Atrodas Kuršu laukuma malā, E. Veidenbauma ielā 1. Pilsētas vecākā baznīca, par kuru saglabājušās ziņas no 1508. gada. Pirmais dievnams šajā vietā bija celts no koka. Pēc vairākkārtējām pārbūvēm (pēdējā - 1893. g. Liepājas arhitekta Paula Marksa Berči vadībā), tas ieguvis tagadējo neogotiskā stila veidolu ar gandrīz 60 m augstu torni. Baznīcas iekārta ir slavena ar vienu no izcilākajiem Latvijas baroka laika meistardarbiem (kokgriezējs Nikolass Sēfrenss jaunākais) - altāri, kam 2012. g. atzīmēja 350 gadskārtu. Altāri uzskata par vienu no izcilākajiem tā laika Austrumeiropas darbiem. Tā retabls (5,8 x 9,7 m) ir pazīstams ar Kristus ciešanu tematisko ciklu. Dievnamā atrodas trešās lielākās Latvijas ērģeles, kas darinātas pēc komponista un ērģelnieka Alfrēda Kalniņa skices. Baznīcu var apskatīt no iekšpuses un uzkāpt tās tornī.

Nelielā izmēra ēka (balts ķieģeļu mūris, ar dēļiem apšūts zems tornis) atrodas Liepājas – Klaipēdas šosejas (A 11) malā. 20. gadsimta sākumā tā kalpojusi kā lūgšanu nams, taču tā paša gadsimta vidū pārbūvēta, uzceļot torni.

 Atrodas nelielās Dvietes centrā. Tās baltais stāvs ir redzams jau pa lielāku gabalu. Pirmo koka baznīcu šeit cēla 1775. g. vietējās muižas īpašnieka grāfa J. K. Višlinga vadībā. Pēcāk dievnamu nojauca un pārveda uz Zarinku kapiem. Mūsdienās redzamās Dvietes katoļu baznīcas (neobaroka stilā) ar diviem torņiem celtniecību 1864. g. īstenoja ar grāfa Kazimira Plātera - Zīberga dotā finansējuma palīdzību. Dievnamu sagrāva 1. pasaules kara laikā, tāpēc līdz tā atjaunošanai un iesvētīšanai 1929. g. kā lūgšanu telpu izmantoja Dvietes muižas magazīnas klēti (divslīpņu jums), kas atrodas Dvietes – Bebrenes ceļa malā un tagad ir atjaunota. 1940. g. apkārt baznīcai uzcēla mūra žogu ar kārniņu jumtu, bet 20. gs. 70. gados uzbūvēja draudzes māju. Dievnamā ir īpaši grezns sakrālā baroka interjers, ko uzskata par krāšņāko bijušajā Daugavpils rajonā.

Atrodas nomaļā vietā, 0,7 km no Daugavpils – Krāslavas (A 6) ceļa, Daugavas virzienā. Dievnams celts 1933. – 1938. gadā koka kapelas vietā pēc Prāvesta Vaclava Kozlovska projekta, kurš pats arī vadījis celtniecības darbus. Dievnams celts no lieliem cementa ķieģeļiem. Tā lielajā altārī novietota Svētā Antona glezna, bet sānu altārī – Jaunavas Marijas statuja. Gan glezna, gan statuja ir pārvesta no Izvaltas baznīcas. Ikdienā baznīca apskatāma no ārpuses.

Atrodas 2,5 km ziemeļos no Krūtes. Neliela izmēra guļkoku ēka ar dēļu apšuvumu, sākotnēji celta 1642. gadā. Tās no ķieģeļiem celtais tornis atjaunots pēc 2. pasaules kara. Baznīcas iekārta – altāris (17. gs. 2. puse), nezināma autora altārglezna „Kristus pie krusta” (17. gs.) un bagātīgi ornamentētā kancele (1642. g.) ir nozīmīgi manierisma laika pieminekļi.

Pirmo koka baznīcu šajā vietā cēla 1252. gadā, bet mūra dievnams ticis uzbūvēts 1665. g. Tas nodega, un to atkal atjaunoja 1672. g., bet vēlākajos gados pārbūvēja. Dievnamā interjeru rotā nozīmīgi mākslas pieminekļi – altāris, kancele, ērģeles ar prospektu un luktu gleznojumiem. Baznīcā kristīts leģendārais Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers (1610. – 1682) un laulāts ar Brandenburgas princesi Šarloti Luīzi. Padomju laikos baznīcā atradās muzejs un koncertzāle. Leģenda vēsta, ka baznīcas nosaukums cēlies no kādas Katrīnas, kas ziedojusi baznīcas celtniecībai, apmelota, sodīta uz moku rata un pēcāk pasludināta par svēto. Viņas piemiņai virs baznīcai sānu ieejas izveidots medaljons ar mocekļa kroni galvā, moku ratu un zobenu rokās. Stāsta elementi redzami arī Kuldīgas ģerbonī. No baznīcas torņa paveras labs skats uz senlaicīgās vecpilsētas jumtiem.

Viens no savdabīgākajiem nacionālā parka dievnamiem, kas ar zvanu torni (celts no sarkanajiem ķieģeļiem) un tuvējām dzīvojamām ēkām veido interesantu kultūrainavas kompleksu. Apskatāms no ārpuses.

Pušas muiža bija muižnieku Šadursku īpašums. Līdz mūsdienām saglabājies Pušas muižas terasveida parks – valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet Pušas muižas kapela – vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Netālu no parka atrodas Šadursku dzimtas kapi. Pušas muiža apskatāma Broces 1797. g. zīmējumā.

1753. gadā ar barona Miķeļa Rika gādību uzsāka mūsdienās redzamās baznīcas un klostera celtniecību. Dievnamā (viens no skaistākajiem Latgalē) sākotnēji bija 9 altāri. Tagad baznīcas centrālo altāri grezno astoņas kolonnas ar uzrakstu latīņu valodā Quis ut Deus („Kas ir kā Dievs”). Kreisajā jomā novietots Jēzus Sirds altāris, labajā – Jēzus Kristus ciešanu altāris, ar 18. gs. izgatavotu koka krucifiksu, kam piedēvētas brīnumdarītāja spējas. Par to liecina šeit redzamās pateicības votas. Interesenti var apskatīt Sveču kapelu, sv. Terēzes kapelas, Rožu dārzu, kapelas, kas veltītas dvēselēm šķīstītavā un nedzimušajiem bērniem (pēdējā – baznīcas pagrabā), Krusta kapelu, Fatimas Dievmātes godam veltīto grotu ar Fatimas ganiņu skulptūrām, Rožukroņa dārzu (te bīskapa Meinarda – Latvijas pirmā misionāra skulptūra), draudzes aizbildņa sv. Erceņģeļa Miķeļa skulptūru u.c. Viļānu baznīca un tās apkārtne mūsdienās ir kļuvusi par ievērojamu svētceļojuma galamērķi. Ekskursija iepriekš ir jāpiesaka. + 371 64662413. Klosteris nav pieejams apmeklētājiem.