Interreg V-A Latvia – Lithuania

Dekoratīvie augi

DEKORATĪVO AUGU VĒSTURE

 

Dārzkopības pirmsākumi meklējami tālā senatnē, kad, cilvēki pakāpeniski sāka vākt savvaļā augušos augus un ieaudzēt tos savu dzīvesvietu tuvumā. Sākumā tika kultivēti augi, kas ātrāk auga un kas bija lietojami pārtikā. Dekoratīviem augiem sava loma tika piešķirta vēlāk. 

Dārzu stils un tajos audzēto puķu un krūmu sortiments laika gaitā ir stipri mainījies. Ģeometriski veidoti dārzi senajā Ēģiptē un Asīrijā bijuši jau 3. un 2. gadu tūkstotī p.m.ē.14. – 16. gs Itālijā aizsākās renesanses laikmets, kad sāka veidot ornamentāli ģeometrisku formu viengadīgo puķu dobes, kuras izvietoja parterā-dārzu līdzenajā daļā pie dzīvojamās ēkas. No 16. gs. beigām līdz 18. gs. vidum dominēja baroka tipa dārzi. Tā aizsākumi meklējami Francijā. Tipisks baroka dārzs Latvijā ir Rundāles pils parks. Baroka dārzus pamazām sāka pārveidot par ainavu dārziem, kur pie pils atstāja partera daļu, bet pārējo parka daļu veidoja pēc brīvā plānojuma. Tā pirmsākumi saistās ar Angliju.
Vēsturē atrodami dati, ka puķes koptas jau apmēram 3000. gadu p. m. ēras senajā Ķīnā, Ēģiptē, Indijā un citur. Senajās Ēģiptes piramīdās atrastas neīsto jasmīnu lapas un ziedi, fikusu lapas. Ēģiptē iecienīti bijuši arī lotosi, lilijas, rezēdas un citas puķes. Irānā daudz audzētas rozes, ceriņi, lilijas, vijolītes, vizbulītes, hiacintes, tulpes un narcises. Arī Grieķijas dārzos bijis ļoti bagātīgs puķu sortiments. Šeit jau parādījušās peonijas, lefkojas, skalbes.

Pagāja vēl krietns laiks, līdz cilvēki sāka nodarboties ar puķkopību. Par dārzu māti tiek dēvēta Ķīna, kuras ap 770. – 476. gadu pirms mūsu ēras datētajās dziesmu grāmatās atrodamas dzejnieku poēmas un dziesmas par puķēm. Izsmalcinātie Ķīnas ļaudis feodālajos laikos domāja, ka vislabāk izjūt ziedus, kad dzer tēju vai vīnu. Parasti vietu un laiku šo dzērienu baudīšanai viņi esot izvēlējušies tādu, lai sasniegtu vislielāko efektu, ko var radīt ziedi. Visstraujākos attīstības tempus puķkopība uzņēma Romas klosteros.

Pirmie dārzi Krievijā, par kuriem rakstīts hronikā, ierīkoti jau 11.–12.gs.. 13. gs. krāšņumdārzus ierīkoja Maskavas, Vladimiras un Rjazaņas kņazistēs. 16. gs. sāka ierīkot klosteru dārzus, kur bez augļu kokiem stādīja arī košumkrūmus. Kuplās rozes Maskavā audzētas jau 17. gs. Šajā laikā izveidoja arī pirmo botānisko dārzu Pēterburgā. 18. un 19. gs. parkus un dārzus ierīkoja jau ārpus Maskavas un Pēterburgas robežām.

 

DEKORATĪVIE AUGI LATVIJĀ

 

Pirmās noteiktās ziņas par Latvijas dārziem ir sastopamas tikai 14. gs. sākumā. Pirmie dārzkopības pionieri bija katoļu mūki un toreizējie katoļu mūku dārzi arī Latvijā bija pirmie dārzi. Tās bija tā saucamās naturālās saimniecības. Vēlāk 16. gs. naturālā saimniecība gan Rietumeiropā, gan Krievijā, gan arī pie mums sāka šķobīties un sāka veidoties tā saucamās naudas saimniecības. Vēlāk 18. gs. Latvijā līdzīgi kā Krievijā Pēterpils dārzs tika izveidots pirmais regulārais dārzs Rīgā – Viestura dārzs ar vienveidīgiem dīķiem un liepu aleju tajā. Pēteris I pats 1721. gadā šajā dārzā iestādījis gobu.

18. gs. beigās, 19. gs. sākumā daudzas mūsu muižnieku muižas ieguva Rietumeiropas tirgotāji, kam bija nauda un šajās muižās sāka ierīkot arī dārzus. Franču aristokrātijas, kas pie mūsu muižniekiem meklēja patvērumu, “smalkais tonis” prasīja lai pie katras pils un muižas būtu parks un dārzs. Tautai šie dārzi nebija pieejami. Līdz tam laikam visi stādi tika ievesti galvenokārt no Anglijas un Holandes. Tikai 18. gs beigās, 19. gs. sākumā arī Rīgā tika ierīkota pirmā stādaudzētava, ko ierīkoja Johans Hermanis Cigra. Pērkot nelielas, paputējušas dārzniecības, 1798. gadā nodibināja stādaudzētavu. Šajā dārzniecībā viņš audzēja mazpazīstamus augus. Pēc literatūras datiem, 1805. gada katalogā bija iekļautas 14 īrisu sugas, 9 flokšu sugas, 5 liliju sugas, 2 peoniju sugas un citas puķes, bet 1828. gadā jau 55 dāliju šķirnes, kā arī daudz viengadīgo puķu sugu un šķirņu. 1816. gadā Rīgā stādu un sēklu tirdzniecības uzņēmumu nodibināja K. Vāgners. Augus un sēklas šajā laikā iepirka Francijā, Vācijā, Belģijā, Holandē un vēlāk tos pavairoja Latvijā. 

1836. gadā kāds uzņēmīgs dārznieks, K. V. Šohs, izveidoja dārzkopības firmu “C. W. Schoch” ar sēklu tirgotavu un stādaudzētavu Rīgā. K. V. Šoha firma iepirka sēklas un stādus pavairošanai no Rietumeiropas, paaudzēja un pārdeva Baltijas muižniekiem un citiem pārtikušiem cilvēkiem, arī Pēterburgā. Jau 1859. gada katalogā bija iekļautas vairāk nekā 200 rožu šķirnes un pāri par 300 dažādu ziemciešu un citu krāšņumaugu sugas un šķirnes.

Līdz ar kaut arī nelielu dārzkopības attīstības sākumu muižās, zināmu vērību tai dekoratīvā virzienā sāka piegriezt arī pilsētas. 1829. gadā tiek Rīgā ierīkots arī Vērmaņa dārzs, kura ierīkošanā piedalījās arī H. Gēgingers, kurš 1851. gadā Rīgā dibināja firmu un Vērmanes dārza stādījumu papildināja ar daudz jauniem augiem.
1876. gadā tika nodibināta Rīgas dārzkopības biedrība, kas apvienoja gan vācu tautības dārzkopjus, gan tirgotājus, amatniekus un baltvācu inteliģenci. No 1877. gada Durbē ar krāšņumaugu audzēšanu nodarbojās Klēvers, kurš 1890.gadā izdeva pirmo dārzkopības grāmatu „Baltijas dārzu draugs”, kurā aprakstīja 209 kokaugu un 160 nosaukumu dekoratīvo kokaugu audzēšanu. Lielāko daļu no šiem nosaukumiem S. Klēvers audzēja savā saimniecībā Durbē.

19. gs. beigās un 20 gs. sākumā Rīgā, Iļģuciemā darbojās V. Kreslera dārzniecība, kurā jau audzēja krizantēmas. Viens no pirmajiem latviešiem, kas Rīgā atvēra sēklu tirgotavu bija F. Lasmanis, kurš bija arī aktīvs sabiedriskajā darbībā un 1899. gadā nodibināja Ķeizariskās Krievijas Dārzkopības biedrības Rīgas nodaļu. Viņš piedalījās arī Bulduru dārzkopības skolas dibināšanā. Lielu ieguldījumu dekoratīvās dārzkopības attīstībā deva puķkopis P. Dindonis un daiļdārznieks M. Ropmanis, kuri kopā ar J. Sudrabu vadīja dārzkopības kursus Pēterburgā. Vēlāk P. Dindonis, atgriezies Latvijā, kļuva par Bulduru dārzkopības skolas vadītāju.

Intensīva sīpolpuķu introdukcija sākās 18. gs., taču Latvijā tajā laikā sīpolus neaudzēja, tos ik gadu iepirka Holandē un izmantoja tikai uzziedināšanai ziemā. 20. gs. un līdz pat mūsdienām Latvijā ir daudz pazīstami selekcionāri, kas nodarbojas ar dažādu puķu selekciju.

Arī paparžu uzvaras gājiens Rietumeiropas daiļdārzos sākās jau 18. gs. To pirmsākumi meklējami Anglijā.

Latvijā kopumā savvaļā aug 112 kokaugu sugas. Gadsimtu gaitā mūsu klimatam piemērojušās vēl vismaz 600 sugas, kas savulaik ievestas muižu apstādījumos.

Rīgas parki un dārzi savdabīgi atspoguļo sava laika sociālās un estētiskās prasības. Šādā skatījumā Rīgas parku un dārzu attīstībā saskatāmi vairāki laikposmi. Pirmais laikposms attiecas uz feodālo laikmetu un ilgst no 13.gs. līdz 18.gs sākumam. Šajā periodā dārzu praktiski nebija, jo pilsēta bija ieslēgta mūros. No 1710. gada līdz 1812. gadam sakarā ar karaspēka iebrukumiem likvidēja labi iekoptos priekšpilsētas dārzus un apbūvi. Līdz 1860. gadam nojauca Rīgas nocietinājuma vaļņus. No 1860. gada sākās Rīgas apstādījumu attīstība. 1880. gadā par pilsētas dārznieku tika nozīmēts Georgs Kufalts, kas vēlāk kļuva par Rīgas dārzu un parku direktoru. Tika ierīkoti jauni apstādījumi Pils laukumā, Alberta laukumā, Jēkaba laukumā un citur. Lielāka vērība tika pievērsta arī pilsētas nomalēm. Otrs dārznieks, kas licis pamatus dārzu mākslas izveidei Latvijā, bijis Andrejs Zeidaks, kurš 1915. gadā tika apstiprināts par pilsētas dārzu direktoru.

Šī publikācija sagatavota ar Eiropas Savienības atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā atbild Latvijas Lauku Tūrisma Asociācija "Lauku ceļotājs" un tā nekādos apstākļos nav uzskatāma par Eiropas Savienības oficiālo nostāju.