no skaistākajiem Vidzemē. Ievērības cienīgs ir 1937. g. celtais Saules tilts. No Tempļa kalna ir vērts aiziet līdz netālu esošajam 37,8 m augstajam koka skatu tornim.

Asāku izjūtu cienītājiem tiek piedāvāts gaisa trošu nobrauciens “Zzzippp” pāri Alūksnes ezeram.

Atrodas ceļa malā starp Jaunpiebalgu un Vecpiebalgu. „Jāņaskolā” muzejs atvērts 1969. gadā. Tā ekspozīcija ataino divu ievērojamu Latvijas cilvēku – Emīla Dārziņa (1875 – 1910) un Jāņa Sudrabkalna (1894 – 1975) dzīves gājumu un ar to saistītos notikumus. Muzejā piedāvā E. Dārziņa mūzikas skanējuma noklausīšanos, ekskursijas individuāliem apmeklētājiem un grupām, kā arī tematiskus un muzikālus sarīkojumus.

Lai nokļūtu Silmačos, jābrauc cauri Pērļa silam un maz apdzīvotām vietām. Silmači atrodas ap 1 km uz rietumiem no Pērļa – nelielas apdzīvotas vietas. Te ir izveidota (20. gs. 80. gados) brīvdabas estrāde (celta tikai vienai izrādei, ko Latvijas Nacionālais teātris spēlēja 1986. g. Līgo svētkos), kur Jāņu laikā spēlē Rūdolfa Blaumaņa izcilo lugu „Skroderdienas Silmačos”. Pie estrādes izveidots attiecīgajai tematikai veltīts muzejs (arī 1986. g. un arī par godu vienai izrādei), kurā līdztekus citiem eksponātiem apskatāms lugas manuskripts (1902. g.).

Alūksnes muižas parks atrodas pilsētas austrumu daļā un aizņem 25,54 hektārus lielu platību. Tas ir atzīts par skaistāko parku Vidzemē un ikviens, kas tajā pabijis, ir sajutis parka burvību un skaistumu. Parkā ir saglabājušās vairākas mazās arhitektūras formas. Ieeja parkā ir no Alūksnes Jaunās pils puses. (Avots: Alūksnes TIC)

Atrodas vecā Alūksnes – Apes ceļa malā, netālu no Karvas. Pieminekli atklāja 1937. g. 12. novembrī. Tas veidots pēc arhitekta V. Vitanda meta. Pieminekļa cokolā ir iegravēts teksts: „Latvijas Atbrīvošanas cīņās 1919. g. kritušie Valmieras pulka karavīri. Uz ežiņas galvu liku, sargāj’ savu tēvu zemi”. Pieminekli nopostīja 1975. g., bet atjaunoja 1994. gadā.

Atrodas 7 km uz ziemeļiem no Vecpiebalgas centra. Te apskatāmas 19. gs. Piebalgas lauku ainavai raksturīgas zemnieku un amatnieku sētas ar darbarīkiem un sadzīves priekšmetiem, kā arī nesen atjaunotās vējdzirnavas. „Vēveros” joprojām dzīvo arī daži vietējie cilvēki. Ieteicama muzeja apskate vietējā gida pavadībā!

Vienīgais Alūksnes novada keramikas amata meistars, kurš veido Vidzemei raksturīgās podniecības formas ar Latgales krāsu gammu. Darbnīcā ir iespēja iepazīties ar keramiķa darbiem un ieklausīties stāstos par pirmajiem darinājumiem. Katrs interesents varēs atklāt sevī jaunas prasmes un talantu, līdzdarbojoties māla veidošanā, apgleznošanā un dedzināšanā.

Darbnīcā iespējams iegādāties keramiķa darinātos māla izstrādājumus.

Uģis Puzulis ir saņēmi kultūras zīmi “Latviskais mantojums”- par podniecības kā tradicionālas amata prasmes daudzināšanu.