Atrodas t.s. Baznīcu kalnā – 18. novembra ielā 66. Apjoma ziņā – lielākais Daugavpils luterāņu dievnams, kuru cēla laikā no 1891. - 1893. g. neogotiskā stilā no sarkanajiem ķieģeļiem (arhitekts Vilhelms Neimanis). 1941. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks un gāja bojā lielākā daļa no tās sākotnējās iekārtas. Turpmāko divu gadu laikā baznīcu daļēji atjaunoja, taču vēlāk tajā izveidoja noliktavu u.c. baznīcai „nepiederīgas” iestādes. 1985. g. ēka vēlreiz cieta ugunsgrēkā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā uzsāka baznīcas atjaunošanas darbus, uzstādīja solus un altāri, kas ir Ogres Amatniecības vidusskolas audzēkņu darinājums.

Celta 1933. g. vietējai brāļu draudzei. Baznīcā atrodas glezna “Kristus” (1850. g.) un Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša 1920. g. darinātās ērģeles. Mūsdienās dievnamu izmanto Bārtas draudze. Pie baznīcas novietots akmens apkaimes represētajiem iedzīvotājiem.

A wooden church was built by local craftsmen here between 1655 and 1658.  Financed by the Plater aristocratic family, it was a miniature basilica, and this is seen as one of the oldest wooden churches in Latgale.  That makes it a unique cultural and historical monument.  The central altar has baroque wood carvings that were produced by masters from a local sculptural school.  The side altar includes a painting of Mary Magdalene from the mid-18th century.  The church was moved to its present location on the right bank of the Daugava in 1698.  It has been restored several times – in 1890 and 1918.  The stone wall that stretches around the church dates back to the late 17th century, and the freestanding bell tower was built in the mid-19th century.  It was restored in 2002.  According to various sources of information, the Indrica congregation is the oldest one in Latgale.