| Nr | Nosaukums | Apraksts |
|---|---|---|
 |
Koks atrodas nekopta lauka vidū. Neskatoties uz daudziem nokaltušajiem zariem un apkārtni – ainavisks un labi redzams no ceļa puses. Trešais resnākais Baltijas koks.
|
|
 |
Otrs Latvijas un Baltijas resnākais koks. Koka stumbrā liels un vaļējs dobums. Kā jau šāda izmēra koki, tas cietis no zibens. Ainavisks un apjozts ar koka sētiņu.
|
|
 |
Resnākā un varenākā Latvijas parastā egle (Picea abies). Neparasts ir tās monolītais un nelieliem dobumiem izrobotais stumbrs. Egle meklējama aizaugušajā Īves muižas parkā, aiz muižas pils drupām.
|
|
 |
Vietējas nozīmes aizsargājams dižkoks
Tukuma ielas malā iepretim Jūrmalas pirmsskolas
izglītības iestādei „Pienenīte”.
|
|
 |
Latvijas un domājams, - Baltijas resnākais baltais vītols (Salix alba). Daudzi no tā varenajiem žuburiem guļ jau zemē, atlikušie ir sašķēlusi milzu monolīto stumbru. Blakus novietots neliels informācijas stends. Līdz ozolam var nokļūt pa taku, kas sākas pie Raganu klintīm.
|
|
 |
Dižpriede Bigauņciemā pie tāda paša
nosaukuma kafejnīcas.
|
|
 |
Latvijas resnākā parastā priede (Pinus sylvestris).
|
|
 |
Latvijas un Baltijas resnākais parastais osis (Fraxinus excelsior). Aug blakus Zīlēniem - latviešu gleznotāja Ģederta Eliasa memoriālam muzejam, kamdēļ ieguvis otru nosaukumu – Eliasa osis.
|
|
 |
Neparastas formas priede, kuru pēc nostāstiem stādījis zviedru karalis Ziemeļu kara laikā.
|
|
 |
Vācu mācītājs Ernsts Gliks, dzīvodams Alūksnē, paveicis vienu no sava mūža nozīmīgākajiem darbiem – latviešu valodā iztulkojis Bībeli. 1685. gadā viņš pabeidzis Jaunās Derības, bet 1689. gadā - Vecās Derības tulkojumu. Par piemiņu paveiktajam darbam joprojām zaļo mācītāja stādītie ozoli. Glika ozoli atrodas Pils ielā 15A. (Avots: Alūksnes TIC) |
|
 |
Senākā Lietuvas ābele – augļkoks, kas ir botāniskais mantojuma objekts. Koka šķirne – mežābele. Tā ir vienīgā apsargājamā ābele Lietuvā. |
|
 |
Līdzīgs nostāsts kā par Āraišu Zviedru priedi, kuru ar saknēm gaisā esot stādījis Zviedru karalis.
|
|
 |
Saglabājusies tikai neliela daļa no varenajiem zariem, no kuriem resnākie ir atbalstīti ar stutēm, bet ozola dobo vidu no lietus un sniega ūdeņiem aizsargā jumtiņš. Latvijas un Baltijas resnākais parastais ozols (Quercus robur) un resnākais Baltijas koks. Viens no Ziemeļeiropas resnākajiem ozoliem. Ainavisks. Netālu no ozola atrodas autostāvlaukums, informācijas stends.
|
|
 |
Ciemgaļu mežābele (Malus sylvestris) ieguvusi savu nosaukumu no tuvējām mājām un aug Kuldīgas novada Turlavas pagastā. Tā atklāta 1986. gadā, bet tās mūžs mērāms vairāk nekā 300 gadu. Savulaik bijusi Latvijā dižākā mežābele, šobrīd ar savu apkārtmēru 3,67 metri ierindojas ceturtajā vietā. Ciemgaļu mežābele ir iesaukta par brīnumkoku, jo nolūzušais zars spējis iesakņoties. 2011.gadā no mežābeles izdevies dabūt potzaru, tas uzpotēts un iestādīts līdzās sirmajai ābelei. |
|
 |
Aug Sējas muižas parka nogāzē. Ietilpst Latvijas resnāko koku, kas pārsniedz deviņu metru robežu – četriniekā.
|
|
 |
Kopš dižākā – Kalnasikšņu ozola bojāejas Kvēpenes dižozols ir kļuvis par varenāko Gaujas nacionālā parka koku. Tā apkārtmērs ir 6,1 m, augstums 20 m, bet koka vainaga projekcija 28 x 30 m. Ainaviskais ozols aug Gaujas senlejas labā pamatkrasta nogāzē un ir viens no kuplākajiem Latvijas kokiem. Netālu no dižozola uzmeklējams ar mežu apaugušais Kvēpenes pilskalns, bet lejpus tā – Gaujas pamatkrasta nogāzē iztek Svētavots, kam piedēvē dziednieciskas īpašības. Ziemeļos no Kvēpenes pilskalna ir pakalns – t.s. Rūsiņa kalns, no kura labi saskatāmi Pārgaujas meži, Cēsu pilsētas torņi, Ieriķi un Rakšupes ieteka Gaujā. No soliņa Rūsiņa kalna galā var gaidīt lieliskus saullēktu skatus. |
|
 |
Latvijas lielākā parastā liepa (Tilia cordata). Daļa no varenajiem žuburiem ir atbalstīti. Stumbrā lieli dobumi, kas aizklāti, lai novērstu ūdens iekļūšanu un ātrāku trupēšanas procesu. Tāpat kā daudzi citi šāda izmēra koki – sena svētvieta.
|
|
 |
Ļoti ainavisks un izteiksmīgs dižkoks, kas aug bijušās Vīcežu pusmuižas zemēs.
|
|
 |
Vēl pirms 2005. gada orkāna „Ervīns” – viena no lielākajām un izcilākajām Latvijas liepām. Tagad zaļo vairs tikai viens koka zars.
|
|
 |
Priede bija sasniegusi 4,63 m apkārtmēru un līdz 1951. gadam (nokalta) bija resnākā Baltijas priede.
Viens no retajiem tik veciem kokiem, kuram ir tik precīzi (izskaitot gadskārtas) noteikts vecums - 370 gadi! Tagad par kādreizējo dižkoku liecina vairs tikai piemiņai atstāta un iekonservēta stumbra daļa ceļa malā. Priedes stumbra šķērsgriezuma ripa apskatāma Latvijas Dabas muzejā un Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
|
|
