Daugavas ceļš

Kopš 20. gs. 70. gadiem tā ikdienā atrodas uz nelielās (0,1 km gara) Svētā Meinarda salas Rīgas HES ūdenskrātuvē. Šī vieta ir ievērojama ar to, ka redzamās ēkas atliekas ir Latvijas senākās mūra celtnes drupas. Baznīcu sāka celt 1184. g., bet pārbūvēja vairakkārt. Arī sagrāva vairakkārt, pēdējo reizi - 1916. gadā. Dievnama drupas ir iekonservētas, pāri tām izveidots metāla pārsegs, bet salas krasti nostiprināti. Uz salas uzstādīts 10 m augsts metāla krusts (mākslinieks E. Samovičs) un akmens altāris (tēlnieks J. Karlobs). Katru gadu augustā, kad pazemina Rīgas HES ūdenskrātuves līmeni, līdz salai var aiziet ar kājām pa veco ceļa vietu. Gar tā malām redzamas veco koku paliekas. 

Jānis Jaunsudrabiņš (1877. – 1962.) bija latviešu rakstnieks, gleznotājs, grāmatu ilustrators un viens no pirmajiem latviešu mākslas kritiķiem. Divus gadus rakstnieka dzīve un darbs noritējis Kaplavā, kur pieredzētais un piedzīvotais ir atklājies viņa sarakstītajā romānā „Augšzemnieki”. Kaplavā rakstniekam ir izveidota piemiņas istaba, blakus ēkai uzstādīts memoriālais akmens.

Maizes ceptuve "Liepkalni" atrodas Daugavas krastā starp Stukmaņiem un Pļaviņām. Apvieno ceptuvi, veikalu un kafejnīcu. "Liepkalnu" sortimentā ir vairāki desmiti maizes veidi, cepumi, tortes, kūkas un smalkmaizītes, kvass. Pie ceptuves var izbraukt ar Vikingu kuģi pa Daugavu.

“Liepkalnu” maize tiek cepta piecās ceptuvēs Latvijā - Vidzemes reģionā Rūjienā, Valmierā, “Liepsalās” un Ķekavas pag., "Džutas", t/c A7 .

Ķeguma hidroelektrostacija – sākums mērķtiecīgi iecerētai valsts vienotai elektroapgādei. Ķeguma HES ir lielākā un modernākā hidrotehniskā būve Baltijas reģionā 20. gadsimta 1. pusē. Tās celtniecībā (1936 – 1939) strādā vairāk nekā 4000 Latvijas iedzīvotāju. Pirmo hidroagregātu iedarbina 1939. gada 15. oktobrī un ieslēdz elektrolīniju Ķegums-Rīga. Projektā paredzēti četri hidroagregāti ar kopējo jaudu 70 MW. No 1975. gada līdz 1979. gadam norit Ķeguma HES paplašināšana, tiek izbūvēta jaunu ražotne – Ķeguma HES-2 Daugavas kreisajā krastā. Stacijas jauda palielinās līdz 260 MW.

Enerģētikas muzejs atrodas Daugavas kreisajā krastā Ķeguma HES teritorijā. Muzejā ikviens interesents – no zinātkāra bērna līdz nozares ekspertam – var smelties jaunas zināšanas par Latvijas enerģētikas vēsturi un attīstību.

Muzeja darba laiks: otrd. – svētd. 9.00 – 17.00

Lūdzam pieteikties vismaz 2 dienas pirms plānotā apmeklējuma!

Krustpils vēstures avotos pirmoreiz minēta 1237. gadā saistībā ar Kreicburgas (Kreutzburg) pils celtniecību Daugavas labajā krastā. 1511. gadā Krustpils pieminēta kā miests. 1585. g. poļu karalis Stefans Batorijs Krustpili uzdāvina Nikolajam Korfam, kura dzimtas īpašumā tā paliek līdz 1920. gadam. Krustpils pievārtē 1626. g. notiek cīņas starp zviedru un poļu karaspēku. Nopostītais miests nīkuļo līdz 19. gs. vidum. Savukārt Jēkabpils izveidojās 17. gs. vidū kā Krievijas vajāto vecticībnieku apmetne - sloboda. Daugava iepretim Krustpilij un Jēkabpilij ir krāčaina, tādēļ strūdziniekiem bija jāapstājas un jāpārkrauj preces vezumos. Tā rezultātā sloboda uzplauka, un 1670. g. tai piešķīra pilsētas tiesības, nosaucot to Kurzemes hercoga vārdā. 1861. g., kad atklāj Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, sākas Krustpils, bet beidzas Jēkabpils uzplaukums. Krustpili un Jēkabpili administratīvi apvieno 1962. g., saglabājot Jēkabpils vārdu. Līdz mūsdienām Jēkabpilī ir saglabājusies 19. gs. raksturīgā vienstāvu koka apbūve, 19. un 20. gs. mijā celtām sarkano ķieģeļu ēkas, septiņi dažādu konfesiju dievnami. Daugavas kreiso krastu ieskaujošais aizsargdambis (būvniecību uzsāka 1861. g.) veidots ar mērķi pasargāt pilsētu no plūdiem. Tagad tas pārveidots par promenādi, kas ir iecienīta iedzīvotāju pastaigu un atpūtas vieta.

Ģimenes uzņēmums (izveidots 2006. gadā) no pašu izaudzētiem augļiem un ogām gatavo mājas saldējumu. Taisa gan klasiskos – plombīra, krējuma, jogurta saldējumus un sorbertus, gan arī mūsdienu modernās virtuves „brīnumus” – brētliņu, zilā siera, mārrutku un kartupeļu saldējumu ar tomātu mērci. Līdz šim pagatavotas 80 dažādas saldējumu receptes. Iepriekš piesakoties, var doties ekskursijā un izzināt visu par saldējuma gatavošanu no pašiem pavāriem. Kafejnīcā iespējams nobaudīt vairākus saldējumu ēdienus - katru ar citu saldējuma piedevu. Kafejnīcā ar prieku uzņem arī četrkājainos draugus!

Īpašais ēdiens: Mārrutku saldējums ar siļķi.

Pēc Rīgas HES ūdenskrātuves izveides – sala, pirms tam – Daugavas kreisā krasta pussala. 1. pasaules kara laikā Nāves salā norisinājās ilgstošas latviešu strēlnieku kaujas pret vācu armijas pārspēku. 1916. g. 25. septembrī vācieši pret latviešu strēlniekiem izmantoja indīgas kaujas gāzes. Lai godinātu šos notikumus, 1924. g. pēc arhitekta E. Laubes projekta Nāves salas ziemeļu krastā uzbūvēja pieminekli kritušajiem latviešu strēlniekiem. Nāves sala sasniedzama ar laivu. Ir vērts iepazīst salā esošos ierakumus un kapuvietas. Nāves salas ZR krastā ir izbūvēta laivu piestātne, bet netālu no tās - atpūtas vieta. Cīņas Nāves salā aprakstījis Aleksandrs Grīns savā leģendārajā darbā „Dvēseļu putenis”.

Mūsdienās – sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē, kurai var piekļūt ar laivu. Sens sēļu pilskalns, kas bijis apdzīvots vairakkārt laikā no 6. - 12. gadsimtam. Šeit atradās Sēlijas novada politiski - militārais centrs. 1373. g. līdzīgi kā daudzos citos senču pilskalnos Livonijas ordenis uzcēla mūra pili, ko nopostīja 1704. gadā - Ziemeļu kara laikā. Līdz mūsdienām ir saglabājušās četrstūrveida torņa atliekas, sardzes telpa un 12 m augsts priekšpils uzbērums. Apmēram 0,3 km ziemeļos no Sēlpils pilskalna redzams applūdinātais Oliņkalns.

Radošajā mājā biedrība „Baltaine” organizē seminārus, kursus un nodarbības par latviešu gadskārtu svētkiem, ģimenes godiem, rīko kulinārā mantojuma meistarklases, kā arī mūzikas instrumentu spēli un rāda dažādus rokdarbus – pīšanu, adīšanu, tamborēšanu un šķeterēšanu. Saimnieces gatavo gardas putras, zupas, zāļu tējas, cigoriņu kafiju un cep plātsmaizes un pīrāgus. Te var mācīties dančus, iet rotaļās un dziedāt. Piedāvā kāzu uzvedumus.

Atrodas pie Krāslavas galvenās maģistrāles – Augusta ielas 12. nama un pēc plašiem pilsētas infrastruktūras rekonstrukcijas darbiem veiksmīgi integrēts apkaimes ainavā. Lēzenā akmens garums ir 2,8 m, platums - 2,2 m, bet augstums - 0,7 m. Augusta akmens ir kalpojis kā Krāslavas pilsētas (miesta) robežakmens, kas šeit novietots 1729. g., atzīmējot notikumu, kad grāfu Plāteru dzimta savā īpašumā iegādājās Krāslavu. Tā sānos ir iekalts Plāteru dzimtas ģērbonis un jau pieminētais gada skaitlis. Nostāsti vēsta, ka pie akmens pēc medībām pusdienojis Polijas karalis Augusts II, no kura tas ieguvis savu nosaukumu.

Atrodams starp Rumbulu un Salaspili un veidots vietā, kur 2. pasaules kara laikā atradās vācu nacistu izveidotā koncentrācijas nometne. Atrodamas ziņas, ka tajā iznīcināja > 50 000 okupēto Eiropas valstu iedzīvotāju. Memoriāls totalitāro upuru piemiņai, kas ir viens no lielākajiem Eiropā (25 ha), tika atklāts 1967. g. To veido lielas skulptūras un to grupas - “Māte”, “Solidaritāte”, “Nesalauztais” u.c., kuras ieskauj „Ciešanu ceļš”. Memoriāla ieejas vārtu sienā ir izveidota tematiska ekspozīcija.

Augstākā vieta Daugavpils dienviddaļā 18. Novembra ielas apkaimē, kur salīdzinoši nelielā teritorijā, ~ 0,3 km rādiusā atrodas četru konfesiju dievnami – Daugavpils Pirmais vecticībnieku lūgšanas nams (1908. – 1928.), Daugavpils Sv. Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle (1905.), Daugavpils Dievmātes katoļu baznīca (1905.) un Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāle (1893.).

Izveidots latviešu komponista un diriģenta Pētera Barisona (1904. – 1947.) dzimtajās mājās – „Skudrās”. Ekspozīcijā apskatāmas komponista personīgās lietas, mūzikas instrumenti, dokumenti u.c. liecības. Ekskursijas iepriekš piesakāmas.

Atrodas Skrīveros, Daugavas ielā 58. Rakstnieka (1877. – 1970.) pirmo māju uzcēla 1908. gadā, bet tagad redzamo – 1921. gadā uz pirmās pamatiem. Ēkā izvietots muzejs, kura ekspozīcija ataino rakstnieka dzīves gājumu un radošo darbu, kā arī romāna „Zaļā zeme” tapšanas gaitu. Ēku ieskauj dārzs. 1952. g. A. Upītis māju ar dārzu uzdāvina valstij. Piedāvā ekskursijas un muzejpedagoģiskas programmas.

Moderns un mūsdienīgs centrs apvienojumā ar vēsturisku klēts ēku veido unikālu kompleksu, kurā ir vēsturiska ekspozīcija par amatniecību, Līvānu stikla muzejs, izstāžu zāle, garākā josta Latvijā, iznomājama konferenču zāle, ūdens galerija. Radošajās keramikas, stikla darbnīcās darbojas novada amatnieki, kurus var vērot darbībā un līdzdarboties. Centra telpās izveidota un darbojas vienīgā Latvijā publiski pieejamā stikla pūtēju darbnīca.

Atraktīvais podnieks aicina ciemos, piedāvā ekskursiju, darba demonstrāciju, apmeklētāju līdzdalību keramikas izstrādājumu tapšanas procesā, kā arī aicina interesentus uz cepļa atvēršanu. Podnieka izstrādājumu iegāde.

Netālu no Rīgas apvedceļa Daugavas labajā krastā atrodas 1994. g. atklātais un tēlnieka Ģ. Burvja veidotais piemineklis - piemiņas zīme. Veltīts Daugavas lībiešiem un viņu Mārtiņsalas vadonim – lībietim Ako, kas 1206. gadā vadīja cīņu pret krustnešiem. Pieminekļa apkaimē gar Daugavas krastu izveidota plaša atpūtas un pastaigu vieta. Šī ir viena no ainaviskākajām vietām Daugavas lejteces krastos. Mazliet tālāk upes krastā izvietoti informatīvi stendi, kas atspoguļo Daugavas krastu vēsturi pirms Rīgas HES izbūves.

Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī ierindojas kā lielākais botāniskais dārzs Latvijā un Baltijā ar 136 hektāru lielu teritoriju. Nacionālā botāniskā dārza augu kolekciju veido apmēram 14 tūkstoši dažādu šķirņu. Vairāk nekā 5000 augu atrodami dendrārijā, tāpat te atrodamas dažādas citas ekspozīcijas, piemēram, augļu dārzs, rozārijs, krāšņumaugi.

Botāniskajā dārzā var rast iedvesmu sava dārza sortimenta papildināšanai ar jaunām augu dažādībām, kā arī gūt iespēju botānikas zināšanas apgūt dabā. Iespēja papildināt personīgo fotoarhīvu ar ekskluzīvu fonu fotogrāfijām un tuvplāniem. Botāniskā dārza teritorijā izveidota rotaļu vieta bērniem, ērti celiņi riteņbraucējiem, taciņas nūjotājiem, piknika iespējas.

Atrodams Daugavas krastā, Daugavpils rietumdaļā. Tas ir Ziemeļeiropā vienīgais gandrīz bez izmaiņām saglabājies 19. gs. pirmās puses cietoksnis. Tā būvi uzsāka 1810. g. Īsi pēc tam tas cieta 1812. g. karā un 1829. g. plūdos. Cietoksnis bija stratēģiski nozīmīga vieta, t.sk. cīņā pret Napoleona armiju. To iesvētīja 1833. g., bet celtniecību pabeidza turpat pusgadsimtu vēlāk - 1878. g. Daugavpils cietoksnis ir sadalīts kvartālos, kura centrālajā daļā atrodas Parādes laukums. 1897. g. cietoksnim zaudējot stratēģisko nozīmi, tajā ierīko noliktavu. Pirms 1. pasaules kara Daugavpils garnizonā dienējis ģenerālis Jānis Balodis, pulkvedis Frīdrihs Briedis u.c. Latvijas armijas virsnieki. Godinot 1812. g. kara simtgadi, 1912. g. cietokšņa parkā atklāja pieminekli. Padomju laikā te bija dislocētas armijas daļas, kā arī izvietota Augstākā tehniskā aviācijas skola. Pat šodien cietoksnis ir "pilsēta pilsētā''. Tajā atrodas dzīvojamais rajons, kura ēkas ir diezgan nolaistas. Kā ārpusē, tā arī cietokšņa iekšpusē redzami daudzi ar militāro tēmu saistīti elementi. Šobrīd notiek fundamentāli cietokšņa ēku, ūdensvada un ielu rekonstrukcijas darbi. Cietokšņa kazemātos un nocietinājumos ziemo viena no lielākajām Latvijas sikspārņu kolonijām. Sikspārņus ziemas miega laikā ir aizliegts traucēt.
Mūsdienās piedzīvojis vērienīgu restaurāciju. Cietoksnī iekārtots Marka Rotko mākslas centrs.

Izskata ziņā – visnotaļ etnogrāfisks ciems, kam ir sādžas plānojums un Latgales novadam raksturīgās ēkas ar apdarinātiem logiem un ažūrām fasādēm. Slutišķu vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. No blakus esošā Daugavas ielejas krasta paveras viena no neparastākajām Latvijas kultūrainavām. Tiem, kam patīk doties garākos pārgājienos, var aizstaigāt līdz aptuveni kilometru tālajai Slutišku kraujai, no kuras paveras ne mazāk iespaidīgi skati. Vasara 2018.

Lai mazinātu upes grīvas aizsērēšanu un regulētu tecējumu, 19. gs. vidū tika uzcelts Austrumu mols – 980 m garumā. Tā pamatu veido koka pāļu konstrukcija, kas nosegta ar akmeņiem. 2,2 km garais mols mūsdienās ir atjaunots un kalpo kā iecienīta pastaigu, atpūtas un makšķerēšanas vieta visos gadalaikos. No mola var vērot putnus, paretam var laimēties redzēt arī kādu roni. Mola sākumā apskatāmi 2 laukakmeņi, kuros iekaltais teksts vēstī, ka šo būvi apmeklējuši Krievijas imperators Aleksandrs II (1856. g.) un troņmantnieks Nikolajs Aleksandrovičs (1860. g.). Šis fakts izceļ Rīgas ostas nozīmīgumu tā laika Baltijas jūras tirdzniecības ceļu kontekstā.

Viena no divām šāda tipa Daugavas pārceltuvēm (otra pie Līvāniem), kas joprojām darbojas kā savā ziņā eksotisks transporta līdzeklis, pārceļot gan gājējus, velobraucējus, gan vieglos automobiļus. Pārceltuvi uz priekšu virza motors un pāri upei (platums – 0,2 km) nostiepta metāla trose. Pārceltuve ir veidota no Padomju armijas pontoniem, kas bija domāti tanku pontontiltu celšanai. Pārceltuvi izveidojuši tās īpašnieki.Daugavas kreisajā krastā paceļas Dunavas katoļu baznīca. Netālu no pārceltuves Daugavas krastā novietots piemineklis, kas veltīts Daugavas plostniekiem. 19. gs. 20. gados Līvānos bija trīs pārceltuves pār Daugavu.

Atrodas Pļaviņās, iepretim Kaļķu ielai, Daugavas krastā, kur no baļķiem un akmeņiem ir izveidota simboliska plosta daļa t.s. plene. Apkaimē ir izvietoti informatīvi stendi ar fotogrāfijām, kas stāsta par Daugavas plostnieku ikdienas smago darbu, pārvarot upes krāčainos posmus.

Līdz mūsdienām saglabājušās vairākas muižas ēkas, kas celtas grāfu Plāteru laikā. Muižas vecā pils, kas atrodas Grāfu Plāteru ielas malā - Jāņupītes krastā, celta 1759. gadā (baroks, Venēcijas arhitekts Antonio Parako). Pēcāk to pārbūvēja un pēc jaunās pils uzcelšanas ēkas pirmajā stāvā atradās Plāteru dzimtas vasaras rezidence, bet otrajā un trešajā stāvā bija iekārtota bibliotēka ar ~ 20 tūkstošiem vienību. Bibliotēka, kuras lielākā daļa bija pārvesta uz citiem grāfu īpašumiem, gāja bojā 1. pasaules kara laikā. Krāslavas muižas jaunās pils (Daugavas ielejas krasta augšdaļā) celtniecību uzsāka 1765. gadā (arhitekts Domeniko Parako), sākotnēji baroka, bet 18. – 19. gs. mijā pārbūvējot klasicisma stilā. Ēkā ir atklāti unikāli rokoko stila sienu gleznojumi ar Romas skatiem, kas pēc Polijas piļu analogiem tapuši 18. gs. 60. - 70. gados. Jaunajā pilī līdz 20. gs. 70. gadiem darbojās vidusskola. Tad pils tika “pamesta” un pārvērtās par graustu. Tagad veikti apjomīgi pils fasādes renovācijas darbi, un tā ieguvusi sakoptu veidolu. Pili ieskauj 18. gs. vidū veidots romantiskais ainavu parks – Grāfu Plāteru parks, kas stādīts Daugavas ielejas un to šķērsojošo gravu nogāzēs. Tajā atjaunota mākslīgā grota un lauva – pils sargs, kāpnes to vēsturiskajā vietā, parka celiņi, pagalms.

Tagadējā Daugavgrīvas cietokšņa vietā pirmo nocietinājumu 1608.gadā poļu-zviedru kara laikā uzbūvēja zviedru armija. 17.gs. četrdesmitajos gados zviedru armija šeit uzbūvēja modernu cietoksni ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem. Te bija izvietoti 120 lielgabali un mortīras, zaldātu kazarmas, virsnieku dzīvokļi, garnizona baznīca, pārtikas un munīcijas noliktavas. Ziemeļu kara rezultātā 1710.gadā cietoksnis nonāca Krievijas armijas rokās. Arī pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā šeit izvietojās PSRS Jūras Kara flotes vienības. Diemžēl, bet unikālais vēstures piemineklis, kas atrodas valsts galvaspilsētā šobrīd publiski nav pieejams. Ļoti aptuvenu priekstatu par to var gūt, apskatot no ārpuses, kur redzami mūri, bastioni, cietokšņa grāvis un neliela daļa no vecās baznīcas. Blakus cietoksnim atrodas bijušā PSRS armijas daļa ar pamestām ēkām un pieminekli karavīriem, kas dienējuši zemūdenēs.

Cietoksnis publiskai apskatei pieejams sestdienās, svētdienās no plkst. 10.00 līdz 16.00.

Mūsdienās redzamais Stukmaņu muižas komplekss tapis 17. un 18. gs. pārbūvju laikā, kad cietokšņa tipa celtnes vietā uzbūvēja muižas pili un pārējās saimniecības ēkas. Muižas ansambļa centrālo daļu - taisnstūrveida pagalmu aptver pils ēka un divas viena otrai pretī celtas un ar kolonnām rotātas klētis, zirgu staļļi un ratnīca. Pēdējie divi kopā ar zvanu torni un vārtu caurbrauktuvi veido vizuāli iespaidīgāko ēku daļu. Zvana skaņas kalpoja gan reliģiskiem rituāliem, gan ikdienas gaitu izziņošanai. Ēkas siluetā vērojamas asociācijas ar 18. gs. Eiropā izplatītās klosteru, rātsnamu un baznīcu jumta torņu būvmākslas paraugiem. No 1780. g. muižā saimniekojusi Karla Otto fon Levenšternu dzimta. Muiža apskatāma tikai no ārpuses. Stukmaņu muižas apkaimē izveidota pārgājienu taka.

Meklējams Piedrujas dienvidaustrumu daļā, Daugavas krastā. Līdz tam var nokļūt, ejot pa Piedrujas taku vai vietējo zemes ceļu. Piemiņas akmeni ir darinājis tēlnieks Vilnis Titāns, iekaļot Daugavas vārdu septiņās – latviešu, līvu, igauņu, poļu, krievu, vācu un somu valodās. No akmens labi redzama pretējā – Baltkrievijas krastā esošā Druja un liela sala, kas sadala upi divās daļās. Apmeklējot Piedruju, nepieciešama terminētā uzturēšanās atļauja pierobežas režīma zonā.

Līvānu dienviddaļā, kur Zemgales iela „atduras” pret Daugavu, ir apskatāms un joprojām izmēģināms 21. gadsimtam diezgan neparasts un eksotisks transporta līdzeklis – viena no trīs Latvijas upju pārceltuvēm. Atšķirībā no Līgatnes pārceltuves, šo darbina motora, nevis pašas upes straumes spēks. Tas tiek īstenots ar troses palīdzību, kas pārvilkta pāri Daugavai. Pārceltuve ir veidota no Padomju armijas pontoniem, kas bija domāti tanku pontontiltu celšanai. Pārceltuvi izveidojuši tās īpašnieki.

Veidots 1900. gadā pie Pērses ietekas Daugavā (tagad – Pļaviņu HES ūdenskrātuvē) un tajā apskatāmi 17. gs. zviedru lielgabali un viduslaiku kapu pieminekļi. Parkā (pie vidusskolas) atrodas atjaunotā strūklaka „Fauna galva”, kas 20. gs. trīsdesmitajos gados atradās netālu no leģendārā Pērses ūdenskrituma (tagad zem ūdens), kura vietu upes krastā iezīmē akmens skulptūra „Pērses meitene” (autors: J. Zihmanis). Celiņš aizved gar tēlnieka Ģ. Burvja veidoto 11 m augsto koka skulptūru „Mūžībai” un koktēlnieku – brāļu Rūrānu veidoto „Pūcīti”.

Latvijas vēsturei nozīmīga vieta, jo 12. - 13. gs. šeit atradās senās latgaļu zemes - Jersikas administratīvais un garīgais centrs ar Jersikas valdnieka Visvalža pili 18 m augstajā Daugavas krastā, kurā slējās varenais pilskalns. Pilskalna plakumu (100 x 75 m) apjoza valnis un no koka būvēta aizsardzības siena. Tā iekšpusē varēja iekļūt pa apsargātiem vārtiem, aiz kuriem bija izvietotas dzīvojamās un saimniecības ēkas un pat neliela baznīca. Pilskalnā ir veikti arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā tika atsegtas guļbūves celtņu paliekas, kā arī atrastas daudzas 10. - 13. gs. senlietas, kas liecina par plašākiem tirdzniecības sakariem, t.sk. ar seno Krievzemi. 1209. g. bīskapa Alberta karaspēks ar viltu ieņem un izposta Jersikas pili un senpilsētu. Visvalža ģimeni saņem gūstā, tādēļ latgaļu valdnieks ir spiests kļūt par bīskapa vasali. Pilskalna teritorija ietilpst privātīpašumā, tādēļ tā apmeklējums ir jāsaskaņo ar īpašnieku.

Naujenes pilskalns veidots līdz 25 m augstā un stāvā Daugavas ielejas krastā, ko ietver divas sānu gravas. 1275. - 1277. g. Livonijas ordeņa mestra Ernesta fon Rācenburga vadībā agrākās latgaļu koka pils vietā uzceļ mūra pili. Tajā varēja iekļūt pa paceļamu tiltu, šķērsojot ārējo un iekšējo priekšpili. Līdz 16. gs. vidusdaļai pils kalpo kā Dinaburgas komtura rezidence. 1577. g. to noposta Ivana Bargā karaspēks. Pēc šī notikuma Dinaburga zaudē savu stratēģisko nozīmi, un jaunas nocietinātās būves celtniecība tiek uzsākta vietā, kur tagad atrodas Daugavpils. Blakus ordeņa pils drupām uzstādīts samazināts pils makets, kas palīdz iztēloties, kā šeit izskatījās pirms daudziem gadsimtiem. Līdz pilskalnam no autostāvlaukuma var nokļūt pa labiekārtotu taku. No pilskalna paveras viens no skaistākajiem Daugavas loku dabas parka skatiem.

2003. gadā uzstādītā, tēlnieces Solveigas Vasiļevas darinātā piemiņas zīme Staburagam atrodas Vīgantes parkā. “Dieva auss” ir vietā, kur pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves izveides tika appludināts viens no interesantākajiem Latvijas ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem. Teikām, leģendām un plostnieku stāstiem apvītais Staburags bija 18,5 m augsta šūnakmens klints Daugavas kanjona kreisajā krastā, kas veidojusies pēc pēdējā leduslaikmeta. No Staburaga klints
izplūda Liepavots, kas arī tika appludināts. Staburags un appludinātais Daugavas karjers bija viens no populārākajiem Latvijas tūrisma objektiem.

Atrodas Rīgas ielā 22 a. Ēka ar iespaidīgo būvapjomu celta pēc Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosmes 1936. - 1937. gadā (arhitekts Verners Vitands) un nominēta kā viens no Latvijas pirmās brīvvalsts izcilākajiem arhitektūras pieminekļiem. Atrodamas ziņas, ka celtne pat bijusi modernākā daudzfunkcionālā ēka Eiropā! Tagad Vienības namā darbojas Daugavpils teātris, Latgales centrālā bibliotēka, Latviešu kultūras centrs, Latviešu māja, ASV informācijas centrs, Daugavpils TIC u.c. iestādes. Blakus namam atrodas Vienības laukums. Sezonas laikā tuvākajā apkārtnē izveidotas skaistas ziedu kompozīcijas.

Izvietots Doles muižas dzīvojamā ēkā, kas celta 1898. g. kā Lēvisu of Menāru dzimtas īpašums. Muzeja krājums ataino Daugavu kā nozīmīgu un vēsturisku ūdensceļu, un tajā apskatāmi baltu cilšu un lībiešu apģērbi, sadzīves priekšmeti u.c. Doles muižas parkā novietoti nēģu tači un rekonstruēts lašu zvejas aizsprosts. Blakus muzejam atrodas 17. gs. Kurzemes hercogistes lielgabals (atrasts Misas upē), kas liets Baldones Dzelzāmurā. Mazliet tālāk apskatāmi 4 Krievijas cara armijas lielgabali, kurus 2007. g. atrada Salaspils būvlaukumā. Ietilpst Doles salas (lielākā Daugavas sala) dabas parka teritorijā.

Viens no salīdzinoši nedaudzajiem Daugavas krastu pilskalniem, kas nav apaudzis ar kokiem un krūmiem, tādēļ apkaimes ainavā labi izceļas tā klasiskā pilskalna forma. Dignājas pilskalns bijis apdzīvots vairākos periodos, bet savu uzplaukumu sasniedza laikā no 5. līdz 9. gs., kad šajā vietā atradās nozīmīgs centrs. Atradumi liecina, ka Dignājas pilskalnā mājoja latgaļu ciltis. Pēc krustnešu invāzijas, pilskalnā uzcēla ordeņa pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Saglabājušies nostāsti, ka zem pilskalna bijusi pazemes eja. No pilskalna paveras skaista ainava uz Daugavas ieleju. Pilskalnā saglabājušies 1. pasaules kara laika ierakumi. Tā piekājē atradusies apmetne.

Z/s “ Kurmīši“ ārstniecības augu lauki atrodas ekoloģiski tīrajā un ainavām bagātajā dabas parka “ Daugavas loki “ un Aizsargājamo ainavu apvidus “Augšdaugava” teritorijā. Lai neiznīcinātu dabiskās ārstniecības augu augšanas vietas, “Kurmīšu” laukos kopš 1994. gada tiek audzēti aptuveni 40 ārstniecības augu sugas un šķirnes. Ārstniecības augu audzēšanas entuziastiem un tūristiem piedāvā iepazīties ar ārstniecības augu audzēšanas un sagatavošanas noslēpumiem. Pēc ekskursijas iespēja nodegustēt un iegādāties „Kurmīšu” zāļu tējas, kas vislabāk garšo kopā ar medu, kuru bites ir vākušas no saimniecībā augošajiem ārstniecības augiem. Īpašu gaisotni rada bišu vaska sveces. Saimniecībā ir izveidotas atpūtas vietas, vaska sveču lietuve, var iegādāties bagātīgu, - no vaska veidotu suvenīru klāsta, iepazīt bišu dravu. Saimnieks piedāvā arī gidētas ekskursijas pa saimniecību.

Atrodas Lielvārde centrālajā daļā, Rīgas - Daugavpils šosejas (A 6) malā. Latvijā šobrīd vienīgais šāda veida objekts - 12. gs. senlatviešu koka pils atdarinājums, kas tapis mākslinieka Agra Liepiņa vadībā. Tās vizualizācija ir balstīta uz dažādās Latvijas vietās atrasto seno būvju atlieku izpētes rezultātiem kā autora versija par Lielvārdes novada vecākā - Uldevena rezidenci. Koka pils iekšpusē var apskatīt 12. - 13. gs. senlatviešu cietokšņa aizsargbūvju un dzīvojamo ēku imitācijas, seno tērpu rekonstrukcijas, kā arī pašiem uzcept desiņas uz ugunskura. Kāziniekiem tiek piedāvātas dažādas atrakcijas.

Rietumu mols (pabeigts 1885. g.) iestiepjas jūrā 860 m garumā un kopā ar Austrumu molu regulē Daugavas ieteci jūrā, mazinot tās aizsērēšanu. Mola hidrotehniskās būves pamatā ir pāļu konstrukcija, kas stiprināta ar akmeņiem. Tas vairākkārt rekonstruēts un nostiprināts. 19. gs. uz mola atradies katordznieku cietums. Apmēram ½ no mola ir atjaunota, to nobetonējot. Pārējā daļa šobrīd ir diezgan bēdīgā stāvoklī! Jau 1528. g. Poļu karalis Stefans Batorijs izdeva pavēli par bākas būvniecību Daugavas grīvā. Pirmā karte, kurā attēlota bāka, datēta ar 1536. gadu. 1721. g. Krievijas bāku uzskaitē minēts, ka šeit atrodas akmeņu krāvums, uz kura dedzināta uguns. Vēlāk celti koka un akmens torņi, kas karu laikā iznīcināti. Pašreizējā Daugavgrīvas bāka celta 1957. g. un ir 35 m augsta. Tās uguns redzama 18 jūras jūdžu tālumā.

Viena no retajām vietām, kur apskatāma un iepazīstama Sēlijas vēsturiskajam novadam raksturīga „dzīva” sēta ar tās plānojumu un tipiskām ēkām. Saimnieki kolekcionē senos sadzīves un saimniecības priekšmetus. Piedāvā ekskursiju, ārstniecības augu kolekciju, melno pirti un sēļu ēdienus. Izejvielas ražo paši un sadarbojas ar zemniekiem.

Latviešu virtuve: Plānās pankūkas, grūbu zupa, kartupeļu biezzupa, sautētas pupas īpašā mērcē, buberts, maizes zupa ar putukrējumu, tortes, zāļu tējas.

Īpašais ēdiens: Cepelīni.